Divas dienas vēlāk mēs izdzirdējām izbiedētu un pārsteidzoši meitenīgu Hespes kliedzienu no upes, kurp viņa bija devusies mazgāties. Metāmies viņai palīgā, domādami, ka parādījušies bandīti, taču ieraudzījām Tempi stāvam līdz ceļiem ūdenī, kailu kā bērnu. Hespe puskaila un piloša stāvēja krastā. Martenam tas šķita ļoti uzjautrinoši. Hespei ne. Dedanu no niknuma lēkmes un uzbrukuma ademam atturēja vienīgi tas, ka viņš nesaprata, kā iespējams uzbrukt kailam cilvēkam, neskatoties uz viņa pusi un nepieskaroties viņam.
Nākamajā dienā laiks kļuva miglains un drēgns, vēl vairāk pasliktinot mūsu noskaņojumu un palēninot meklēšanu.
Pēc tam sāka līt.
ASTOŅDESMIT DEVITA NODAĻA . zaudējot gaismu
PĒDĒJĀS ČETRAS dienas visu laiku bija apmākušās un lietainas. Sākumā nelielu patvērumu deva koki, bet drīz mēs sapratām, ka lapotnes tikai uzkrāj lietu, un, ja tās sašūpoja kaut vai niecīgs vējiņš, smagās lāses kā duša nolija mums virs galvas. Tas nozīmēja, ka mēs visu laiku gājām pa lietu un bijām slapji, vienalga, vai lija vai nelija.
Stāsti pēc vakariņām bija apklusuši. Martens saaukstējās un, kaitei pastiprinoties, kļuva drūms un dzēlīgs. Turklāt pirms divām dienām slapjums bija piekļuvis maizei. Tas var izklausīties tīrais nieks, bet, ja esat mēģinājuši ēst slapju maizi pēc garas, lietū nostaigātas dienas, jūs sapratīsiet, kā tas ietekmē garastāvokli.
Dedans bija kļuvis pilnīgi neciešams. Viņš ķildojās un pukojās par katru sīkāko uzdevumu. Pēdējā reizē, kad bija viņa kārta iet uz pilsētu papildināt kopējos krājumus, viņš bija nopircis pudeli drega, nevis kartupeļus, sviestu un loka stiegras. Hespe atstāja viņu Krosonā, un viņš atgriezās nometnē tikai ap pusnakti, smirdēdams pēc grādīgā un dziedādams tik skaļi, ka varētu uzmodināt miroņus.
Es nepūlējos viņu strostēt. Lai gan ceļojoša aktiera treniņš man bija devis asu mēli, es redzēju, ka viņš nav spējīgs neko uztvert. Nogaidīju, līdz viņš nolūst, izlēju atlikušo dregu ugunī un atstāju pudeli guļam oglēs, lai viņš vēlāk to redzētu. Pēc tam Dedans pārtrauca mūžīgo rūkšanu un šķendēšanos par mani un ieslīga ledainā klusumā. Kaut gan klusums pats par sevi bija patīkams, es zināju, ka tā ir slikta zīme.
Ievērodams ceļabiedru īdzīgo omu un uzkrāto sasprindzinājumu, es nolēmu, ka būs labāk, ja mēs meklēsim takas pazīmes katrs atsevišķi. Zināmā mērā tas bija ari tāpēc, ka, ejot otra pēdās pa slapju zemi, gājēji noteikti izbradātu redzamu sliedi. Un cits ļoti svarīgs iemesls bija tas, ka es neuzdrošinājos sūtīt Dedanu un Hespi kopā, jo viņu nemitīgā ķīvēšanās sasniegtu jebkura bandīta ausis desmit jūdžu apkārtnē.
* * *
Devos atpakaļ uz nometni, viscaur izmircis un nožēlojams. Mani Severenā pirktie zābaki, kā vēlāk izrādījās, nepavisam nebija ūdensnecaurlaidīgi, bet uzsūca slapjumu gluži kā sūklis. Vakaros es tos varēju izžāvēt, izmantodams ugunskura karstumu un drusciņu simpātijas prasmes. Taču pietika paspert trīs soļus, kad tie jau atkal bija izmirkuši. Tāpēc piedevām visām pārējām raizēm manas kājas jau vairākas dienas bija slapjas un nosalušas.
Ritēja mūsu divdesmit devītā diena Eldas mežā, un, pārgājis mazajai korei, kas slēpa mūsu pēdējo apmešanās vietu, redzēju, ka Dedans un Hespe sēž katrs savā ugunskura pusē, nelikdamies zinis viens par otru. Hespe eļļoja savu zobenu. Dedans ar asu nūju dīki bakstīja zemi sev priekšā.
Arī man nebija noskaņojuma sarunāties. Cerēdams, ka klusums turpināsies, neko nesacīdams, piegāju pie ugunskura.
Tikai ugunskura nebija.
- Kas noticis ar uguni? es muļķīgi jautāju. Muļķīgi tāpēc, ka iemesls bija acīmredzams. Uguns bija atstāta degam, līdz visa malka sadegusi un palikušas tikai melnas ogles un slapji pelni.
- Nav mana kārta iet pēc malkas! Hespe kategoriski paziņoja.
Dedans turpināja bakstīt zemi ar nūju. Ievēroju, ka viņam virs vaiga
sāk veidoties tumšs zilums.
Vairāk par visu es vēlējos apēst kaut ko karstu un desmit minūtes pasēdēt sausām kājām. Laimīgu tas mani nedarītu, tomēr dotu kaut vai niecīgu labsajūtu pēc slapjās, drūmās dienas. Brīnos, kā jūs abi spējat mīzt bez citu palīdzības! es pikti izgrūdu.
Dedans zvērošām acīm paskatījās uz mani. Ko tu ar to gribi teikt?
- Kad Alverons uzdeva man šo darbu, viņš lika saprast, ka man būs darīšana ar pieaugušiem cilvēkiem, kuri spējīgi palīdzēt, nevis ar skolas bērniem!
- Tu nezini, ko viņa… Dedans pikti iesāka.
Es viņu pārtraucu. Man vienalga! Man pilnīgi vienalga, par ko jūs abi plūcaties! Man vienalga, ko viņa tev teica vai darīja. Man ir svarīgi tas, ka nedeg uguns. Augstais Tehlu, no dresēta suņa būtu vairāk labuma!
Dedana seja savilkās pazīstami kareivīgajā izteiksmē. Varbūt, ja…
- Turi muti! es atcirtu. Es drīzāk klausīšos ēzeļa brēcienos nekā tērēšu laiku tam, ko tu vari pateikt! Kad atgriežos nometnē, es gribu, lai tur būtu ugunskurs un ēdiens. Ja neesat uz to spējīgi, sarunāšu kādu piecgadīgu bērnu no Krosonas, lai tas nāk šurp un jūs abus pieskata.
Dedans piecēlās. Vējš šņāca kokos virs galvas, un no zariem pakšķēdamas zemē krita smagas lietus lāses. Tūlīt tu, puika, dabūsi tādu ēdienu, ko nevarēsi sagremot!
Viņa plaukstas savilkās dūrēs, un es iebāzu roku kabatā, satverdams lelli, Dedana atveidojumu, ko biju pagatavojis pirms pāris dienām.
Dedan, ja tu paspersi kaut soli uz manu pusi, es tev sagādāšu tādas sāpes, ka tu lūgsies, lai es tevi nogalinu. Skatījos viņam tieši acīs.
Pašlaik es esmu tikai aizkaitināts. Neuzdrošinies mani saniknot!
Dedans apstājās, un es gandrīz vai dzirdēju, kā viņš domās pārcilā visus stāstus, kurus dzirdējis par Taborlinu Lielo. Par uguni un zibeni. Krietnu bridi mēs abi klusēdami un nenovērsdamies raudzījāmies viens otrā.
Par laimi, tieši tobrīd nometnē atgriezās Tempi, un sasprindzinājums pieplaka. Juzdamies mazliet muļķīgi, es piegāju melnajām ugunskura paliekām, lai paskatītos, vai varu no jauna uzpūst liesmu. Dedans pikti .uzsoļoja un pazuda starp kokiem, cerams, pēc malkas. Šobrīd man bija vienalga, vai tas būs rennels vai kaut kas cits.
Tempi apsēdās pie nodzisušā ugunskura. Ja es nebūtu tik pārņemts ar citām domām, varbūt es viņa kustībās būtu pamanījis kaut ko neparastu. Bet varbūt ari ne. Pat tādam daļēji izglītotam barbaram kā es nav viegli vienmēr izdibināt ademu noskaņojumu.
Palēnam atdzīvinādams ugunskuru, sāku just nožēlu par to, kā biju šajos apstākļos rīkojies. Šī doma atturēja mani no uzbrukuma Dedanam, kad viņš atgriezās no meža ar slapjas malkas klēpi un nosvieda to blakus manam atjaunotajam iekuru krāvumam, izmētādams to uz visām pusēm.
Drīz pēc tam, kad biju iekūris uguni otrreiz, ieradās Martens. Apsēdies pie ugunskura, viņš izstiepa rokas pret liesmām. Viņa acis bija tumšas un iekritušas.
- Vai jūties kaut cik labāk? es jautāju.
- Un kā vēl! Viņa balss mikli čerkstēja krūtīs un izklausījās sliktāka nekā no rīta. Man nepatika viņa elpa, un es raizējos par plaušu karsoņa un drudža draudiem.
- Varu pagatavot tev tēju, kas nāks par labu kaklam, es ierosināju, neko daudz necerēdams, jo pēdējo dienu laikā Martens bija atraidījis visus manus palīdzības piedāvājumus.
Viņš brīdi vilcinājās, tad piekrita. Kamēr karsēju ūdeni, viņu sagrāba neganta klepus lēkme, kas turpinājās gandrīz minūti. Ja lietus nepāries ari šonakt, mums vajadzēs doties uz pilsētu un nogaidīt, līdz viņš izveseļojas. Nedrīkstēju riskēt ar to, ka viņš saķers plaušu karsoni vai klepodams darīs zināmu bandītu izlūkiem mūsu atrašanās vietu.