Martens atgāza galvu atpakaļ un ļāva lietum šļākties tieši sejā.
Prieks, ka šis lietus mums beidzot ir darījis kaut ko labu, viņš teica.
Jo vairāk līs, jo vieglāk mums būs pielavīties viņu apmetnei un tikt no tās projām. Viņš noberza plaukstas gar slapjo kreklu. Turklāt neizskatās, ka mēs varētu samirkt vēl slapjāki nekā pašlaik.
- Tur tev taisnība, es piekritu un piecēlos kājās.
Tempi apsedza gulošos vīrus ar zariem, un Martens veda mūs tālāk dienvidu virzienā.
* * *
Martens noliecās kaut ko apskatīt zemē, un es izmantoju izdevību, lai viņu panāktu.
- Mums seko, es teicu, nepūlēdamies čukstēt. Sekotāji bija vismaz septiņdesmit pēdas aiz mums, un lietus šļācās pret kokiem tik skaļi kā viļņi pret krastu.
Viņš pamāja ar galvu un izlikās kaut ko pētām zemē. Es nedomāju, ka tu to pamanīsi.
Pasmaidīju un ar slapjo roku notrausu ūdeni no sejas. Ne jau tev vienīgajam ir acis pierē. Kā tev šķiet, cik viņu ir?
- Divi, varbūt trīs.
Tempi pienāca mums tuvāk. Divi, viņš teica bez jebkādām šaubām balsī.
- Es redzēju tikai vienu, es atzinos. Cik tuvu mēs esam viņu nometnei?
- Grūti uzminēt. Tā var būt aiz nākamā kalna. Un var būt pēc vai- ^ rākām jūdzēm. Pagaidām ir tikai šo divu gājēju pēdas, un es nejūtu nekādu dūmu smaržu. Viņš piecēlās un devās tālāk pa taku, neskatīdamies atpakaļ.
Kad Tempi gāja man garām, es atliecu sānis zemu zaru un redzēju aizmugurē pazibam ašu kustību, kam nevarēja būt nekāda sakara ar lietu vai vēju. Pāriesim pāri šai korei un ierīkosim nelielas lamatas.
- Tas laikam būtu prātīgākais, Martens piekrita.
Pamājis, lai mēs pagaidām, Martens zemu saliecās un devās augšup uz nelielo virsotni. Pēc brīža mēs sekojām, un es ar pūlēm apspiedu vēlēšanos paskatīties atpakaļ.
Ļoti tuvu atplaiksnīja spoža zibens šautra. Nodārdēja pērkons, smags kā belziens pa krūtīm. Es sarāvos. Tempi izslējās taisni.
- Tas ir kā mājās, viņš teica, tikko jaušami smaidīdams, un pat nemēģināja notraust ūdeni no sejas.
Martens mums pamāja, un mēs devāmies pāri kalna korei. Līdzko iespējamie sekotāji mūs vairs nevarēja redzēt, es aši paskatījos apkārt.
- Ejam tālāk pa taku līdz tai līkajai eglei un tad ar līkumu atpakaļ! Es norādīju ar roku. Tempi paslēpsies tur, Martens aiz tā kritušā koka! Es iešu tur, aiz tā akmens. Martens rīkosies pirmais. Spried pats, kā labāk, bet šķiet, ka visdrošāk būs nogaidīt, līdz viņi paiet garām tam nodrupušajam celmam. Centies vienu atstāt dzīvu, ja iespējams, bet mēs nedrīkstam ļaut viņiem aizbēgt vai sacelt lielu troksni.
- Un ko darīsi tu? Martens jautāja, kamēr mēs steidzāmies iemīt redzamas pēdas līdz līkajai eglei.
- Es turēšos malā. Jūs abi esat labāk apbruņoti tādai cīņai. Bet, ja vajadzēs, manā rīcībā ir daži citi līdzekļi. Mēs sasniedzām egli. Vai esat gatavi?
Šķita, ka Martenu drusku mulsina manas negaidīti daudzās komandas, tomēr abi piekrītoši pamāja un ātri devās uz savām slēptuvēm.
Apmetis loku, es paslēpos aiz masīva akmens bluķa. No savas vietas varēju redzēt taciņu, ko tagad bija izdangājuši mūsu pēdu nospiedumi dubļos. Mazliet tālāk aiz resna, grubuļaina ozola stumbra redzēju stāvam Tempi. Slēptuvē pa labi Martens sagatavoja bultu, nostiepa loka stiegru līdz plecam un sastinga nekustīgs kā statuja.
Izvilku lupatiņu ar pelnu šķipsnu un tievu dzelzs stieni un cieši satvēru abus plaukstā. Ar pūlēm apspiedu pakrūtē mokošu nelabumu, domādams, ar kādu mērķi esam atsūtīti šurp: lai medītu un nogalinātu cilvēkus. Jā, viņi bija likuma pārkāpēji un slepkavas, tomēr cilvēki. Centos dziļi elpot un nomierināties.
Akmens virsma auksta un raupja skārās pie mana vaiga. Es sasprindzināju dzirdi, taču nemitīgā lietus graboņa neļāva saklausīt nekādas citas skaņas. Apspiedu vēlmi paliekties tālāk gar akmens malu, lai paplašinātu redzeslauku. Debesis atkal pāršķēla zibens, un, kamēr skaitīju sekundes līdz pērkona grāvienam, uz takas parādījās divi cilvēku stāvi.
Man krūtīs spēji uzbangoja karstuma vilnis. Šauj, Marten! es skaļi teicu.
Viens no nācējiem apsviedās apkārt, un es tik tikko paguvu iznākt no slēptuves, kad atrados aci pret aci ar Dedanu, kas no maksts bija izrāvis zobenu. Hespe bija savaldīgāka un stāvēja uz vietas, izvilkusi zobenu tikai līdz pusei.
Paslēpu nazi un piegāju Dedanam tuvāk. Pērkons dārdēja virs galvas, un es cieši skatījos viņam acīs. Viņa skatiens bija neslēpti izaicinošs, un
es necentos slēpt savas dusmas. Bridi nenovērsdamies raudzījāmies viens otrā, un tad viņš novērsās, izlikdamies, ka jānotrauš ūdens no acīm.
- Liec to nost! Es pamāju uz viņa zobenu. Mirkli vilcinājies, viņš paklausīja. Tikai pēc tam es ieslidināju atpakaļ aiz apmetņa oderes tievo trausla tērauda gabaliņu, ko biju turējis rokā. Ja mēs būtu bandīti, jūs šobrīd jau gulētu beigti. Mans skatiens pārslīdēja no Dedana uz Hespi un atpakaļ. Ejiet uz nometni!
Dedana seja niknumā sašķiebās. Man apriebies klausīties, ka tu runā ar mani kā ar puiku! Viņš izstiepa pirkstu pret mani. Es šajā pasaulē esmu nodzīvojis daudz ilgāk par tevi. Es neesmu stulbs!
Noriju dažas indīgas piezīmes, kas varēja tikai pasliktināt stāvokli.
- Man nav laika ar tevi strīdēties. Mēs zaudējam gaismu, un jūs grūžat mūs briesmās. Ejiet uz nometni!
- Mums šovakar jāpieliek visam punkts, Dedans teica. Divus esam jau novākuši, tātad palikuši ir varbūt pieci vai seši. Mēs viņus pārsteigsim tumsā, negaisa laikā. Bāc, bladāc! Un rīt ēdīsim pusdienas Krosonā.
- Un ja nu viņu ir ducis? Vai divdesmit? Ja nu viņi ir apmetušies kādā lauku mājā? Ja nu viņi atrod mūsu nometni, kamēr tur neviena nav? Kad atgriezīsimies, pilnīgi iespējams, ka visi mūsu krājumi, ēdiens un mana lauta būs pazuduši un mūs gaidīs lamatas! Tikai tāpēc, ka jūs nebijāt spējīgi stundu nosēdēt uz vietas. Dedana seja bīstami pietvīka, un es novērsos. Ejiet atpakaļ uz nometni! Parunāsim vakarā!
- Nolādēts, nē! Es iešu līdzi, un tu man neko nevari padarīt!
Es sakodu zobus. Bēdīgākais bija tas, ka šajā ziņā viņš nemaldījās. Man nebija nekādu iespēju viņu piespiest. Vienīgais, ko varēju darīt, bija pakļaut viņu ar vaska atveidojuma palīdzību. Un es zināju, ka tas būtu ļoti nevēlams paņēmiens. Tādā gadījumā es ne tikai padarītu Dedanu par atklātu ienaidnieku, bet noskaņotu pret sevi ari Hespi un Martenu.
Es paskatījos uz Hespi. Kāpēc tu esi šeit?
Viņa pameta ašu skatienu uz Dedanu. Viņš gribēja iet viens. Es domāju, ka labāk būs, ja mēs paliksim kopā. Un mēs visu pārdomājām. Nometnei neviens neuzdursies. Pirms aiziešanas mēs paslēpām mantas un nodzēsām ugunskuru.
Es bezcerīgi nopūtos un iebāzu apmetņa kabatā nederīgo pelnu šķipsniņu. Protams, viņi to ir izdarījuši.
- Bet es viņam piekritu, Hespe teica. Mums jācenšas visu pabeigt šovakar.
Es paskatījos uz Martenu.
Viņš atbildēja ar vainīgu skatienu. Es melotu, ja teiktu, ka negribu drīzāk tikt ar to galā, viņš teica un aši piebilda: Ja vien varētu to
prasmīgi izdarīt. Martens gribēja sacīt vēl kaut ko, bet vārdi iestrēga viņam riklē, un viņš sāka klepot.
Es paskatījos uz Tempi. Tempi raudzījās pretī.
Visļaunākais bija tas, ka sirds dziļumos es biju vienis prātis ar Dedanu. Gribēju, lai darbs būtu galā. Gribēju siltu gultu un kārtīgu ēdienu. Gribēju nogādāt Martenu sausumā. Gribēju atgriezties Severenā, kur varētu gozēties Alverona pateicības staros. Gribēju atrast Dennu, atvainoties un paskaidrot, kāpēc esmu aizgājis bez brīdinājuma vārda.