DEVIŅDESMIT TREŠĀ NODAĻA. aprēķinātāji un algotņi
NOGULĒJIS ČETRPADSMIT stundas, es jutos spirgts kā pavasara vējš. Mani biedri par to šķita ļoti izbrīnījušies, jo bija atraduši mani guļam bez samaņas, pilnīgi aukstu un asiņainu. Viņi bija novilkuši man slapjās drēbes, mazliet pamasējuši, ietinuši segā un aiznesuši mani uz vienīgo bandītu telti, kas bija palikusi neskarta. Pārējās piecas bija sadegušas, apraktas vai pazudušas bridi, kad varenajā ozolā pašā nometnes vidū bija ietriecies milzīgs, balts zibens stabs.
Nākamā diena bija apmākusies, taču laimīgā kārtā bez lietus. Vispirms mēs apkopām savus ievainojumus. Hespei negaidītajā sadursmē ar sargu kājā bija ietriekusies bulta. Dedanam pār plecu stiepās dziļa brūce, un to pat varēja saukt par veiksmi, jo viņš bija cīnījies ar sargu kailām rokām. Kad es viņu par to izjautāju, viņš atbildēja, ka vienkārši neesot paguvis izraut zobenu.
Martenam pierē virs uzacs rēgojās liels, sarkans puns, kas varēja rasties, kad iespēru viņam ar kāju vai centos viņu piecelt. Tas bija sāpīgs, taču Martens apgalvoja, ka krogu kautiņos esot gadījies ciest krietni vairāk.
Kad biju atguvies no drebuļiem, es jutos pavisam labi. Redzēju, ka biedri ir pārsteigti par manu straujo atgriešanos no nāves durvīm, un nolēmu ļaut viņiem brīnīties. Neliela deva mīklainības nevarēja kaitēt manai labajai slavai.
Pārsēju nelīdzeno brūci, ko man plecā bija ieplēsusi garāmskrienošā bulta, un apkopu vēl dažus zilumus un ievainojumus, kuru cēloņus neatcerējos. Pār roku man stiepās gara, sekla brūce, ko biju sev iegriezis pats, taču tai nebija vajadzīgas pat šuves.
Tempi bija neskarts, nesatraukts un neizdibināms.
Mūsu nākamais uzdevums bija parūpēties par mirušajiem. Kamēr es gulēju bez samaņas, pārējie bija aizvilkuši lielāko daļu apdegušo, nedzīvo ķermeņu uz klajuma otru malu. Kritušo kopsavilkums bija šāds.
Viens Dedana nogalināts sargs.
Divi vīri, kas iepriekš pārsteidza Tempi mežā.
Trīs, kas bija palikuši dzīvi pēc zibens spēriena un mēģinājuši bēgt. Martens bija noguldījis vienu, Tempi pārējos divus.
Septiņpadsmit viru, ko bija sadedzinājis, satriecis vai citādi nonāvējis zibens. Astoņi no tiem bija miruši vai nāvīgi ievainoti jau iepriekš.
Mēs uzgājām pēdas, ko bija atstājis viens no sargiem. Notikumu laikā viņš bija stāvējis uz kalna kores ziemeļaustrumu pusē. Kad atradām viņa pēdas, tās bija jau dienu vecas, un mēs nejutām ne mazāko vēlēšanos bēglim sekot. Dedans sprieda, ka vairāk labuma būtu, ja viņš paliktu dzīvs un izstāstītu iespaidīgo notikumu citiem, kuri varbūt arī iecerējuši kļūt par laupītājiem. Vismaz šoreiz mēs beidzot bijām vienisprātis.
Vadoņa līķi mēs pārējo vidū neredzējām. Lielā telts, kurā viņš bija iegājis, gulēja sadragāta zem varenā ozola stumbra daļas. Tā kā mums pietika citu rūpju, mēs pagaidām likām šo vietu mierā.
Nolēmām nerakt divdesmit trīs kapus vai pat vienu lielu kapa bedri, bet sakūrām lielu sārtu. Kaut gan mežs visapkārt joprojām bija slapjš, es izmantoju savas prasmes, lai uguns degtu spoža un karsta.
Bet vēl bija palicis viens mirušais: Martena nošautais sargs, kura liķi es pēc tam biju izmantojis cīņai. Kamēr pārējie meklēja malku, es uzkāpu kalnu grēdas dienvidu pusē un uzmeklēju vietu, kur tas gulēja, Tempi apsegts ar egļu zariem.
Ilgu laiku noraudzījies uz mirušo, aiznesu viņu dienvidu virzienā. Sameklēju mierīgu vietu zem vītola un uzbūvēju tur akmeņu krāvumu. Kad viss bija izdarīts, iestreipuļoju pamežā un pacietīgi pārlaidu nevaldāmu vemšanas lēkmi.
* * *
Zibens? Jā, zibeni ir grūti izskaidrot. Negaiss virs galvas. Galvaniska sasaiste ar divām līdzīgām bultām. Mēģinājums nogāzt koku ar lielāku spēku, nekā spēj parasts zibens spēriens. Godīgi sakot, es nezinu, vai man pienākas gods par to, ka zibens attiecīgajā brīdi un vietā uzliesmoja, un par to, ko tas izdarīja. Tomēr stāsti pauž, ka es esot izsaucis zibeni un zibens man paklausījis.
Citi stāsti vēsta, ka uzplaiksnījusi esot nevis viena zibens strēle, bet vairākas cita pēc citas. Dedans to aprakstīja kā “baltu uguns stabu” un teica, ka tas tik pamatīgi sadrebinājis zemi, ka viņš nav noturējies kājās.
Lai nu kā, milzīgais ozols bija kļuvis par melnu apdeguli apmēram pelēkakmens augstumā. Lieli stumbra gabali mētājās izsvaidīti dažādās vietās. Aizdegušies bija arī mazākie koki un krūmi, bet lietus tos bija apdzēsis. Lielākā daļa dēļu plātņu, ko bandīti bija izmantojuši aizsargsienām, bija sašķīdušas sīkos gabaliņos vai pārtapušas oglēs. Uz visām pusēm no apdegušā koka pamatnes stiepās uzvandītas zemes joslas, it kā klajumu būtu pārstaigājis plānprātīgs arājs vai izrakņājušas milzu zvēra ķepas.
Par spīti tam, mēs uzkavējāmies laupītāju nometnē vēl trīs dienas pēc uzvaras. Upe nodrošināja dzeramo ūdeni, un tas, kas bija palicis pāri no bandītu pārtikas, bija labāks par mūsu ēdamo. Vēl vairāk savākuši veselos audekla un koku gabalus, mēs tikām pie īstas greznības: katram iznāca sava telts vai nojume.
Tagad, kad darbs bija paveikts, agrākais sasprindzinājums mūs vairs nemocīja. Lietus mitējās, nebija vairs jāvairās sakurt kārtīgu ugunskuru, un Martena klepus šķita pierimstam. Dedans un Hespe izturējās pieklājīgi viens pret otru, un Dedans par trim ceturtdaļām samazināja man raidītās dzēlības.
Tomēr atvieglojums par paveikto uzdevumu nenozīmēja, ka noskaņojums mūsu vidū būtu teicams. Vakaros pie ugunskura stāsti vairs neskanēja, un Martens vairījās no manis kā vien spēdams. Nevarēju viņam pārmest, jo zināju, ko viņam nācies redzēt.
Domādams par to, es izmantoju pirmo izdevību, nevienam neredzot, tikt vaļā no saviem vaska darinājumiem. Tie man vairs nebija vajadzīgi, un mani biedēja doma, kas notiktu, ja kāds no maniem ceļabiedriem nejauši uzietu manā maisā savu atveidojumu.
Tempi neko neteica par to, ko biju darījis ar nošautā sarga līķi, un, cik varēju spriest, viņš man to neņēma ļaunā. Atskatīdamies pagātnē, es redzu, cik maz patiesībā esmu zinājis par ademiem. Taču tolaik es pamanīju tikai to, ka Tempi mazāk laika atvēl manis apmācīšanai ketana mākslā, bet vairāk vingrinās mūsu valodā un pārrunās par grūti saprotamo lethani jēdzienu.
Otrajā dienā atnesām šurp savas mantas no iepriekšējās nometnes. Atviegloti uzelpoju, atkal redzēdams savu lautu, un divtik nopriecājos, ka Dennas dāvātais futrālis, par spīti ilgajam lietum, joprojām ir sauss un blīvi noslēdzams.
Un, tā kā mums vairs nevajadzēja slapstīties, es spēlēju lautu. Veselu dienu darīju gandrīz to vien. Gandrīz mēnesi man bija vajadzējis iztikt bez mūzikas, un es to izjutu sāpīgāk, nekā jūs varat iedomāties.
Sākumā šķita, ka Tempi mana mūzika nepatīk. Atcerējos neseno gadījumu, kad neizprotamā kārtā biju viņu apvainojis, turklāt ikreiz, kad izņēmu lautu no futrāļa, viņš devās projām no nometnes. Tad pamazām sāku manīt, ka viņš mani vēro, kaut gan tikai no attāluma un parasti vismaz pa pusei paslēpies. Kad biju to sapratis un zināju, kurp skatīties, pārliecinājos, ka viņš spēles laikā vēro mani vienmēr. Platām acīm kā pūce. Nekustīgs kā akmens.
Trešajā dienā Hespe nolēma, ka viņas kāja ir tiktāl atlabusi, lai spētu paiet. Tā nu mums bija jāsāk domāt, ko ņemt līdzi un ko atstāt tepat.
Tas nebija tik grūti, kā pirmajā brīdī varētu likties. Lielāko daļu bandītu iedzīves bija iznīcinājis zibens, krītošais koks un negaiss. Tomēr izpostītajā nometnē joprojām bija vērtīgas lietas, kuras nebūtu gudri pamest.