- Paveicās! Martens uzmanīgi nopētīja kalna muguru, kas stiepās dažas pēdas virs mums. Cerēsim, ka veiksies arī turpmāk, viņš noteica un sāka rāpties augšup.
Sekodams viņam, es pamanīju, ka Tempi joprojām tup pie mirušā vīrieša. Viņš bija pieliecies līķim pavisam tuvu, it kā čukstus tam kaut ko stāstītu.
Tad es ieraudzīju apmetni, un pusapjaustā ziņkāre par ademu dīvainībām izgaisa man no prāta.
DEVIŅDESMIT PIRMĀ NODAĻA . liesma, pērkons, nolauzts koks
KALNU GRĒDA, uz kuras bijām sakņupuši, veidoja plašu pusloku, kas sargāja laupītāju apmetni no vairākām pusēm. Apmetne atradās lielas, seklas ieplakas dibenā. No savas vietas es redzēju, ka ieplakas atsegto daļu norobežo līkumota upe.
Ieplakas vidū kā pīlārs slējās milzu ozols, kura varenie zari pletās virs nometnes gluži kā jumts. Katrā stumbra pusē negribīgi dega pa ugunskuram. Citādos laika apstākļos tie būtu liesmojuši spoži un augsti. Pašlaik tie spēja tikai pieticīgi apgaismot apkārtni.
“Apmetne” patiesībā ir maldinošs vārds, drīzāk būtu jāsaka “nometne”. Tajā bija sešas nelielas teltis ar slīpiem jumtiem, paredzētas gulēšanai un mantu novietošanai. Septītā telts vairāk līdzinājās barakai: tā bija četrstūraina būve, kurā pietiktu vietas vairākiem kājās stāvošiem vīriem.
Pie ugunskuriem uz rupji darinātiem soliem, cieši saspiedušies un ietinušies apmetņos, sēdēja seši vīri. Visi tie izskatījās pēc pieredzējušiem, skarbā dzīvē rūdītiem karotājiem.
Parāpos zemāk aiz kalna muguras un izbrīnījies secināju, ka nemaz nejūtu bailes. Pagriezies pret Martenu, redzēju viņa acīs dīvainu spīdumu. Kā tev šķiet, cik viņu ir? es jautāju.
Martens brīdi domāja. Katrā teltī vismaz divi. Ja vadonis dzīvo lielajā teltī, kopā sanāk trīspadsmit, un trīs mēs esam nobeiguši. Tātad desmit. Vismaz desmit. Viņš nervozi aplaizīja lūpas. Bet katrā teltī var pārgulēt pat četri, un lielajā teltī pietiktu vietas vadonim un vēl kādiem pieciem vīriem. Tādā gadījumā trīsdesmit, tagad par trijiem mazāk.
- Tātad labākajā gadījumā viņu pārsvars ir divi pret vienu, es teicu.
- Vai tev patīk tāds samērs?
Martena skatiens pārslīdēja kalnu grēdai un atgriezās pie manis.
- Divi pret vienu nebūtu nekas briesmīgs. Mēs viņus pārsteigtu negaidot, mēs esam pavisam blakus. Viņš iespieda muti piedurknē un noklepojās, tad kaut ko izspļāva. Bet tur ir kādi divdesmit. Es to jūtu ar kaulu smadzenēm. '
- Vai tu spēsi pārliecināt Dedanu?
Martens pamāja ar galvu. Viņš man ticēs. Nav ne uz pusi tik stulbs, kāds parasti izliekas.
- Labi. Es īsi pārdomāju stāvokli. Viss bija noticis straujāk, nekā es spēju izstāstīt. Tātad, par spīti visam, Dedans un Hespe joprojām .itradās piecu vai sešu minūšu attālumā no mums. Ej un liec viņiem griezties atpakaļ! sacīju Martenam. Tad nāc pēc manis un Tempi!
Martens, šķiet, šaubījās. Vai tu negribi nākt tūlīt? Mēs nezinām, kad viņi nomainīs sargus.
- Pie manis būs Tempi. Un tu būsi projām tikai dažas minūtes. Gribu papētīt uzmanīgāk, cik viņu varētu būt.
Martens aizsteidzās, un mēs ar Tempi uzrāpāmies atpakaļ līdz korei. Pēc brīža viņš pievirzījās man tuvāk, līdz viņa kreisais sāns piespiedās pie mana ķermeņa labās puses.
Es pamanīju to, ko nebiju redzējis iepriekš. Šur tur visā nometnes teritorijā no zemes slējās koka mieti vārta stabiņu lielumā.
- Stabi? es jautāju Tempi, iebakstīdams ar pirkstu zemē, lai paskaidrotu nozīmi.
Viņš pamāja ar galvu, apliecinādams, ka saprot, un paraustīja plecus.
Spriedu, ka tie varētu būt mieti zirgu piesiešanai vai slapju drēbju žāvēšanai. Atbīdīju šo domu malā, jo svarīgāk bija izlemt ko citu. Kā tev šķiet, ko mums vajadzētu darīt?
Tempi ilgi klusēja. Nogalināt dažus. Gaidīt. Nāks citi. Mēs varam… Raksturīgā pauze liecināja, ka viņš nevar atrast vajadzīgo vārdu. Lēkt ārā no kokiem?
- Pārsteigt.
Viņš apstiprināja. Pārsteigt. Gaidīt. Medīt citus. Paziņot maeram.
Es pamāju ar galvu. Tas nebūtu cerētais ātrais atrisinājums, tomēr pretinieku skaitliskā pārsvara dēļ tā šķita vienīgā saprātīgā iespēja. Kad atgriezīsies Martens, mēs trijatā varētu raidīt pirmo triecienu. Tā kā uzbrukums būtu negaidīts, Martens varbūt paspētu noguldīt trīs vai četrus vīrus, pirms mēs būtu spiesti bēgt. Iespējams, viņš visus tos nenonāvētu, tomēr ikviens vīrs, ko ķērusi bulta, turpmākajās dienās mums nebūtu bīstams. Vēl kāda iespēja?
Atkal sekoja klusuma brīdis. Nav tādas, kas pieder pie lethani.
Kad biju pietiekami daudz redzējis, es piesardzīgi nošļūcu dažas pēdas lejup, kur mani nevarēja redzēt. Lietus nemitējās, un es nodrebinājos. Man sala vairāk nekā pirms brīža, un es sāku bažīties, vai neesmu saaukstējies tāpat kā Martens. Tas man šajā brīdī vismazāk būtu vajadzīgs.
Pamanīju, ka mums tuvojas Martens, un gribēju izklāstīt savu plānu, bet tad ieraudzīju viņa satriekto seju.
- Es nevaru viņus atrast! Martens satraukts izdvesa. Aizgāju atpakaļ līdz vietai, kur viņiem vajadzēja būt. Bet viņu tur nebija. Tātad viņi ir vai nu griezušies atpakaļ paši, un tas nav iespējams, vai ari pasteigušies ātrāk uz priekšu un tumsā aizgājuši pa nepareizām pēdām.
Nodrebēju vēlreiz, taču tam nebija nekāda sakara ar nemitīgo lietu un drēgnumu. Vai tu nevari sameklēt viņu pēdas?
- Būtu jau sameklējis, ja varētu. Bet tumsā visi pēdu nospiedumi ir vienādi. Ko lai mēs darām? Martens sagrāba manu roku, un viņa skatiens liecināja, ka pēddzinis ir tuvu panikai. Viņi nebūs piesardzīgi. Domās, ka es iepriekš esmu visu izlūkojis. Ko lai iesāk?
Iebāzu roku kabatā un sataustīju Dedana atveidojumu. Es viņus atradīšu.
Taču, pirms paguvu kaut ko iesākt, nometnes austrumu pusē atskanēja skaļš kliedziens. Nākamajā bridi tam sekoja saniknots izsauciens un lamu straume.
- Vai tas ir Dedans? es jautāju.
Martens pamāja ar galvu. Kalna muguras viņā pusē bija dzirdami drudžainas kustības trokšņi. Mēs trijatā aši uzrāpāmies augstāk un palūkojāmies pāri korei.
Viri rāpās ārā no zemajām teltīm, mudžēdami kā iztraucēts lapseņu pūznis. Tagad to bija vismaz ducis, un četri turēja rokās uzvilktus lokus. Nez no kurienes uzradās plati dēļu gabali, kas, atslieti pret zemē iedzītajiem stabiem, veidoja primitīvas sienas. Dažu sekunžu laikā viegli ieņemamā, atklātā nometne pārtapa drošā nocietinājumā. Saskaitīju vismaz sešpadsmit vīrus, taču tagad vairākas nometnes daļas vairs nebija pārskatāmas. Arī gaisma kļuva blāvāka, jo uzslietās sienas aizsedza ugunskurus un meta tumsā melnas ēnas.
Martens pie sevis klusi lamājās, un to varēja saprast, jo viņa loks tagad tikpat kā vairs nebija izmantojams. Tomēr viņš atvilka stiegru ar bultu un tūlīt būtu to izšāvis, ja es nesatvertu viņa elkoni. Pagaidi!
Viņš sarauca pieri, tad piekrizdams pamāja, jo gluži labi saprata, ka pretiniekiem pret katru viņa bultu atradīsies vismaz pusducis. Pēkšņi ari Tempi spējām vairs nebija nozīmes. Viņš vēl nebūtu ticis nometnei pat tuvumā, kad nokristu, bultu caururbts.
Vienīgā priekšrocība bija tāda, ka pretinieku uzmanība nebija pievērsta mums. Viņi raudzījās uz austrumu pusi, no kurienes bija atskanējis sarga kliedziens un Dedana lamāšanās. Mēs visi trīs būtu varējuši nepamanīti aizbēgt, bet tās nozīmētu pamest Dedanu un Hespi likteņa varā.
Tas bija bridis, kad prasmīgam arkanistam vajadzētu ietekmēt notikumu virzību ja nav iespējas panākt virsroku, tad vismaz jāgādā par veiksmīgu bēgšanu. Taču man nebija ne uguns, ne vajadzīgās saiknes.