Tempi iespieda man rokā atnesto loku. Es dziļi ievilku elpu, sadalīju prātu divās, pēc tam trijās un četrās daļās. Katrā prāta daļā satvēru loka
stiegru. Piespiedu sevi atslābināties un atdalīju vēl piekto prāta daļu. Mēģināju vēlreiz, bet cietu neveiksmi. Biju noguris, izmircis un nosalis, un mani spēki bija sasnieguši robežu. Dzirdēju, kā atkal nostrinkšķ stiegras, un bultas atsitās pret zemi kā smagi krusas graudi. Sajutu grūdienu rokā mazliet zem pleca: kāda bulta bija to aizķērusi pirms ietriekšanās zemē. Roku pārņēma asas, pēc tam smeldzošas sāpes.
Atbīdīju sāpes malā un sakodu zobus. Ar piecām daļām vajadzētu pietikt. Viegli pārlaidu nazi pats sev pār roku, tikai tik daudz, lai mazliet parādītos asinis, tad izrunāju vajadzīgos sasaistes vārdus un spēcīgi pārvilku naža asmeni loka stiegrai.
īsu, mokošu mirkli stiegra turējās pretī, tad pārtrūka. Loks manā rokā noraustījās, satricinādams ievainoto vietu, tad nokrita zemē. Kalna muguras otrā pusē atskanēja sāpju un izbaiļu kliedzieni, ļaudami noprast, ka gribētais vismaz daļēji ir izdevies. Cerēju, ka pārtrūkušas ir visas piecas stiegras, tātad turpmāk būs jāstājas pretī tikai vienam vai diviem šāvējiem.
Bet, līdzko loks izkrita no mana tvēriena, manī ieplūda aukstums. Ne tikai rokās, bet visā ķermeni: vēderā, krūtīs, kaklā. Biju zinājis, ka nevaru paļauties tikai uz savas rokas spēku, lai tiktu galā ar piecām loka stiegrām reizē. Tāpēc biju izmantojis vienīgo siltuma avotu, kas vienmēr ir katra arkanista rīcībā: savas asinis. Drīz mani pārņems sasaistītāja drebuļi. Ja neatradīšu iespēju sasildīties, sekos šoks, hipotermija un nāve.
Izgāju no Akmens Sirds un liku piecām prāta daļām atkal savienoties, nespēkā mazliet grīļodamies. Nosalis, slapjš un paguris rāpos augšup uz kalna kori. Lietus kapāja ādu salts kā šķīdoņa sniegs.
Lejā redzēju tikai vienu loka šāvēju. Par nelaimi, viņš bija saglabājis vēsu prātu, un, līdzko virs kalna muguras parādījās mana seja, viņš atvilka loku un raidīja bultu slaidā lidojumā.
Mani izglāba vēja brāzma. Šķildama skarbas, dzeltenas dzirksteles, bulta atsitās pret akmens izcilni nepilnas divas pēdas no manas galvas. Lietus sitās man sejā, un zibens zīmēja debesis neskaitāmas spožas svītras. Noslīdēju atpakaļ drošībā un nesaprātīgā niknumā vairākas reizes triecu mirušajam sargam ar nazi.
Beidzot nazis atdūrās pret sprādzi un salūza. Elsodams nometu to malā. Atguvos no neprāta, dzirdēdams Martena vienmuļo lūgšanu. Manas rokas un kājas bija kļuvušas aukstas, neveiklas un smagas kā svins.
Vēl ļaunāk bija tas,ka manu ķermeni arvien jūtamāk pārņēma hipotermijas lēnie, neatlaidīgie žņaugi. Jutu, ka es vairs nedrebu, un zināju, ka tā ir slikta zīme. Biju viscaur izmircis, un tuvumā nebija man pieejamas uguns.
Debesis atkal krustu šķērsu sasvltroja zibens. Man atausa kāda doma. Iesmējos baisus smieklus.
Paskatījos pāri kalna mugurai un sev par atvieglojumu neredzēju nevienu strēlnieku. Tomēr vadonis izkliedza jaunas pavēles, un es nešaubījos, ka drīz parādīsies jauni loki vai jaunas stiegras sarauto vietā. Bija vēl ļaunākas iespējas: viņi varēja iziet no sava patvēruma un pieveikt mūs ar savu skaitlisko pārsvaru vien. Vismaz desmits vīru joprojām stāvēja kājās.
Martens joprojām gulēja uz nogāzes un skaitīja lūgšanu: Tehlu, ko nespēja nonāvēt liesmas, sargi mani no uguns!
Es viņam iespēru. Celies, sasodīts, citādi mēs visi būsim pagalam! Viņš brīdi pārtrauca murmināt un paskatījās uz mani. Es uzkliedzu kaut ko nesaprotamu un noliecos paraut viņu aiz apkakles. Pamatīgi sapurināju viņu un ar otru roku iegrūdu viņam loku, nesaprazdams, kā tas gadījies blakus.
Jauna zibens strēle ļāva man ieraudzīt pašam sevi, kādu redzēja viņš. Rokas un kājas man bija notrieptas ar sarga asinīm. Nemitīgais lietus tās bija padarījis par straumītēm, bet nebija noskalojis. Īslaicīgajā, spožajā gaismā tās izskatījās gluži melnas.
Martens apdullis paņēma loku. Šauj kokā! es izkliedzu cauri pērkona dārdam. Viņš paskatījās uz mani tā, it kā es būtu jucis. Šauj!
Laikam mana sejas izteiksme viņu pārliecināja, taču viņa bultas bija izbirušas pa nogāzi, un, mēģinādams kādu atrast, viņš atkal sāka murmināt savu skaitāmo: Tehlu, kas pakļāvi Enkanisu, sargi mani no tumsas!
Pēc krietna brīža viņš sataustīja bultu un ar drebošām rokām neveikli iestiprināja to lokā, nemitēdamies skaitīt lūgšanu. Es vēlreiz paskatījos uz nometni. Vadonis bija atkal savācis vīrus vienkop. Redzēju, ka viņa lūpas kustas, izsakot pavēles, taču sadzirdēt spēju vienīgi Martena trīcošo balsi:
- Tehlu, kam patiesas acis,
Nenovērs skatu no manis!
Pēkšņi vadonis apklusa un piešķieba galvu. Viņš stāvēja pilnīgi nekustīgi un, šķiet, kaut ko klausījās. Martens bubināja tālāk:
- Tehlu, kas esi savs dēls,
Nenovērs skatu no manis!
Laupītāju vadonis aši paskatījās pa labi un pa kreisi, it kā būtu dzirdējis kaut ko nepatīkami satraucošu. Tad viņš atkal piešķieba galvu.
- Viņš tevi dzird! es satracināts uzkliedzu Martenam. Šauj! Viņš tūlīt savāks vīrus un kaut ko darīs!
Martens notēmēja uz koku nometnes vidū. Vēja brāzmas viņu purināja un raustīja, bet viņš turpināja skaitīt:
- Tehlu, kas biji Menda, kas biji tu,
Nenovērs skatu no manis!
Mendas vārdā,
Perialas vārdā,
Ordalas vārdā,
Andana vārdā,
Nenovērs skatu no manis!
Vadonis pacēla galvu, it kā gribēdams kaut ko saskatīt debesīs. Šajā kustībā bija kaut kas ārkārtīgi pazīstams, taču mani arvien vairāk pārņēma sasaistītāja drebuļi un domas kļuva arvien miglainākas. Vadonis pagriezās un, aizsoļojis līdz savai teltij, pazuda iekšienē. Šauj kokā! es iekliedzos.
Martens atlaida bultu, un es redzēju, kā tā ieurbjas masīvā ozola stumbrā bandītu nometnes vidū. Mēģināju sataustīt zemē vēl kādu bultu, skaļi smiedamies par to, ko biju nolēmis darīt. Varbūt tas nepalīdzēs. Varbūt es iešu bojā. Jau izslīde vien… Bet tas nebija svarīgi. Ja neatradīšu iespēju sasildīties, man tik un tā būs jāmirst. Drīz sāksies šoks. Varbūt tas jau ir sācies.
Mana roka sataustīja bultu. Sadalīju prātu sešās daļās, izkliedzu sasaistes vārdus un iegrūdu bultu dziļi zemē. Kas augšā, tas apakšā! es iekliedzos, piesaukdams joku, kas bija saprotams vienīgi Universitātes cilvēkam.
Pagāja sekunde. Vējš mitējās.
Baltums. Spožums. Troksnis. Es kritu.
Un tad sekoja pilnīgs tukšums.
DEVIŅDESMIT OTRĀ NODAĻA . taborlins lielais
liS PAMODOS. Biju sausumā un siltumā. Apkārt valdīja tumsa.
Dzirdēju pazīstamu balsi kaut ko jautājam.
Tad atskanēja Martena balss: Viņš viens pats. Viņš to izdarīja.
Jautājums.
- Es par to nerunāšu, Den. Zvēru pie Dieva, ka nerunāšu. Negribu par to domāt! Prasi viņam pašam, ja vēlies.
Jautājums.
- Tu ticētu, ja būtu redzējis! Un vairāk neko negribētu zināt. Netracini viņu! Esmu redzējis, kāds viņš ir dusmās. Saku tev nopietni. Netracini viņu!
Jautājums.
- Izbeidz, Den. Viņš tos nogalināja citu pēc cita, pa vienam. Un tad it kā sajuka prātā. Viņš… Nē. Teikšu tikai vienu. Man šķiet, ka viņš izsauca zibeni. Kā pats Dievs!
Kā Taborlins Lielais, es nodomāju. Pasmaidīju. Un ieslīgu miegā.