Tikai nejēga cīnās pret pūli. Labi! es teicu un paskatījos uz Dedanu. -Ja kāds no mūsu draugiem tāpēc ies bojā, tā būs tava vaina. Redzēju, ka viņa sejai pārskrien šaubu ēna, taču tā ātri pazuda, un viņš apņēmīgi izslēja zodu. Viņš bija pateicis pārāk daudz, lai lepnums ļautu piekāpties.
Pastiepu pret viņu izteiksmīgu pirkstu. Bet no šī brīža katram jādara tieši tas, ko es saku! Ierosinājumi tiks uzklausīti, bet pavēles došu es. Pārlaidu skatienu visiem pēc kārtas. Martens un Tempi tūlīt piekrītoši pamāja ar galvu, un pēc mirkļa to pašu darīja Hespe. Dedans pēdējais apliecināja piekrišanu ar lēnu galvas mājienu.
Es cieši palūkojos uz viņu. Zvēri! Dedana acis savilkās šaurāk. Ja šovakar, kad iesim uzbrukumā, tu nostrādāsi līdzīgu muļķību, mēs visi varam iet bojā. Es tev neuzticos. Es labprātāk tūlīt ietu projām nekā ielaistos šādā pasākumā kopā ar cilvēku, kuram neuzticos.
Atkal iestājās sasprindzināts klusums, bet tad iejaucās Martens, neļaudams tam ieilgt. Dari, kā viņš saka, Dedan! Īstenībā tas zēns līdz šim ir sevi gluži labi parādījis. Viņš ierīkoja slēpni četru sekunžu laikā. Martena balsī ieskanējās jautrāki toņi. Turklāt viņš nav tik slikts kā tas kretīns Brenve, un toreiz mēs par savu slepeno uzdevumu dabūjām uz pusi mazāk.
Dedans izspieda vārgu smaidu. Jā, tev laikam taisnība. Ja vien mēs visu izdarām šovakar.
Es ne mirkli nešaubījos, ka Dedans tik un tā rīkosies pēc sava prāta, ja viņam tā patiks. Zvēri, ka izpildīsi manas pavēles!
Viņš paraustīja plecus un novērsās. Jā, zvēru.
Tas bija par maz. Zvēri pie sava vārda!
Dedans noslaucīja lietus lāses no sejas un apjucis paskatījās uz mani.
- Ko?
Nostājos viņam pretī un oficiālā tonī teicu: Dedan! Vai tu šovakar nejautādams un nevilcinādamies darīsi, ko es teikšu? Dedan! Vai tu zvēri pie sava vārda?
Viņš brīdi mīņājās no vienas kājas uz otru, tad izslējās taisni. Es zvēru pie sava vārda!
Piegāju viņam tuvāk un ļoti klusi teicu: Dedan! Tajā pašā laikā ievadiju mazu karstuma zibsni vaska atveidojumā, kas gulēja man kabatā. Tas bija pietiekami sīks, lai neko nenodarītu, bet pietiekami stiprs, lai viņš uz brīdi to sajustu.
Redzēju, ka viņa acis ieplešas, un uzsmaidīju viņam izteiksmīgu Lielā Taborlina smaidu. Tas bija mīklains, plats un pašpārliecināts smaids, kas pauda nenoliedzamu gandarījumu. Tas bija smaids, kas ietvēra sevī veselu stāstu.
- Tagad man ir tavs vārds, es klusi teicu. Man ir vara pār tevi.
Tajā brīdī viņa sejas izteiksme atsvēra vesela mēneša neapmierināto
burkšķēšanu. Es atkāpos atpakaļ un ļāvu smaidam pazust. Tas notika tik ātri kā zibens atspīdums. Tik viegli kā norauta maska. Šis brīdis noteikti atstāja viņu neziņā par to, kura sejas izteiksme bijusi īstā: jauns puika vai mirkli redzētais Taborlins?
Aizgriezos, lai neļautu šim brīdim izgaist. Martens ies pirmais un izlūkos ceļu! Piecu minūšu atstatumā sekosim mēs ar Tempi. Pa to laiku viņš paspēs pamanīt pretinieku sargus un atgriezties, lai mūs brīdinātu. Jūs abi sāksiet iet desmit minūtes vēlāk.
Veltīju Dedanam izteiksmīgu skatienu un, pacēlis plaukstas, izpletu visus desmit pirkstus. Desmit apaļas minūtes vēlāk! Tādā veidā viss norisināsies lēnāk. Toties drošāk. Vai ir citi ierosinājumi? Neviens neko nesacīja. Labi. Marten, sāc! Ja gadās sarežģījumi, steidzies atpakaļ!
- Esi mierīgs! viņš atbildēja un pēc brīža pazuda mūsu skatieniem, ienirdams izplūdušajā lapu, koku mizas, akmeņu un lietus zaļpelēkajā brūnumā.
* * *
Lietus turpinājās bez mitas, gaisma kļuva arvien bālāka, un mēs ar Tempi virzījāmies pa taciņu uz priekšu, lavīdamies no vienas slēptuves uz nākamo. Patiesībā tam nebija nekādas nozīmes, jo pērkons dārdēja tieši virs galvas, apslāpēdams jebkuras citas skaņas.
No pameža bez iepriekšēja brīdinājuma iznira Martens un ar rokas mājienu aicināja mūs pie sevis zem nolīkušas kļavas lapotnes. Laupītāju nometne ir tepat priekšā, viņš teica. Visapkārt ir pēdu nospiedumi, un es redzēju ugunskura atspīdumu.
- Cik viņu ir?
Martens papurināja galvu. Tik tuvu es nepiegāju. Līdzko ieraudzīju citādus pēdu nospiedumus, griezos atpakaļ. Negribēju, lai jūs aizietu pa aplamu taku un apmaldītos.
- Cik tālu tas ir?
- Piesardzīgi lienot, paietu apmēram minūte. Ja pa starpu nebūtu šīs kalnu grēdas, varētu redzēt viņu ugunskurus.
Pārlaidu skatienu pārējo biedru sejām krēslainajā gaismā. Neviens no viņiem neizskatījās uztraucies. Viņi bija pielāgojušies šim darbam un apguvuši tam vajadzīgās iemaņas. Martens bija prasmīgs pēddzinis un loka šāvējs. Tempi pārvaldīja ademu leģendāro cīņas mākslu.
Arī es būtu varējis justies mierīgs, ja apstākļi būtu ļāvuši man izveidot plānu, sagatavot kādu simpātijas paņēmienu, kas pavērstu izredzes mūsu labā. Taču Dedans, pieprasīdams uzbrukumu šovakar, tādu iespēju bija iznīcinājis. Man nebija nekā, nebija vairs pat vājas saiknes ar attālo ugunskuru.
Atbīdīju šīs domas malā, iekams manas bažas bija pārtapušas panikā.
- Nu tad ejam! es teicu, iepriecināts, ka mana balss skan neparasti mierīgi.
Kamēr mēs, pirmā trijotne, lavījāmies uz priekšu, debesīs pamazām izdzisa pēdējais gaismas bālums. Biezajā krēslā Martenu un Tempi bija grūti saredzēt, un tas mani nomierināja. Ja es nespēju viņus saskatīt, pretinieku sargiem no attāluma pamanīt mūs būtu gandrīz neiespējami.
Itin drīz augstākajos koku zaros es ieraudzīju uguns liesmu atblāzmu. Saliecies sekoju Martenam un Tempi augšup pa stāvo nogāzi, ko lietus bija padarījis slidenu. Man šķita, ka priekšā redzu neskaidru kustību.
Tad uzplaiksnīja zibens. Tā kā apkārt valdīja tumsa, tas mani apžilbināja, tomēr pirms tam es paguvu pārlaist acis dubļainajai, spoži izgaismotajai nogāzei.
Uz kores stāvēja garš vīrietis ar uzvilktu loku rokās. Tempi sastindzis tupēja uz nogāzes gabaliņu virs kalna pakājes, kur bija paguvis piesardzīgi uzrāpties. Netālu virs viņa, nometies uz viena ceļgala, tupēja Martens. Ari viņš bija atvilcis loka stiegru. To visu zibens atklāja īsā uzliesmojuma mirklī, un nākamajā brīdī es atkal iegrimu aklā tumsā. Tūlīt pēc tam nodārdēja apdullinošs pērkona grāviens. Es nokritu zemē un aizvēlos sānis, notriepdams seju ar dubļiem un slapjām lapām.
Kad atguvos, redzēju acu priekšā dejojam vienīgi neskaitāmus zilus zibens atspulgus. Nedzirdēju nevienu kliedzienu. Ja sargs bija iekliedzies, skaņu bija apslāpējis pērkons. Gulēju nekustīgi, līdz manas acis pielāgojās tumsai. Krietnu bridi raudzījos melnumā, aizturējis elpu, līdz ieraudzīju Tempi. Viņš bija uzrāpies apmēram piecpadsmit pēdu augstāk pa nogāzi un notupies blakus tumšam stāvam. Tas bija pretinieku sargs.
Tuvojos viņam, līzdams cauri slapjajām papardēm un dubļainajām lapām. Virs galvas atkal atplaiksnīja zibens, šoreiz mazliet saudzīgāk, un es redzēju, ka gulētājam krūtīs rēgojas slīpi ieurbusies Martena bulta. Spārniņi bija atlūzuši un plivinājās vējā kā mazs, slapjš karogs.
- Beigts, Tempi teica, kad mēs ar Martenu bijām nokjuvuši pietiekami tuvu.
Es šaubījos. Pat dziļa brūce krūtīs nespēj nonāvēt cilvēku tik īsā laikā. Tomēr, pierāpies tuvāk, ievēroju bultas novietojumu. Šāviens bija trāpījis tieši sirdī. Pārsteigts paskatījos uz Martenu. Par tādu trāpījumu var sacerēt dziesmu, es klusi teicu.