Un tad viss apstājas. Mans ķermenis ir galēji saspringts. Esmu kā cieši nostiepta lautas stīga. Dreboša. Smeldzoša. Esmu nospriegots pārāk stingri. Es lūstu…
DEVIŅDESMIT SESTĀ NODAĻA . pati uguns
PAMODOS, JUZDAMS neskaidru kustību atmiņu lauka malās. Atvēru acis un ieraudzīju kokus, kas stiepās pretī krēslainām debesīm. Visapkārt man blāvoja zīda spilveni, bet mazliet tālāk gulēja Feluriana, laiski izstiepusies, miegā atslābinātu kailo augumu.
Viņa izskatījās kā gluda, nevainojami veidota skulptūra. Viņa miegā nopūtās, un es pārmetu sev par muļķīgo salīdzinājumu. Es taču zināju, ka viņa nepavisam nav auksta kā akmens. Viņa bija silta un lokana, un viņas ādas glāsmainais gludums pārspēja pat pulētu marmoru.
Pastiepu roku, lai viņai pieskartos, tomēr aprāvos pusceļā, negribēdams sabojāt neatkārtojamo skatu. Kaut kur dziļumos iekņudējās tālīna doma, taču es aizdzinu to atpakaļ kā uzmācīgu mušu.
Felurianas lūpas pavērās un izdvesa nopūtu, kas atgādināja dūjas saucienu. Atcerējos šo lūpu pieskārienu. Mans ķermenis iesmeldzās, un es piespiedu sevi novērst skatienu no maigās, ziedlapai līdzīgās mutes.
Viņas aizvērtie plakstiņi bija kā tauriņa spārni ar vāru, tumši violetu tīklojumu un bāli zeltainiem pieskārieniem, kas brīnišķi saskanēja ar viņas ādas toni. Acīm miegā viegli kustoties, raksts mainījās, it kā tauriņš kustinātu spārnus. Šķiet, šis skats vien bija jebkuras cenas vērts, ko vīrieši gatavi maksāt.
Es apriju viņu ar acīm, saprazdams, ka visas dzirdētās dziesmas un stāsti nav nekas. Viņa bija vīrieša sapnis. Esmu daudz ceļojis un daudz sieviešu redzējis, bet tādu, kura līdzvērtīga viņai, esmu sastapis tikai vienu vienīgu reizi.
Kaut kas prāta dziļumos kliedza uz mani, bet es biju apreibis no viņas acu kustībām zem plakstiņiem, no viņas lūpu apveidiem, kas šķita sniedzam skūpstu pat miegā. Aizkaitināts atkal atgainīju urdošo domu.
Vai nu es sajukšu prātā, vai miršu.
Urdošā doma beidzot izlauza ceļu līdz manai apziņai, un es jutu, ka visi matiņi uz manas miesas piepeši saceļas stāvus. Manī atplaiksnīja pilnīga, neaptumšota skaidrība, līdzīga brīdim, kad slīcējs uznirst ūdens virspusē pēc gaisa, un es ātri aizvēru acis, cenzdamies ieiet Akmens Sirdī.
Tas neizdevās. Pirmo reizi mūžā es nespēju sasniegt vēsās savrupības stāvokli. Felurianas vilinājums novērsa domas pat cauri aizvērtiem plakstiņiem. Smaržīgā elpa. Maigās krūtis. Aicinoši kaislās nopūtas, kas dvašoja caur alkainajām ziedlapu lūpām…
Akmens. Neatvērdams acis, es centos ietīties Akmens Sirds rāmajā mierā kā mantijā, pirms viņa atkal ielaužas manās domās.
Ko es zināju? Atsaucu atmiņā simtiem stāstu par Felurianu un atgādināju sev to kopīgās iezīmes. Feluriana ir skaista. Viņa apbur mirstīgos vīriešus. Tie viņai seko uz Fae valstību un mirst viņas apskāvienos.
Kāpēc viņi mirst? To nebija grūti uzminēt: no galējas fiziskas spriedzes. Jā, arī es biju izjutis lielu sasprindzinājumu, un mazkustīgam, nenorūdītam cilvēkam, iespējams, būtu klājies ļaunāk nekā man. Tagad, kad pievērsu tam uzmanību, jutu, ka mans ķermenis ir kā izgriezta lupata. Pleci sāpēja, ceļgali dega, saldie mīlas kodieni svilināja ādu uz kakla, lejup no auss līdz krūtīm un…
Mana miesa iekvēlojās, un es visiem spēkiem centos iegremdēties dziļāk Akmens Sirdī, līdz pulss kļuva lēns un es spēju izspiest no prāta domu par Felurianu.
Atcerējos četrus stāstus, kuros vīrieši no Fae valstības bija atgriezušies dzīvi, bet to prāts bija iedragāts kā saplaisājis ķieģelis. Kādi bija viņu garīgie traucējumi? Dīvaina uzvedība, slimīga grūtsirdība, nošķirtība no realitātes, kas beidzās ar nelaimes gadījumiem un nāvi. Trīs no šiem vīriešiem bija miruši desmit dienu laikā. Ceturtajā stāstā minētais vīrietis bija nodzīvojis gandrīz pusgadu.
Tomēr kaut kas tur nelikās loģiski. Jā, Feluriana bija pievilcīga. Prasmīga? Nenoliedzami jā. Bet tādā mērā, lai visi vīrieši mirtu vai sajuktu prātā? Nē. Tas vairs neizklausījās ticami.
Es negribu noniecināt šī pārdzīvojuma asumu. Ne mirkli nešaubos, ka daļa vīriešu pagātnē tā dēļ patiešām bija zaudējuši prāta spējas. Taču es apzinājos, ka mans prāts ir pilnīgi skaidrs.
Brīdi pieļāvu domu, ka mans prāts tomēr ir aptumšojies, tikai es to nezinu. Pēc tam pārcilāju iespēju, ka varbūt vienmēr esmu bijis psihiski nevesels, un tas man šķita ticamāk. Pēc tam izstūmu abas šīs domas no prāta.
Joprojām gulēdams aizvērtām acīm, ļāvos gurdajai tīksmei, kādu nekad agrāk nebiju izjutis. Izbaudījis brīnišķo brīdi, es atvēru acis un gatavojos bēgt.
Pārlaidu skatienu zīda aizkariem un daudzajiem spilveniem. Tie bija vienīgie Felurianas mītnes rotājumi. Viņa gulēja to vidū apaļš gums, slaida kāja, spraigs, kustīgs muskulis zem maigās ādas…
Viņa mani vēroja.
Lai cik skaista bija Feluriana miegā, nomodā viņa bija divtik skaistāka. Miegā viņa bija uguns gleznojums. Nomodā viņa bija pati uguns.
Varbūt jums šķitis dīvaini, ka šajā bridi es izjutu bailes. Varbūt jums šķitīs dīvaini, ka es, atrazdamies rokas stiepiena attālumā no visskaistākās sievietes pasaulē, pēkšņi atcerējos, ka esmu mirstīgs.
Viņas smaids bija naža grieziens samtā. Viņa izstaipījās kā kaķis saulē.
Viņas ķermenis bija izcili piemērots tādai kustībai. Mugura graciozi izliecās, gludā vēdera āda spraigi nostiepās, apaļās krūtis sašūpojās, viņai paceļot rokas, un piepeši es jutos kā briedis riestā. Mana miesa atsaucās viņas miesai, un šķita, ka neredzama roka ar nokaitētu stieni dauza pa Akmens Sirds vēsās bezkaislibas čaulu. Brīdi es zaudēju kontroli pār sevi, un manas būtības nevaldāmākā daļa sāka sacerēt viņai dziesmu.
Es nedrīkstēju atvēlēt uzmanību šīs daļas savaldīšanai. Visus spēkus veltīju tam, lai paliktu Akmens Sirds drošībā, neļaudams sev domāt ne par viņas ķermeni, ne par nesaprātīgo nelgu sevī, kas apziņas dziļumos veidoja ritmiskas dzejas rindas.
Tas nepavisam nebija viegli. Patiesību sakot, parasto simpātijas paņēmienu pūliņi salīdzinājumā šķita kā bērnu spēle. Bez Universitātē iegūtā rūdījuma es droši vien būtu kļuvis par nožēlojamu, pakļautu radījumu, kas spēj ļauties vienīgi savai apmātībai.
Feluriana lēnām beidza staipīties un palūkojās uz mani ar senatnīgām acīm. Ar tādām acīm, kādas es nekad nebiju redzējis. Tam bija nepārspējama krāsains zaigo zilgans mijkrēslis
… vasarīgas miglas zilgums. Neatvairāmas acis. Patiesībā…
Plakstiņi kā tauriņspārni trīs
…bez jebkāda balta lāsmojuma…
lūpās rieta debess sārtums viz
Sakodu zobus, atgrūdu nesaprātīgo nelgu, kas čaloja manī, un ieslēdzu to attālā prāta nostūri, lai tas dzied pats sev.
Feluriana viegli pielieca galvu uz vienu pusi. Viņas skatiens bija vērīgs un neizteiksmīgs kā putnam. kāpēc tu esi tik kluss, liesmainais mīlniek? vai esmu noslāpējusi tavu uguni?
Viņas balss manās ausīs skanēja ļoti savādi. Tajā nebija nekādu asu izciļņu. Tikai un vienīgi gluds līdzenums kā teicami nospodrināts stikls. Par spīti Felurianas balss maigumam, tā gluži kā strāva pārskrēja man pār muguru visā garumā, un es jutos kā kaķis, kas noglāstīts līdz astes galam.
Ieniru dziļāk Akmens Sirdī, un mani mierinoši ieskāva tās vēsums. Tomēr pat tagad, kad galveno uzmanību biju pievērsis paškontrolei,
inana prāta sīkā, jukusi, liriskā daļa izspraucās priekšplānā un iesaucās: Nekas nav noslāpēts! Kaut gan tu aizžņaudz manu elpu, es degu. lāvas galvas kustība ir kā dziesma. Kā dzirkstele. Kā dvaša, kas mani saviļņo un iededzina uguni, kura plešas arvien lielāka un dārdēdama izkliedz tavu vārdu!