Iedevu viņam tēju, un Tempi, sēdēdams blakus ugunskuram, mazliet sagrozījās. Es šodien nogalināju divus vīrus, viņš teica.
Iestājās ilgs, sastidzis klusums. Apkārt pakšķēja krītošās lietus lāses. Ugunskurs sprēgāja un šņāca.
- Ko? es neticīgi pārjautāju.
- Man starp kokiem uzbruka divi vīri, Tempi mierīgi atbildēja.
Es saberzēju pakausi. Sasodīts, Tempi, kāpēc tu uzreiz neko neteici?
Viņš rāmi paskatījās uz mani, un viņa pirksti izveidoja apli, kas man nebija pazīstams. Nav viegli nogalināt divus vīrus, viņš teica.
- Vai tu esi ievainots? jautāja Hespe.
Tempi vēsais skatiens pievērsās viņai. Apvainojies. Es biju pārpratis adema pēdējo izteikumu. Ne jau pašu cīņu viņš bija atzinis par grūtu. Galvenais bija tas, ka viņš ir nogalinājis divus cilvēkus. Man vajadzēja laiku, lai pārdomātu. Un es gaidīju, kad visi būs te.
Mēģināju atcerēties kustību, kas nozīmēja atvainošanās, taču nācās izlīdzēties ar citu: skumjas. Kas notika? es jautāju, cenzdamies runāt mierīgi un sakopot atlikušo pacietību.
Tempi brīdi klusēja, meklēdams atbilstošus vārdus. Es centos meklēt taku, un no kokiem izlēca divi vīri.
- Kādi viņi izskatījās? Dedans jautāja, apsteigdams mani.
Atkal sekoja neilgs klusums. Viens tavā augumā, garākas rokas nekā man, stiprāks par mani, bet lēns. Lēnāks par tevi. Dedana seja satumsa, it kā viņš netiktu skaidrībā, vai ir apvainots. Otrs mazāks un ātrāks. Abiem plati un biezi zobeni. Asmeņi abās pusēs. Tik gari. Viņš izpleta rokas apmēram trīs pēdu atstatumā.
Nodomāju, ka šis apraksts vairāk pasaka par Tempi nekā par viņa pretiniekiem. Kur tas notika? Cik sen?
Viņš pamāja uz meža daļu, kuru bijām sākuši pārmeklēt. Mazāk par jūdzi. Mazāk par stundu.
- Vai tu domā, ka viņi tevi gaidīja?
- Kad es gāju, tur neviena nebija, Martens kā aizstāvēdamies apgalvoja. Viņš dobji noklepojās ar čerkstoši slapju troksni krūtīs un izspļāva zemē kaut ko biezu. Ja viņi gaidīja, tas nevarēja būt ilgi.
Tempi izteiksmīgi paraustīja plecus.
- Kādas viņiem bija bruņas? Dedans noprasīja.
Brīdi klusējis, Tempi pastiepās un iesita pa manu zābaku. Tādas.
- No ādas? es jautāju.
Tempi pamāja ar galvu. No ādas un ar metāliem.
Dedans mazliet atslāba. Nu, tas vismaz ir kaut kas, viņš domīgi noteica, tad skarbi paskatījās uz Hespi. Ko? Kāpēc tu uz mani tā paskatījies?
- Es neskatījos uz tevi, Hespe ledaini atbildēja.
- Skatījies gan. Un izbolīji acis! Viņš pievērsās Martenam. Tu redzēji, kā viņa bolīja acis, vai ne?
- Turiet reiz muti! es uzbrēcu. Dīvainā kārtā abi patiešām apklusa. Piespiedu plaukstas pie acīm un brīdi pārdomāju stāvokli. Marten, cik gaismas stundu mums vēl ir atlicis?
Martens paskatījās augšup zilpelēkajās debesīs. Apmēram pusotras stundas vēl būs tā kā pašlaik, viņš čerkstoši atbildēja. Pietiekami gaišs, lai kaut ko redzētu. Pēc tam apmēram stundas ceturksni būs trūcīga gaisma. Saule aiz tādiem mākoņiem pazudīs ātri.
- Vai tu jūties spējīgs šodien vēl drusku paskraidīt? es jautāju.
Viņa smaids mani pārsteidza. Ja mēs šovakar varam atrast tos
smerdeļus, tad tas noteikti jādara. Pietiekami ilgi viņi ir likuši man vazāties pa šo dievu pamesto kaktu!
Es pamāju ar galvu un pastiepies paņēmu pirkstos šķipsniņu pelnu no mūsu nožēlojami mazā ugunskura. Domīgi paberzēju to pirkstos, tad iepurināju mazā lupatiņā un paslēpu apmetņa kabatā. Tas nebūtu nekāds dižais siltuma avots, tomēr labāks nekā nekas.
- Labi, es noteicu. Tempi aizvedīs mūs pie līķiem, un tur mēs mēģināsim sameklēt viņu taku. Es piecēlos.
- Oho! Dedans iesaucās, izplezdams rokas. Un mēs?
- Jūs ar Hespi paliksiet šeit un sargāsiet nometni. Iekodu mēlē, lai nepiebilstu: un gādāsiet, lai nenodziest ugunskurs.
- Kāpēc? Iesim visi! Šovakar mēs varam tikt ar viņiem galā! Dedans uzslējās kājās.
- Un ja viņu būs kāds ducis? es atjautāju pēc iespējas indīgā tonī.
Viņš brīdi sastomījās, bet nepadevās. Tad mēs viņus pārsteigsim
negaidot!
- Mēs viņus nepārsteigsim negaidot, ja iesim visi pieci barā, es enerģiski iebildu.
- Kāpēc tad jāiet tev? Dedans noprasīja. Pietiktu ar Tempi un Martenu.
- Man jāiet tāpēc, lai redzētu, kam mums jāstājas pretī. Tieši man būs jāizdomā plāns, kā tikt galā un palikt dzīviem.
- Kāpēc tādam pienapuikam vispār jādomā plāns?
- Mēs zaudējam gaismu! Martens gurdi atgādināja.
- Lai svētīts Tehlu, tur runā saprāts! Es paskatījos uz Dedanu.
- Mēs ejam. Jūs paliekat. Tā ir pavēle.
- Pavēle? Dedans drūmi neticīgā balsī atkārtoja.
īsu bridi pārmijām draudīgus skatienus, tad es aizgriezos un sekoju Tempi mežā. Debesīs virs galvas ducināja pērkons. Vējš šalca kokos, purinādams no zariem atlikušās ūdens lāses. Pēc tam no jauna sāka līt nemitīgs, vienmērīgs lietus.
DEVIŅDESMITĀ NODAĻA . sacerēt dziesmu
TEMPI PACĒLA priežu zarus, kas sedza abus vīrus. Tie bija rūpīgi noguldīti uz muguras un izskatījās gluži kā aizmiguši. Es nometos ceļos pie lielākā vīrieša, bet vēl nebiju paguvis apskatīt to tuvāk, kad sajutu roku uz pleca. Paskatījies atpakaļ, redzēju, ka Tempi purina galvu.
- Kas ir? es jautāju. Mums bija atlikusi nepilna stunda gaismas. Nepieķertiem atrast bandītu nometni tāpat jau bija pietiekami grūts uzdevums. Tumšā, vētrainā naktī tas būtu pilnīgs murgs.
- Nevajag! Tempi teica. Noteiktība. Nopietnība. Miroņu traucēšana nepieder pie lethani.
- Man kaut kas jāzina par mūsu ienaidniekiem. Es varu noskaidrot šo to, kas mums palīdzēs.
Tempi mute bija drūmi sakniebta. Neatzinība. Ar maģiju?
Es papurināju galvu. Tikai ar paskatīšanos. Piesitu pirkstu sev pie acīm, pēc tam pie deniņiem. Ar domāšanu.
Tempi pamāja ar galvu. Bet, kad es atkal pievērsos mirušajiem, vēlreiz sajutu viņa roku uz pleca. Tev jājautā. Tie ir mani miroņi.
- Tu jau piekriti, es atgādināju.
- Pareizi ir jautāt, viņš teica.
Es dziļi ievilku elpu. Vai drīkstu apskatīt tavus miroņus, Tempi?
Viņš vēlreiz stīvi pamāja ar galvu.
Paskatījos turp, kur Martens pie tuvējā koka rūpīgi pārbaudīja loka stiegru. Vai gribi meklēt viņu taku? Viņš pamāja ar galvu un atgāja nost no koka. Es sāktu tur. Norādīju uz dienvidu pusi starp divām kalnu grēdām.
- Es zinu, kā tas darāms, viņš teica un devās projām, uzmetis loku plecā.
Tempi atkāpās pāris soļu atpakaļ, un es pievērsu uzmanību gulošajiem vīriem. Viens bija krietni lielāks par Dedanu, masīvs kā vērsis. Abi izskatījās vecāki, nekā es biju gaidījis, un tulznas uz viņu plaukstām liecināja par gadiem ilgu darbošanos ar ieročiem. Tie nebija neapmierināti laukstrādnieki. Tie bija veterāni.
- Es atradu viņu taku, teica Martens, negaidot mani pārsteigdams. Cauri apkārtējai lietus čaboņai nebiju dzirdējis viņu pienākam. Skaidri
■.askatāma! Tādu pamanītu pat piedzēries priesteris. Debesīs uzplaiksnīja zibens šautra, un tai tūlīt sekoja pērkona grāviens. Lietus pastiprinājās. Es nodrebinājos un savilku notriepto skārdnieka apmetni ciešāk ap pleciem.