Miju pietiekami gudrs, lai panāktu vajadzīgo rezultātu bez viena no tiem, bet bez abiem biju pilnīgi bezpalīdzīgs.
Lietus kapāja mūs arvien spēcīgāk. Debesis tricināja pērkons. Nepaies necik ilgs laiks, kad bandīti aptvers, ka notverti ir tikai divi pretinieki, un metīsies pāri kalna korei vajāt to līdzzinātājus. Ja kāds no mūsu trijotnes pievērsīs sev viņu uzmanību, arī mūsu dziesma būs nodziedāta.
Dzirdējām paklusu murdoņu, un pāri kalna austrumu korei dūcot .1 iztraucās bultu krusa. Martens pārstāja lādēties un aizturēja elpu. Viņš paskatījās uz mani. Ko darīsim? viņš aši noprasīja. No apmetnes atskanēja jautājoši saucieni, un, tā kā atbildes nebija, pāri grēdas austrumu korei aiztraucās nākamais bultu spiets, meklējot cerēto mērķi.
- Ko darīsim? Martens atkārtoja jautājumu. Ko darīsim, ja viņiem ies slikti?
Un ko darīsim, ja viņus nogalinās? Aizvēru acis un noslīdēju zem kalna muguras, cenzdamies iegūt kaut brīdi sakarīgām domām. Mana pēda atdūrās pret kaut ko mīkstu un lielu. Mirušais sargs! Man prātā iešāvās tumša doma. Es dziļi ievilku elpu un iegāju Akmens Sirdī. Dziļi. Dziļāk nekā jebkad agrāk. Pazuda visas bailes, visa nedrošība un vilcināšanās.
Satvēru līķi aiz rokām un sāku vilkt to augšup uz kores pusi. Vīrietis bija smags, bet es to tikpat kā nejutu. Marten, vai drīkstu izmantot tavus mirušos? es izklaidīgi pavaicāju. Vārdi izskanēja patīkamā baritonā un rāmāk nekā jebkad.
Nenogaidījis atbildi, es palūkojos pāri kalna mugurai uz laupītāju apmetni. Redzēju, kā viens no vīriem aiz dēļu sienas atvelk loka stiegru nākamajam šāvienam. Izvilku savu garo, tievo teicamā Ramstona tērauda nazi un iesēdināju šāvēja tēlu sev atmiņā. Sakodu zobus un iedūru mirušajam sargam nierē. Nazis ieurbās lēni, it kā es durtu cietā mālā, nevis miesā.
Cauri pērkona dārdiem izlauzās negants brēciens. Vīrietis nokrita zemē, un loks izlidoja viņam no rokām. Piesteidzās cits laupītājs un noliecās apskatīt kritušo biedru. Vēlreiz sakopoju uzmanību un iedūru mironim otrā nierē, šoreiz rīkodamies ar abām rokām. Atskanēja vēl viens brēciens, spalgāks par iepriekšējo. Drīzāk kauciens nekā kliedziens, es nodomāju ar kādu dīvaini savrupu prāta daļu.
- Vēl nešauj! es rāmi sacīju Martenam, nenovērsdams skatienu no nometnes. Viņi pagaidām nezina, kur mēs esam. Izvilku nazi no līķa, no jauna sakopoju uzmanību un bez steigas iedūru to mirušā sarga acī. Kāds vīrs aiz dēļu sienas uzslējās kājās, satvēris seju plaukstās, un starp pirkstiem viņam sūcās asinis. Piesteidzās divi viņa biedri, kas mēģināja noguldīt viņu aiz uzslietā vaļņa. Mans nazis pacēlās un krita vēlreiz, un viens no tiem novēlās zemē, ar rokām tverdams asiņojošo seju.
- Augstais Dievs! Martens izdvesa. Žēlīgais, augstais Dievs!
Atspiedu nazi pret mirušā sarga kaklu un pārlaidu skatienu nometnei. Pretinieku militāro prasmi nomāca augošā panika. Viens no ievainotajiem vīriem nerimās kliegt, un pērkona ducināšanai cauri lauzās spalgi brēcieni.
Pamanīju, ka viens no šāvējiem ar skarbu skatienu pēta kalna kori. Pārvilku nazi gulošajam pār rīkli, taču šķita, ka nekas nenotiek. Pēc brīža strēlnieks itin kā samulsis pieskārās savam kaklam. Uz plaukstas palika tikko manāms asiņu traips. Viņš plati iepleta acis un sāka kliegt. Nosviedis loku, viņš aizskrēja zemās sienas pretējā pusē, tad metās atpakaļ, gribēdams bēgt, taču nezinādams, kurp.
Tad viņš atguva savaldīšanos un sāka izmisīgi pētīt kalna kori visapkārt nometnei. Viņš negrasījās krist. Es neziņā saraucu pieri, vēlreiz piespiedu naža asmeni mirušā sarga kaklam un uzgūlu tam ar visu spēku. Manas rokas drebēja, bet nazis sakustējās lēni, it kā es pūlētos pārgriezt ledus kluci. Šāvējs saķēra kaklu plaukstās, un tās applūda asinīm. Viņš paspēra dažus grīļīgus soļus, paklupa un iekrita vienā no ugunskuriem. Izmisīgi mētādams rokas, viņš izsvaidīja karstās ogles uz visām pusēm, vēl vairāk kāpinādams apkārtējo paniku.
Kamēr domāju, kurā vietā dot nākamo triecienu, debesis izgaismoja zibens, un atspīdumā es skaidri ieraudzīju blakus gulošo līķi. Lietus bija sajaucies ar asinīm, un tās bija izraibinājušas visu apkārtni. Manas plaukstas tajās bija nokrāsojušās tumšas.
Negribēdams kropļot viņa rokas, es apvēlu sargu uz vēdera un mēģināju novilkt viņa zābakus. Pēc tam atkal sakoncentrēju spēkus un sāku zāģēt resnās cīpslas virs potītēm un zem ceļiem. Šī rīcība sakropļoja vēl divus vīrus. Taču nazis kustējās arvien lēnāk, un no piepūles man sāpēja rokas. Līķis bija teicama saikne, bet vienīgā enerģija man bija pašam sava ķermeņa spēks. Tāpēc ar katru brīdi vairāk es jutos tā, it kā grieztu koka gabalu, nevis miesu.
Kopš trauksmes sākuma nometnē bija pagājušas tikai dažas minūtes. Es izspļāvu ūdeni un bridi atpūtināju drebošās rokas un nokausēto prātu. Vēroju nometni lejā un redzēju, ka panika un juceklis pieņemas plašumā.
No lielās telts zem ozola iznāca vīrietis. Viņš bija ģērbies citādi nekā pārējie: viņam mugurā bija tunika no spožiem metāla gredzeniem, kas sniedzās gandrīz līdz ceļiem, un galvā maza, apaļa cepurīte. Bezbailīgā, līganā gaitā viņš iesoļoja jucekļa vidū, aptverdams visu vienā skatienā. Viņš strupi noskaldīja pavēles, kuras es lietus un pērkona dēļ nevarēju sadzirdēt. Pārējie nomierinājās, ieņēma katrs savu vietu un satvēra lokus un zobenus.
Vērojot viņu soļojam cauri apmetnei, manā atmiņā kaut kas sakustējās. Vīrietis stāvēja, taisni izslējies, necenzdamies slēpties aiz kādas no aizsargsienām. Viņš pamāja saviem vīriem, un šajā kustībā kaut kas man šķita satriecoši pazīstams…
- Kvout! Martens man blakus iešņācās. Paskatījies redzēju, ka viņš ir atvilcis loka stiegru līdz ausij. Es tēmēju uz viņu vadoni!
- Šauj!
Martena loks iedūcās, un vīrieša augšstilbā ietriecās bulta, pāršķeļot bruņukreklu un kāju. Ar acs kaktiņu redzēju, ka Martens izvelk jaunu bultu un ar ietrenētu kustību ieliek to lokā, bet viņš vēl nebija paguvis izšaut, kad laupītāju vadonis salīka. Tas nebija dziļš, sāpju izraisīts sakritiens. Viņš noliecās apskatīt bultu, kas bija ieurbusies viņam kājā.
Brīdi lūkojies, vīrietis satvēra bultu dūrē un norāva tai spārniņus. Tad viņš pastiepās un izrāva bultu no kājas. Es sastingu, redzēdams, ka vadonis pagriežas tieši pret mums un ar salauzto bultu pamāj uz mūsu pusi. Pateicis saviem vīriem īsu pavēli, viņš iemeta bultu ugunī un stalti aizsoļoja uz nometnes otru malu.
- Lielais Tehlu, apklāj mani ar saviem spārniem! Martens paklusi iesaucās, un viņa roka noslīdēja lejup no loka. Sargi mani no dēmoniem un radījumiem, kas klejo naktī!
Vienīgi tāpēc, ka biju dziļi iegājis Akmens Sirdī, es nepadevos līdzīgai reakcijai. Atkal paskatījies uz nometni, laikus ieraudzīju, ka pret mums pavērsts vesels loku mežs. Strauji pieliecos un iespēru apstulbušajam Martenam, nogāzdams viņu zemē. Pār mūsu galvām aizspindza bultas. Martens apmeta kūleni, un viņa paša bultas izbira uz dubļainās nogāzes.
- Tempi! es iesaucos.
- Šeit, viņš atsaucās no kreisās puses. Aesh. Bulta nav.
Pāri mums dūkdamas aiztraucās nākamās bultas, dažas iestrēga kokos. Drīz viņi uztaustīs vēlamo trajektoriju un raidīs bultas gaisā, lai tās kristu uz mums no augšas. Rāmi kā burbulis, kas no dīķa dibena paceļas virspusē, manī uznira kāda doma. Tempi, atnes man tā vīra loku!
- Ia.
Dzirdēju Martenu kaut ko murminām klusā, satrauktā un neskaidrā balsī. Pirmajā brīdī nodomāju, ka viņš ir ievainots, bet tad aptvēru, ka viņš skaita lūgšanu. Tehlu, sargi mani no dzelzs un dusmām! viņš klusi bubināja. Tehlu, aizstāvi mani pret dēmoniem naktī!