* * *
Kad biju ielicis maera lādīti sava ceļamaisa pašā dibenā, katrs sākām prātot, ko ņemt līdzi no laupītāju nometnes atlikušajām lietām.
Teltis nolēmām neņemt tā paša iemesla dēļ, kālab nebija nesuši līdzi savējās. Tās bija pārāk lielas un smagas. Savācām tik daudz pārtikas, cik spējām ielikt ceļamaisos un panest, labi saprazdami: jo vairāk ēdamā nesīsim līdzi, jo retāk mums tas būs jāpērk.
Es nolēmu paņemt vienu no laupītāju zobeniem. Naudu zobena pirkšanai es nebūtu tērējis, jo nepratu tādu ieroci lietot, bet ja tas pieejams par velti…
Kamēr pētīju dažādos zobenus, pie manis pienāca Tempi un deva dažus noderīgus padomus. Kad izvēle bija sašaurināta līdz diviem zobeniem, Tempi beidzot atklāti sacīja: Tu neproti lietot zobenu. Jautājums. Neizpratne.
Man radās iespaids, ka viņa acīs cilvēks, kurš neprot lietot zobenu, ir diezgan apkaunojoša parādība. Kaut kas līdzīgs cilvēkam, kurš neprot ēst ar nazi un dakšiņu. Nē, es lēni sacīju. Bet es cerēju, ka tu varēsi mani pamācīt.
Tempi stāvēja kluss un nekustīgs. Ja es nebūtu paguvis viņu labi iepazīt, iespējams, būtu uzskatījis to par atteikumu. Tāds klusums un nekustīgums nozīmēja, ka viņš domā.
Pauzes ir ademu runas veida būtiska daļa, tāpēc es pacietīgi gaidīju. Abi stāvējām klusēdami, līdz aizritēja minūte, pēc tam divas. Tad piecas. Tad desmit. Piespiedu sevi klusēt un gaidīt. Varbūt šis tomēr bija pieklājīgs atteikums.
Redziet, es biju iedomājies sevi par varen gudru. Biju pazinis Tempi gandrīz veselu mēnesi, biju iemācījies tūkstoš vārdu un piecdesmit kustību ademu valodā. Zināju, ka ademi nekautrējas no kailuma vai pieskārieniem, un biju sācis apjaust lielo mīklu, ko sauca par lethani.
Jā gan, es biju iedomājies sevi par varen attapīgu. Ja es patiešām Initu kaut ko zinājis par ademiem, nekad nebūtu uzdrošinājies izteikt lumpi tādu ierosinājumu.
- Vai tu man iemācīsi to tur? Tempi norādīja pāri nometnei uz vietu, kur pie koka bija atsliets mans lautas futrālis.
Jautājums mani pārsteidza pilnīgi nesagatavotu. Nekad nebiju nevienam mācījis spēlēt lautu. Varbūt Tempi to zināja un lika nojaust, ka viņš ir līdzīgā stāvoklī? Biju jau sapratis, ka viņš mēdz runāt netiešos, izsmalcinātos zemtekstos.
Godīgs piedāvājums. Mēģināšu, es atbildēju.
Tempi pamāja ar galvu un norādīja uz vienu no mūsu izvēlētajiem zobeniem. Nēsā to. Bet necīnies. To teicis, viņš pagriezās un aizgāja projām. Tajā brīdi nodomāju, ka tas ir viņa raksturīgās mazrunlbas dēļ.
Nometnes pārmeklēšana turpinājās visu dienu. Martens savāca visas bultas un loku stiegras, ko izdevās atrast. Pēc tam, noskaidrojis, ka nevienam citam nav tādas vēlēšanās, viņš nolēma paņemt visus četrus garos lokus, kas pēc zibens uzliesmojuma bija palikuši veseli. Sainis sanāca prāvs un neērts, bet Martens apgalvoja, ka Krosonā tos varēšot pārdot par labu naudu.
Dedans savāca pāri zābaku un bruņuvesti, kas bija glītāka par viņējo. Viņš vēlējās sev ari kāršu komplektu un ziloņkaula spēļu kauliņus.
Hespe izvēlējās dūdas ar slaidām stabulēm un ielika savā nastā gandrīz duci nažu, cerēdama tos vēlāk pārdot.
Pat Tempi atrada dažas lietas, kas viņu ieinteresēja: galodu, misiņa sālnīcu un lina bikses, ko viņš aiznesa pie upes un nokrāsoja savā koši sarkanajā krāsā.
Es paņēmu mazāk mantu nekā pārējie. Nelielu nazi, jo manējais bija salauzts, un mazu skuvekli ar raga rokturi. Bieži skūties man nebija vajadzības, bet tāds paradums man bija izveidojies maera galmā. Es būtu varējis paņemt vēl vairākus nažus tāpat kā Hespe, taču mans ceļamaiss jau tāpat bija nepatīkami smags maera naudas lādes dēļ.
Visas šīs norises var izklausīties diezgan nepiedienīgas, taču tāda ir pasaule. Laupītāji tiek aplaupīti, un laika gaitā dzīve mūs visus padara par aprēķinātājiem un algotņiem.
DEVIŅDESMIT CETURTĀ NODAĻA . pār akmeņiem un saknēm
MĒS NOLĒMĀM uzticēties atrastajai kartei un doties taisni caur mežu uz rietumiem Krosonas virzienā. Pat tad, ja mēs paietu pilsētai garām, mēs nevarētu iziet citur kā uz lielceļa un tādējādi aiztaupītu sev daudzu jūdžu gājienu.
Hespes ievainotās kājas dēļ gājiens bija lēns, un pirmajā dienā mēs nogājām tikai sešas vai septiņas jūdzes. Vienā no mūsu daudzajiem atpūtas brīžiem Tempi sāka man nopietni mācīt ketanu.
Nejēga būdams, es biju nospriedis, ka viņš to ir jau sācis man mācīt. Patiesībā Tempi bija tikai labojis manas neciešamās kļūdas, jo tās viņu kaitināja. Tieši tāpat es gribētu uzskaņot cita spēlētāja lautu, ja tas vienā istabā ar mani spēlētu greizā tonī.
Šī apmācība bija pavisam citāda. Mēs sākām ketanu no paša sākuma, un viņš laboja manas kļūdas. Visas manas kļūdas. Jau pirmajā kustībā vien viņš atrada astoņpadsmit kļūdu, un ketans aptver vairāk nekā simt kustību. Man ātri radās šaubas par šīs apmācības iznākumu.
Un es sāku mācīt Tempi lautas spēli. Spēlēju priekšā notis, mācīju viņam to nosaukumus, tad parādīju dažus akordus. Šķita, ka iesākumam tas ir gluži labs paņēmiens.
Mēs cerējām sasniegt Krosonu līdz nākamās dienas pusdienlaikam. Taču priekšpusdienā atdūrāmies pret drūmu, dvakojošu purvu, kas kartē nebija atzīmēts.
Tas bija visai nožēlojamas dienas sākums. Katru soli vajadzēja spert ar lielu piesardzību, iztaustot pamatu zem kājām, un mēs virzījāmies uz priekšu tik lēni kā rāpojot. Kādā brīdī Dedans satrūkās, pakrita un kārpīdamies nošļakstīja mūs visus ar rāvas ūdeni. Viņš teica, ka esot redzējis moskītu sava īkšķa lielumā un snuķītis tam bijis līdzīgs sieviešu matadatai. Ieteicos, ka tas varēja būt zeltknābītis. Dedans atbildēja ar vairākiem nepatīkamiem, piedauzīgiem ierosinājumiem, kam lai es izdevīgā brīdi veltījot laiku.
Dienai stiepjoties pret vakaru, mēs atmetām domas par izkļūšanu uz ceļa un sākām ilgoties pēc kaut kā pieticīgāka, piemēram, pēc neliela sausas zemes laukumiņa, kur varētu pasēdēt, nebīstoties no iestigšanas. Taču visapkārt joprojām pletās tikai purvs un akači, un ap mums mudžēja odu un mušu bari.
Kad beidzot izkļuvām no purva, saule jau slīdēja aiz apvāršņa un nomācošais karstums strauji pārtapa drēgnā saltumā. Smagi soļojām i.ilak, līdz beidzot taka sāka vīties augšup. Kaut gan bijām noguruši un samirkuši, mēs vienprātīgi nolēmām doties tālāk, lai kaut cik attālinātos no kukaiņiem un purvāja smakas.
Debesīs mirdzēja pilnmēness, pietiekami apgaismodams mūsu ceļu cauri mežam. Par spīti grūtajai dienai, mūsu noskaņojums palēnām uzlabojās. Hespe jutās tik pagurusi, ka ļāva Dedanam sevi balstīt, un, kad dubļiem notrieptais algotnis aplika viņai roku, Hespe paziņoja, ka viņš tik patīkami neesot smaržojis mēnešiem ilgi. Dedans atbildēja, ka esot gatavs bez ierunām pakļauties tik cēlsirdīgas sievietes spriedumam.
Sasprindzis gaidīju, ka šī vārdu apmaiņa kļūs arvien dzēlīgāka un nīgrāka. Taču, iedams viņiem aiz muguras, ievēroju, cik neparasti maigs ir Dedana rokas skāviens. Hespe balstījās pret viņu ļoti saudzīgi, šķiet, daudz nedomādama par ievainoto kāju. Pametu skatienu uz Martenu, un vecais pēddzinis pasmaidīja, mēnesgaismā pazibinādams baltos zobus.
Drīz uzgājām dzidru strautu, kurā nomazgājām purva smaku un dubļus. Izskalojām sabristās drēbes un pārvilkām sausu apģērbu. Es izņēmu no ceļamaisa savu apdilušo, nodriskāto apmetni un apliku to ap pleciem, naivi cerēdams, ka tas kaut cik pasargās no vakara vēsuma.