Felurianas seja iemirdzējās. dzejnieks! jau pēc tava auguma kustībām man vajadzēja saprast, ka tu esi dzejnieks.
Viņas balss samtainais maigums mani atkal pārsteidza nesagatavotu.
Nevaru teikt, ka tā būtu tvanīga, piesmakusi vai versmīgi kaisla. Nekā tik uzkrītoša un mākslota tajā nebija. Tomēr tad, kad Feluriana runāja, es neizbēgami jutu, kā viņas elpa laužas no krūšu dziļumiem, kā tā izplūst cauri rīkles saldajam maigumam un meistarīgi pārtop lūpu, zobu un mēles spēlē.
Rāpdamās pāri zīda spilveniem, viņa pievirzījās man tuvāk. tu izskatījies kā dzejnieks, ugunīgs un daiļš! Balss skanēja klusi kā čuksts, un viņa saņēma manu seju plaukstās. dzejnieki ir maigāki par citiem, viņi prot brīnišķi runāt.
Biju dzirdējis tikai vienu cilvēku, kura balsi varētu salīdzināt ar to, kuru dzirdēju pašlaik. Tas bija Elodins. Retos gadījumos viņa balss piestrāvoja gaisu tā, it kā tajā klausītos visa pasaule.
Felurianas balss nebija skanīga. Tā nepiestrāvoja meža klajumu. Tā bija maiga kā putna spalvas pieskāriens. Tā lika manai sirdij krūtīs pakāpties sānis.
Kad viņa nosauca mani par dzejnieku, tas man neizraisīja zosādu un nelika sakost zobus. Tas vienkārši bija pats jaukākais, ko vīrietis jebkad ir dzirdējis. Tāds bija viņas balss spēks.
Feluriana pārlaida pirkstus man pār lūpām. dzejnieka skūpsti ir visbrīnišķākie, tavi skūpsti ir kā sveces liesma. Viņa atvilka vienu |
plaukstu atpakaļ, lai pieskartos pati savām lūpām, un viņas acis mirdzēja spoži kā atmiņas.
Es satvēru viņas plaukstu un maigi to saspiedu. Manas rokas vienmēr, šķiet, bija glītas un graciozas, taču blakus viņējām tās izskatījās raupjas un primitīvas. Elpodams viņas plaukstā, es teicu: Tavi skūpsti ir kā saulesgaisma uz manām lūpām.
Viņa nolaida acis, likdama tauriņa spārniem dejot. Jutu, ka mana nesaprātīgā tieksme pēc viņas atslābst, un sāku saprast. Šī bija maģija, tomēr tā nelīdzinājās nekam no visa, ko es pazinu. Nekādas līdzības ar simpātiju vai sigaldriju. Feluriana padarīja vīriešus iekārē trakus tāpat, kā es lietoju sava ķermeņa siltumu. Tas viņai padevās dabiski, bet viņa spēja to kontrolēt.
Felurianas skatiens pārslīdēja mana apģērba kaudzei un pārējām lietām, kas izsvaidītas gulēja klajuma malā. Blakus zīdam un maigajām krāsām tās izskatījās dīvaini nevietā. Redzēju, ka viņas acis apstājas pie mana lautas futrāļa. Feluriana sastinga.
- Vai mans liesmainais dzejnieks ir maigs? vai viņš prot dziedāt? Felurianas balss iedrebējās, un es jutu, kā saspringst viņas augums, gaidot atbildi. Viņa vēlreiz palūkojās uz mani. Es pasmaidīju.
Tad Feluriana aizsteidzās un pēc mirkļa atgriezās ar manu lautas futrāli rokās, izskatīdamās pēc bērna, kas dabūjis jaunu rotaļlietu. Satverdams lautu, es redzēju, ka viņas acis ir ieplestas platas un… valgas?
Ieskatījos viņai acīs un acumirklīgā atklāsmē aptvēru, kāda acīmredzot ir bijusi viņas dzīve. Tūkstoš gadu un ilgstoša vientulība. Ja viņa vēlējās otra cilvēka klātbūtni, atlika tikai vilināt un pavedināt. Un kāda mērķa labad? Viena vakara dēļ? Vienas stundas dēļ? Cik ilgi caurmēra vīrietis spēj izturēt, pirms viņa gribasspēks salūst un viņš pārvēršas pakļāvīgā šunelī? Tas nevar būt ilgi.
Un ko viņa varēja sastapt mežā? Zemniekus un medniekus. Kādu izklaidi tie spēja piedāvāt, nokļuvuši viņas valdzinājuma gūstā? Uz brīdi man kļuva Felurianas žēl. Es zināju, ko nozīmē vientulība.
Izņēmu lautu no futrāļa un sāku to uzskaņot. Izmēģinādams nospēlēju akordu un vēlreiz pārskaņoju stīgas. Ko lai es spēlēju visskaistākajai sievietei pasaulē?
Patiesībā to nebija grūti izlemt. Tēvs bija man iemācījis izjust savus klausītājus. Sāku spēlēt “Māsas Flinnas”. Nebrīnos, ja jūs nekad neesat to dzirdējuši. Tā ir draiska, dzīvelīga dziesma par divām māsām, kas pārmij jaunākās tenkas, vienlaikus spriedelēdamas par sviesta cenu.
Lielākā daļa cilvēku vēlas dzirdēt stāstus par leģendāriem piedzīvojumiem un romantiskām dēkām. Bet ko lai spēlē būtnei, kas pati ir leģenda? Ko lai dzied sievietei, kura kopš mūžīgiem laikiem ir bijusi romantikas iemiesojums? Viņai ir jādzied ikdienišķu cilvēku dziesmas. Vismaz tā man gribējās cerēt.
Dziesmas beigās Feluriana jūsmīgi aplaudēja vēl! vēl! Viņa cerīgi piešķieba galvu, un balsī skanēja lūgums. Viņas acis bija plati ieplestas, jūsmas un dedzības pilnas.
Nospēlēju viņai “Larmu un alus kausu”. Nospēlēju “Kalēja meitu”. Nospēlēju jautru dziemiņu par to, kā priesteris cenšas noķert govi: to biju sacerējis desmit gadu vecumā un pat nebiju izgudrojis tai nosaukumu.
Feluriana smējās un aplaudēja. Brīžiem viņa pārdzīvojumā vai mulsumā ar plaukstu aizsedza muti vai acis. Jo ilgāk es spēlēju, jo vairāk viņa man atgādināja jaunu zemnieka sievu, kas pirmoreiz ieradusies gadatirgū, prieka pārņemta, starojoša, nevainīgā sajūsmā mirdzošu seju, izbrīnā ieplestām acīm par visu, kas redzams apkārt.
Un, protams, tas viņu darīja ļoti pievilcīgu. Pievērsu visu uzmanību pirkstu darbībai, lai nevajadzētu domāt par viņu.
Pēc katras dziesmas Feluriana apbalvoja mani ar skūpstu, un tas darīja grūtāku manu izvēli par to, ko spēlēt turpmāk. Nevaru sacīt, ka man pret to būtu lieli iebildumi. Itin īsā laikā biju aptvēris, ka skūpsti man patīk labāk par monētām.
Nospēlēju viņai “Skārdnieku bodnieku”. Un atzīšos jums, ka Felurianas tēls, viņas klusā, dziedošā balss, kas pievienojās manas iecienītās dzērāju dziesmas piedziedājumam, ir kaut kas tāds, kas mani nemūžam neatstās. Līdz nāves stundai.
Visu šo laiku es jutu, ka burvība, kurā viņa bija mani ietinusi, pamazām atslābst. Tas ļāva man brīvāk uzelpot. Es atslābinājos un ļāvu sev nedaudz paslīdēt ārā no Akmens Sirds. Bet tikai nedaudz. Bezkaislīgs vēsums ir daudzējādā ziņā noderīgs prāta stāvoklis, taču tas neuzlabo priekšnesuma kvalitāti.
Es spēlēju vairākas stundas un pēc tam jutos kaut cik atguvis pats sevi. Tas nozīmē, ka spēju skatīties uz Felurianu ar tādām pašām izjūtām, kādas būtu dabiskas, uzlūkojot visskaistāko pasaules sievieti.
Joprojām skaidri atceros, kā viņa kaila sēdēja spilvenos un starp mums gaisā trīsuļoja mijkrēšļa krāsas tauriņi. Ja tas mani nebūtu uzbudinājis, es nebūtu dzīvs cilvēks. Tomēr mans prāts šķita atgriezies vietā, un par to es jutos atvieglots un pateicīgs.
Kad ieliku lautu atpakaļ futrālī, viņa izdvesa vilšanās nopūtu. vai esi noguris? viņa jautāja, tikko jaušami smaidīdama. ja būtu to zinājusi, es nebūtu tevi vārdzinājusi, mans saldais dzejniek!
Es veltīju viņai pēc iespējas laipnu atvainošanās smaidu. Man ļoti žēl, bet šķiet, ka ir jau vēls. Īstenībā debesis zaigoja tādā pašā krēslaini violetā tonī kā tad, kad pirmoreiz biju šeit pamodies, tomēr es neatlaidos. Man jāsteidzas tālāk, ja gribu satikt…
Mans prāts truli sastinga tik pēkšņi, it kā man kāds būtu iebelzis pa galvu. Atkal sajutu nevaldāmu, nepiepildāmu kaisli. Man vajadzēja viņu iegūt, ietriekties viņas ķermenī, izgaršot viņas mutes mežonīgo saldumu…
Tikai arkanista rūdījums palīdzēja man saglabāt kādu drusciņu no savas esības. Un pat ar šo rūdījumu es turējos tajā tikai ar pašiem pirkstu galiem.
Feluriana sēdēja spilvenos, sakrustojusi kājas zem sevis, viņas seja bija dusmīga un biedējoša, acis saltas un skarbas kā tālīnas zvaigznes.