Līdz šim nebijām pārmeklējuši vadoņa telti, jo to bija saplacinājis milzīgs nolauztā ozola zars. Tas bija pamatīgāks nekā daudzi apkārtējie koki, un tā diametrs pārsniedza divas pēdas. Tomēr trešajā dienā mums izdevās atskaldīt tam pietiekami prāvas daļas, lai varētu pavelt to nost no telts atliekām.
Man gribējās tuvāk apskatīt vadoņa līķi, jo kopš brīža, kad šis cilvēks iznāca no savas telts, mani urdīja neskaidras atmiņas par kaut ko pazīstamu. Un gluži pasaulīgas vēlmes man čukstēja, ka viņa bruņukrekls ir vismaz duci talantu vērts.
Taču mēs neatradām nekādu pēdu no laupītāju vadoņa. Tas mūs mulsināja. Martens bija atklājis tikai vienu taku, kas veda projām no nometnes, un to aiz sevis bija atstājis aizbēgušais sargs. Nevienam nebija ne jausmas, kur varēja pazust vadonis.
Man tā bija gan mīkla, gan kaitinoša vilšanās, jo es visu laiku biju gribējis ieskatīties šim vīram sejā. Dedans un Hespe bija pārliecināti, ka viņš vienkārši izmantojis zibens spēriena izraisīto jucekli un varbūt aizbēdzis pa upi, lai neatstātu pēdas.
Turpretī Martenam šis atklājums sagādāja acīmredzamas bažas. Viņš murmināja kaut ko par dēmoniem un atteicās tuvoties sabrukušajai teltij. Nodomāju, ka viņš ir māņticīgs nejēga, tomēr nenoliegšu, ka mīklaini izgaisušais līķis ari manī viesa nepatīkamu nemieru.
Sagrautajā teltī mēs atradām galdu, gultu, rakstāmgaldu un pāris krēslu, bet visas mēbeles bija salauztas un nelietojamas. Rakstāmgalda atliekās es atradu dažus papīrus, kurus ļoti būtu gribējis izlasīt, taču tie bija pārāk ilgi gulējuši slapjumā un tinte bija izplūdusi. Atradām arī cietkoka lādīti, nedaudz mazāku par maizes klaipu. Tās vāku rotāja Alverona dzimtas zīme, un tā bija cieši aizslēgta.
Gan Hespe, gan Martens atzinās, ka mūķēšanas māka viņiem neesot gluži sveša, un, tā kā mani interesēja lādītes saturs, es ļāvu viņiem mēģināt, tomēr piekodināju, ka nedrīkst sabojāt slēdzeni. Abi pēc kārtas krietnu laiku darbojās ap lādīti, taču panākumu nebija nevienam.
Pēc divdesmit minūšu neauglīgiem pūliņiem Martens pacēla rokas.
- Nevaru saprast, kas tur par viltību! viņš norūca un izslējās taisni.
- Es varētu mēģināt pats, es sacīju. Biju cerējis, ka to izdarīs kāds no viņiem. Ar mūķētāja prasmi krietnam arkanistam neklājas lepoties. Tas neiederējās reputācijā, kādu es gribēju sev veidot.
- Mēģini gan! Hespe atsaucās, savilkusi uzacis. Tu taču esi īsts jaunais Taborlins!
Atcerējos pirms daudzām dienām dzirdēto Martena stāstu. Protams! es iesmējos, tad iesaucos: Edro! prasmīgi atdarinādams Taborlina Lielā balsi, un ar plaukstu iesitu pa lādes vāku.
Vāks atsprāga vaļā.
Jutos tikpat pārsteigts kā visi pārējie, tomēr man labāk izdevās to noslēpt. Īstenība, visticamāk, bija pavisam vienkārša: Martens vai Hespe patiesībā jau bija atdarījuši slēdzeni, taču vāks bija iestrēdzis. Droši vien koks bija sabriedis, ilgāku laiku gulēdams slapjumā. Kad uzsitu tam ar plaukstu, tas vienkārši atlēca vaļā.
Taču viņi to nezināja. Pēc viņu izskata varēja domāt, ka es viņu acu priekšā esmu pārvērtis akmeni zeltā. Pat Tempi izbrīnījies savilka uzacis.
- Teicams numurs, Taborlin! Hespe izmeta, un viņas balss pauda neizpratni, vai esmu izspēlējis ar draugiem kādu joku.
Nolēmu ciest klusu un neuzkrītoši ieslidināju savus pašdarinātos mūķīzerus atpakaļ apmetņa kabatā. Ja jau esmu nolēmis būt arkanists, tad labāk būšu īsteni slavens arkanists.
Starodams svinīgi nopietnā varas apziņā, atvēru lādīti un ieskatījos tajā. Pašu pirmo ieraudzīju biezu, salocītu papīra gabalu. Izņēmu to ārā.
- Kas tas ir? Dedans jautāja.
Pacēlu to tā, lai visi varētu apskatīt. Tā bija rūpīgi zīmēta apkārtnes karte, kurā bija precīzi atveidots ne vien līkumotais lielceļš, bet arī tuvākās lauku mājas un upes. Rietumu pusē bija atzīmēta Krosona, Fenhila un “Penija” viesnīca.
- Un kas tas tāds? noprasīja Dedans, ar masīvo pirkstu iebakstīdams vietā, kur ceļa dienvidu pusē dziļi mežā bija ievilkts X.
- Manuprāt, tā ir šī nometne, sacīja Martens. Tieši blakus upei.
Es piekrītoši pamāju. Ja tā, tad mēs atrodamies tuvāk Krosonai,
nekā biju domājis. No šejienes mēs varam doties uz dienvidaustrumiem un aiztaupīt sev veselas dienas gājienu. Paskatījos uz Martenu. Vai tu arī tā domā?
- Pagaidi. Ļauj paskatīties! Iedevu viņam karti, un viņš ielūkojās tajā. Izskatās, ka tev taisnība! viņš teica. Nebiju domājis, ka esam aizgājuši tik tālu uz dienvidiem. Tādā ceļā mēs ietaupītu vismaz divus dučus jūdžu.
Nemaz nebūtu slikti, sacīja Hespe, berzēdama pārsieto kāju.
Citādi kādam no jums, kungi, nāksies nest mani uz rokām.
Es atkal pievērsos lādītei. Tajā gulēja daudzas audeklā ievīstītas paciņas. Paņemdams vienu no tām, redzēju iemirdzamies zeltu.
Ap mani atskanēja satrauktu balsu murdoņa. Pārbaudījis pārējās ma/.is paciņas, atradu vēl citas monētas, un visas tās bija no zelta. Aptuveni vērtējot, lādītē glabājās vairāk nekā divi simti rojālu. Kaut gan nekad nebiju turējis rokā tādu naudas gabalu, es zināju, ka viens zelta rojāls atbilst astoņdesmit bitiem, un tas bija gandrīz tikpat daudz, cik maers man bija iedevis visam ceļojumam. Nav jābrīnās, ka maers dedzīgi vēlējās apturēt uzbrukumus saviem nodevu vācējiem.
Pārcilāju galvā skaitļus, pārvērsdams lādītes saturu pazīstamākās naudas vienībās, un iznākums pārsniedza piecsimt sudraba talantu. Piet iekami liela summa, lai nopirktu labu ceļmalas viesnīcu vai veselu lauku saimniecību ar visiem lopiem un pārējo. Par tādu naudu varēja nopirkt sev pat zemākas pakāpes titulu, vietu galmā vai virsnieka amatu armijā.
Redzēju, ka līdzīgi aprēķini nodarbina arī visus pārējos. Kā būtu, ja mēs kādu daļu no šitā sadalītu savā starpā? Dedans ierosināja.
Brīdi vilcinājies, iebāzu roku lādītē. Vai katram viens rojāls būtu visiem pa prātam?
Visi klusēdami vēroja, kā es attinu vienu no paciņām. Dedans neticīgi paskatījās uz mani. Vai tu runā nopietni?
Iedevu viņam smagu naudas gabalu. Es pieļauju, ka vaļīgāku principu cilvēki vispār aizmirstu Alveronam pastāstīt par šo atradumu. Vai arī nemaz vairs neatgrieztos pie Alverona. Manuprāt, katram viens rojāls ir dāsna atlīdzība par to, ka mēs esam tik godīgi ļaudis! Pasviedu Martenam un Hespei pa zelta monētai.
- Un vēl kas! es teicu, pamezdams Tempi viņa rojālu. Mani nolīga, lai atrastu pulciņu bandītu, nevis lai iznīcinātu mērenu militāru nocietinājumu. Pacēlu rokā pats savu rojālu. Šī ir mūsu piemaksa par pakalpojumu, kas pārsniedzis pienākuma robežas. Iemetu naudas gabalu kabatā. Alveronam tas nav jāzina.
Dedans iesmējās un uzsita man pa plecu. Tu galu galā nemaz neesi daudz citādāks par mums pārējiem! viņš noteica.
Pasmaidīju pretī un aizspiedu lādītes vāku. Dzirdēju, kā slēdzene ar klikstu aizcērtas ciet.
Neesmu pateicis vēl divus iemeslus, kas mani mudināja uz šādu rīcību. Pirmkārt, ar to es veiksmīgi nopirku pārējo biedru uzticēšanos. Skaidrs, ka viņi saprata, cik viegli būtu paķert lādīti un vienkārši pazust. Ari man tāda doma bija mirkli uzzibējusi prātā. Ar pieciem simtiem talantu es varētu samaksāt Universitātes mācību maksu nākamajiem desmit gadiem, un pat tad vēl diezgan paliktu pāri.
Taču tagad viņi visi bija kļuvuši bagātāki un varēja priecāties par to ar tīru sirdsapziņu. Smags zelta gabals tuvākajā laikā novērsis viņu domas no naudas, ko nesīšu līdzi. Tiesa, es tik un tā biju nolēmis naktī glabāt aizslēgto lādīti zem sava spilvena.
Otrkārt, šī nauda man bija ļoti noderīga. Gan rojāls, kuru atklāti biju ielicis kabatā, gan pārējie trīs, kurus biju nemanot savācis, dalīdams monētas pārējiem. Kā jau teicu, Alverons šo starpību nejutīs, un ar četriem rojāliem es varēšu samaksāt Universitātē vesela dimestra mācību maksu.