Ar iestudētu nevērību viņa notrauca no pleca tauriņu, kas lēni plivināja spārnus. ŠI vienkāršā kustība ietvēra tādu niknuma lādiņu, ka man sažņaudzās pakrūte un es aptvēru baisu patiesību.
Neviens nekad neatstāja Felurianu. Nekad. Feluriana paturēja vīriešus pie sevis, līdz to miesa un prāts sabruka zem viņas mīlestības smaguma un skaudruma. Viņa tos turēja pie sevis, līdz tie viņai apnika, un, kad viņa tos raidīja projām, to prāts aptumšojās šķiršanās dēļ.
Es biju bezspēcīgs. Biju viņai kaut kas jauns. Biju rotaļlieta, kas mīļa tāpēc, ka jauna. Varbūt paies ilgs laiks, līdz viņai apnikšu, taču reiz tāds brīdis pienāks. Un, kad viņa beidzot atlaidīs mani brīvībā, mans prāts sabruks aiz ilgām pēc viņas.
DEVIŅDESMIT SEPTĪTĀ NODAĻA . asinis un rūtu rūgtums
SĒDĒJU ZĪDA spilvenos, juzdams, ka paškontrole izslid no mana tvēriena, un manu miesu pārklāja auksti sviedri. Sakodu zobus un jutu sevi iegailējamies sīku dusmu liesmiņu. Visā līdzšinējā dzivē mans prāts bija bijis vienīgais, uz ko varēju paļauties, vienīgais, kas pilnībā piederējis man pašam.
Apjautu, ka mana apņēmība gaist un dabiskās vēlmes nomaina dzīvnieciska dziņa, kas nav savienojama ar domāšanu un pakļaujas vienīgi iekārei.
Tas, kas manī vēl bija no Kvouta, trakoja dusmās, bet mans ķermenis atsaucās viņas aicinājumam. Kā baisā hipnozē jutu, ka rāpjos pāri spilveniem pie Felurianas. Mana roka atrada viņas slaido vidukli, un izmisīgās alkās es noliecos viņu skūpstīt.
Es niknumā gaudoju pats sava prāta sprostā. Esmu sists un pērts, cietis badu un naža dūrienus. Bet prāts vienmēr ir piederējis man, lai kas notiktu ķermenī vai apkārtējā pasaulē. Es triecos pret neredzama, nesataustāma krātiņa restēm, ko veidoja mēnesgaisma un iekāre.
Un man izdevās atturēt sevi no viņas. Elpa gluži kā bēgdama izlauzās man no krūtīm.
Feluriana gulēja spilvenos, pacēlusi galvu pret mani. Viņas lūpas bija bālas un brīnišķi veidotas. Viņas acis bija pa pusei pievērtas un alku pilnas.
Piespiedu sevi novērst skatienu no viņas, taču man nebija kurp raudzīties. Viņas kakls bija gluds un smalki veidots, un tā āda trīsēja straujajā asiņu pulsā. Viena krūts, apaļa un pilnīga, slējās augšup, otra bija viegli noliekusies līdzi ķermeņa slīpumam. Viņai elpojot, tās tikko jaušami cēlās un krita, mezdamas maigas ēnas uz viņas gleznās miesas. Aiz bāli sārtajām, pavērtajām lūpām es redzēju viņas zobu nevainojamo baltumu.
Aizvēru acis, taču tā bija vēl ļaunāk. Viņas ķermeņa karstums dedzināja kā uguns. Zem plaukstas jutu viņas vidukļa samtaino ādu. Viņa mazliet sakustējās, un viena krūts viegli pieskārās manai ādai. Jutu uz kakla viņas elpu. Nodrebēju un jutu, ka manu miesu pārklāj sviedri.
Atkal atvēris acis, redzēju, ka viņa cieši raugās mani. Viņas sejā bija nevainīga, gandrīz aizskarta izteiksme, it kā viņa nesaprastu, kāpēc tiek atraidīta. Mēģināju iekvēlināt savu dusmu liesmiņu. Tā neviens ar mani nedrīkstēja rīkoties. Neviens! Piespiedu sevi netuvoties viņai. Daiļajā pierē ievilkās viegla svītra, it kā viņa būtu aizkaitināta, sadusmota vai sasprindzinājusi uzmanību.
Feluriana pastiepa roku un pieskārās manai sejai, vērīgi lūkodamās manī, it kā gribētu izlasīt kaut ko mana prāta dziļumos. Mēģināju atrauties, atcerēdamies, ko nozīmē viņas pieskāriens, bet mans ķermenis tikai nodrebēja. Sīkas sviedru lāses krita no manas pieres lejup uz spilveniem un viņas plakanā vēdera.
Viņa maigi pieskārās manam vaigam. Tikpat maigi es liecos viņu noskūpstīt, un tad piepeši kaut kas manī salūza.
Salūza, noklikstēja, un četri manas dzīves gadi pazuda nebūtībā. Pēkšņi es atkal biju Tarbeanas ielās. Trīs zēni, lielāki par mani, taukainiem matiem un trulām, alkatīgām acīm, bija izvilkuši mani no salauztās redeļu kastes, ko izmantoju sev par naktsmītni. Divi spieda mani pie zemes, atlauzuši rokas aiz muguras. Es gulēju sasmakušā, ledaini aukstā peļķē. Bija ļoti agrs rīts, un debesīs vēl spīdēja zvaigznes.
Viens no zēniem ar plaukstu bija aizspiedis man muti. Tam nebija nozīmes. Biju pavadījis Tarbeanā jau vairākus mēnešus. Zināju, ka nav jēgas kliegt pēc palīdzības. Labākajā gadījumā neviens to nedzirdēs un neatnāks. Sliktākajā gadījumā kāds atnāks, turklāt nevis viens, bet vairāki “palīgi”.
Divi zēni turēja mani cieši pie zemes. Trešais pārgrieza un norāva manas drēbes. Viņš pārgrieza man ādu. Uzbrucēji stāstīja, ko grasās ar mani darīt. Viņu atbaidošā, karstā elpa sitās man sejā. Viņi smējās.
Tur, Tarbeanā, gulēdams puskails un bezpalīdzīgs, es jutu sevi uzmutuļojam kādu neparastu sparu. Nokodu divus pirkstus no plaukstas, kas spieda manu muti. Dzirdēju kliedzienu un lamāšanos, un viens no uzbrucējiem aizstreipuļoja sānis. Pieliku visus spēkus, lai atbrīvotos no tā, kurš joprojām sēdēja man virsū. Dzirdēju, kā pārlūst mana roka, un svešais tvēriens atslāba. Es skaļi iegaudojos.
Nosviedu viņu no sevis. Joprojām kliegdams, piecēlos kājās, apģērba skrandām karājoties no pleciem. Notriecu vienu pretinieku zemē. Taustīdamies apkārt, atradu vaļīgu bruģakmeni un ar to pārlauzu viņam kāju. Atceros, kādu troksni tas izraisīja. Turpināju sist, līdz pārlauzu viņam abas rokas, tad ietriecu akmeni viņam galvā.
Paskatījies augšup, redzēju, ka zēns, kurš bija pārgriezis manas drēbes un ievainojis mani, ir nozudis. Trešais uzbrucējs bija sakņupis pie sienas. Viņš spieda pie krūtīm asinīm noplūdušu plaukstu. Pustumsā redzēju viņa acu baltumus un pārbiedēto seju. Tad dzirdēju tuvojamies svešus soļus, nometu akmeni un skrēju, skrēju, skrēju…
Pēkšņi pēc daudziem gadiem es atkal biju pārtapis tajā mežonīgajā zēnā. Strauji atmetu galvu atpakaļ un neapzinātas esības dzīlēs atiezu zobus. Pašos dziļumos sajutu sevi kaut ko ļoti svarīgu. Sniedzos to satvert.
Mani viscaur pārņēma saspringts miers, kaut kas līdzīgs klusumam pirms vētras. Jutu, ka gaiss ap mani sāk kristalizēties.
Jutu laužamies sevī aukstumu. Kaut kur attālināti savācu sava prāta saskaldītās daļas un saliku tās kopā. Es biju Kvouts, ceļojošu aktieru trupas dalībnieks, dzimis un audzis Edema Rū cilts pārstāvis. Es biju Kvouts, Universitātes students, Elodina Re’lars. Es biju mūziķis Kvouts. Es biju Kvouts.
Es stāvēju, izslējies virs Felurianas.
Jutos tā, it kā šī būtu vienīgā reize manā mūžā, kad esmu pilnīgi nomodā. Visas kontūras izskatījās skaidras un asas, it kā es redzētu tās ar jaunām, citādām acīm. It kā man vispār nerūpētu, ko redz manas acis, un es skatītos pasaulē tieši un tikai ar savu prātu.
Dusošais prāts, manī atplaiksnīja kāda neskaidra atziņa. Tas vairs nav dusošs, es nodomāju un pasmaidīju.
Paskatījos uz Felurianu un tajā brīdī izpratu viņu līdz pat matu galiem. Viņa bija Fae valstības būtne. Viņai nerūpēja labais vai ļaunais. Gluži kā bērns viņa pakļāvās tikai savām vēlmēm. Bērns nenodarbina domas ar sekām, tāpat kā to nedara piepeša vētra. Feluriana bija līdzīga kā vienam, tā otram un reizē nebija līdzīga nevienam. Viņa bija mūžsena, nevainīga, varena un lepna.
Vai šeit bija kaut kas no Elodina pasaules skatījuma? Vai šī bija maģija, par kuru viņš mēdza runāt? Nevis noslēpumi vai mīklaini triki, bet Taborlina Lielā maģija? Tā, kas vienmēr bija tepat, tikai es līdz šim brīdim to nespēju redzēt?
Tas bija skaistums.
Sastapu Felurianas skatienu, un pasaule kļuva lēna un gurda. Jutos tā, it kā būtu pagrūsts zem ūdens, it kā manī vairs nebūtu elpas. Tajā īsajā mirklī es kļuvu notrulināts un apdullis, it kā mani būtu ķēris zibens spēriens.