Выбрать главу

Neilgais mirklis pagāja, un apkārtne atkal sakustējās. Taču tagad, ieskatīdamies Felurianas mijkrēšļa acis, es viņu izpratu daudz dziļāk nekā līdz matu galiem. Šajā brīdī es viņu sapratu līdz pat kaulu sma­dzenēm. Viņas acis bija kā četras skaidri iezīmētas nošu līnijas. Manu prātu atkal spēji pārņēma viņas dziesma. Ievilku elpu un izdziedāju to četros spalgi skanīgos toņos.

Feluriana uzslējās sēdus. Viņa pārlaida plaukstu pār acīm un izrunāja vārdu, kas skanēja asi kā stikla lauska. Man galvā iedunējās sāpe, skarba kā pērkona grāviens. Redzeslauka malās uzzibsnīja tumsa. Sajutu mutē asiņu un rūgto rūtu garšu.

Pasaule atgriezās savā vietā, un es tik tikko noturējos kājās, neļau­dams sev krist.

Feluriana sarauca pieri. Iztaisnojās. Nostājās kājās. Saspringtu seju viņa paspēra soli uz priekšu.

Stāvēdama kājās, viņa neizskatījās nedz pārlieku gara, nedz biedējoša. Viņas galva tik tikko sniedzās man līdz zodam. Garie mati karājās lejup kā ēnains kūlis, taisns kā nazis, līdz gurna izliekumam. Viņa bija trausla, bāla un nevainojami skaista. Nekad neesmu redzējis tik valdzinošu seju, tik vilinošu muti, kas radīta skūpstiem. Viņa vairs nerauca pieri. Viņa pat nesmaidīja. Viņas maigās lūpas bija gaidošas un viegli pavērtas.

Viņa paspēra vēl vienu soli uz priekšu. Vienkāršā kājas kustība bija deja, nesamākslotais gurna slīdējums bija vilinošs kā uguns. Basās pēdas izliekums pauda tādu seksuālu spriedzi, kādu es savā jaunajā mūžā nekad nebiju pieredzējis.

Vēl viens solis. Pilnasinīgs, neapvaldīts smaids. Viņa bija brīnišķa kā mēness. Sievietes neatvairāmā vara kļāvās ap viņu kā mantija. Tā drebināja gaisu. Tā pletās aiz viņas kā plati, neredzami spārni.

Viņa stāvēja tikai rokas stiepiena attālumā, un es jutu, kā viņas vara piestrāvo gaisu. Iekāre uzbangoja manī kā jūra vētrā. Viņa pacēla roku. Viņa pieskārās man pie krūtīm. Es nodrebēju.

Mūsu skatieni sastapās, un es viņas acīs atkal izlasīju četras skaidras, mijkrēšļa toņos rakstītas dziesmas rindas.

Es tās nodziedāju. Hs izlauzās no manis kā putni, kas tikuši brīvā gaisā.

Piepeši mans prāts atkal noskaidrojās. Es ievilku elpu un nenovērsu skatienu no viņas acīm. Dziedāju atkal, un šoreiz mana dziesma bija spīva niknuma pilna. Izkliedzu četras spalgās dziesmas skaņas. Tās izskanēja spraigas, baltas un cietas kā dzelzs. Un to skanējumā es jutu, kā viņas vara nodreb un sabrūk, atstājot tukšajā gaisā tikai sāpes un dusmas.

Feluriana izbiedēta iekliedzās un tik piepeši apsēdās, ka to varēja noturēt par kritienu. Pievilkusi ceļgalus sev klāt, viņa sakņupusi sēdēja un skatījās manī platām, izbiedētām acīm.

Palūkojies apkārt, es ieraudzīju vēju. Ne tā, kā varētu ieraudzīt dūmus vai miglu. Es ieraudzīju pašu mūžam mainīgo vēju. Tas bija pazīstams kā senaizmirsta drauga seja. Iesmējos un izpletu rokas, sajūsminādamies par tā plūstošajiem apveidiem.

Pacēlu pie mutes saliektas plaukstas un iepūtu tukšajā saujā elpu. Skaļi izsaucu vārdu. Ar plaukstas kustībām saviju elpas plūsmu smalkā timekļa pavedienā. Tā aizplūda no manis kā vilnis, apmeta loku ap Felui lanu un ar sprakstu pārtapa sudraba liesmā, cieši ieskaujot viņu sava mainīgā vārda gūstā.

Tā es viņu turēju krietnu bridi. Feluriana raudzījās manī ar bailēm un neticību, un viņas tumšie mati plīvoja kā otra liesma sudraba liesmas iekšienē.

Tajā brīdī es sapratu, ka varu viņu nogalināt. Tas būtu tikpat vien­kārši kā aizsviest papīra lapu vējā. Taču šī doma šķebināja, un es jutos tā, it kā grasītos noraut tauriņam spārnus. Nogalināt viņu nozīmētu iznīcināt kaut ko neparastu un brīnišķīgu. Pasaule bez Felurianas kļūtu nabadzīgāka. Hda pasaule būtu daudz nepievilcīgāka. Tas būtu tikpat kā salauzt Iljena lautu. Tikpat kā nodedzināt bibliotēku un pielikt punktu savai dzīvei.

Tomēr nedrīkstēju aizmirst, ka uz spēles ir likta mana drošība un skaidrais saprāts. Šī pasaule, es spriedu, būtu interesantāka arī ar Kvoutu.

Bet nogalināt es viņu nespēju. Tas būtu nožēlojami. Savu jaunatklāto maģiju es nedrīkstēju pārvērst par miesnieka nazi.

Iesaucos vēlreiz, un vējš apsēdināja viņu spilvenos. Izdarīju rāvienam līdzīgu kustību, un sudraba liesma, kas iepriekš bija mana elpa, pārtapa sarautas dziesmas trijās skaņās un aizlidoja rotāties starp kokiem.

Es apsēdos. Viņa atlaidās pusguļus. Mēs vairākas minūtes raudzījā­mies viens otrā. Viņas acīs uzzibsnīja vispirms bailes, tad piesardzība un visbeidzot ziņkāre. Es redzēju savu atspulgu viņas acīs, guļam kailu starp spilveniem. Mana vara mirdzēja man pierē kā balta zvaigzne.

Tad es sajutu atslābumu. Aizmiršanos. Aptvēru, ka vēja vārds nav vairs man mutē, un paskatīdamies redzēju apkārt tikai tukšu gaisu. Ārēji centos saglabāt mieru, taču, šim vilnim aizplūstot, jutos kā lauta, kurai pārgrieztas stīgas. Mana sirds sažņaudzās tik skaudrā zaudējuma smeldzē, kādu nebiju izjutis kopš vecāku nāves.

Gaiss ap Felurianu tikko jaušami mirgoja, un es redzēju, ka viņas spēks pamazām atgriežas. Centos tam nepievērst uzmanību un drudžaini pūlējos paturēt kaut daļu no tā, ko biju iemācījies. Taču tas bija tikpat kā noturēt saujā smiltis. Ja jūs esat kādreiz sapnī lidojuši un pēc tam pamodušies ar sāpīgu vilšanos, apzinoties, ka to vairs nespējat, varat aptuveni nojaust, kā es jutos.

Pilienu pa pilienam mana vara aizplūda projām, līdz no tās nekas vairs nebija palicis. Jutu sevī lielu, sāpīgu tukšumu, tik mokošu, it kā būtu atklājis, ka mana ģimene nekad nav mani mīlējusi. Centos norīt kamolu rīklē.

Feluriana mani ziņkārīgi vēroja. Es joprojām redzēju savu atspulgu viņas acis, un zvaigzne manā pierē bija kļuvusi par sīku, spožu punktiņu. Tad sāka izgaist arī mans skaidrais dusošā prāta redzējums. Izmisis rau­dzījos uz pasauli sev visapkārt. Acis iepletis, centos paturēt atmiņā tās izskatu.

Un tad tas pazuda pavisam. Es nokāru galvu bēdās. Arī tādēļ, lai slēptu asaras.

DEVIŅDESMIT ASTOTĀ NODAĻA . balāde par felurianu

TIKAI PĒC krietna laika es atguvu savaldīšanos tiktāl, lai paskatītos augšup. Gaisā valdīja tāda kā stomīga neziņa, it kā mēs būtu jauni mī­lētāji, kas nesaprot, ko darīt tālāk un kāda loma tiem jāspēlē.

Pacēlu lautu un piespiedu to sev pie krūtīm. Tā bija gluži instinktīva kustība, kā satverot ievainotu roku. Mehāniski nospēlēju akordu, tad atkārtoju to minorā, un lauta šķita sakām: skumji.

Nedomādams un neskatīdamies augšup, sāku spēlēt vienu no dzies­mām, ko biju sacerējis mēnešos pēc vecāku nāves. Tās nosaukums bija “Atmiņas ūdensmalā”. Mani pirksti strinkšķināja skumjas vakara gaisā. Tikai pēc vairākām minūtēm es aptvēru, ko daru, un vēl pēc pāris minū­tēm pārstāju spēlēt. Es nebiju pabeidzis dziesmu. Nezinu, vai tai vispār ir beigas.

Jutos labāk; nepavisam nejutos labi, tomēr labāk. Tukšums bija sarā­vies mazāks. Mūzika man vienmēr palīdzēja. Kamēr man bija mūzika, neviena nasta nebija par smagu.

Paskatījos augšup un redzēju Felurianai uz vaigiem asaras. Tas palī­dzēja pārvarēt kaunu par paša asarām.

Jutu, ka alkstu pēc viņas. Smeldzošā sāpe krūtīs slāpēja šo sajūtu, tomēr fiziskās vēlmes pieskāriens atgādināja, kas man šobrīd ir pirmais un galvenais. Palikt dzīvam. Bēgt.

Feluriana, šķiet, bija kaut ko izlēmusi un pāri spilveniem virzījās uz manu pusi. Viņa rāpās piesardzīgi un, apstājusies vairāku pēdu attālumā, paskatījās uz mani.

-    vai manam saldajam dzejniekam ir vārds? Viņas balss skanēja tik maigi, ka es satrūkos.