Es iedegos, un mana balss nodimdēja kā pērkona dārds. Pie velna, kā es to varu zināt? Es taču nekad to neesmu darījis!
Mani dedzīgie vārdi viņu iztrūcināja, un viņa atlaidās spilvenā, un šķita, ka viņas dusmas mazliet pieklust. ko tu ar to gribi teikt? Jautājums skanēja ar tādu kā mulsu izbrīnu.
- To pašu! Izdarīju neveiklu rokas kustību, pamādams uz sevi, uz viņu, uz spilveniem un mūsu mītni, it kā ar to viss būtu pateikts.
Redzēju, kā viņas sejā lēnām ataust atskārsme un līdz ar to izgaist pēdējās dusmas. tu…
- Tieši tā. Nodūru skatienu, juzdams, kā sejā ieplūst karstums. Es nekad neesmu bijis kopā ar sievieti. Tad izslējos taisni un izaicinoši paskatījos viņai acīs, likdams saprast, ka tas nav ārkārtēji nozīmīgs apstāklis.
Feluriana brīdi klusēja, un tad viņas mute savilkās neticīgā smaidā.
- tagad tu stāsti pasaku, mans kvout.
Jutu, ka mana seja kļūst skarba un drūma. Man nav iebildumu, ja mani nosauc par meli. Es tāds esmu. Esmu izcils melis. Bet es neciešu, ja mani sauc par meli tad, kad es runāju vistīrāko patiesību.
Lai kāds būtu iemesls, šķita, ka mana sejas izteiksme viņu ir pārliecinājusi. bet tu biji maigs kā vasaras negaiss. Viņa pavēcināja roku.
- kā brīnišķs jauns dejotājs zem klajas debess. Viņas acis velnišķi iemirdzējās.
Noglabāju šo cildinājumu vēlākam gadījumam, kad ievajadzēsies uzspodrināt savu ego. Mana atbilde skanēja mazliet aizskarti: Piedod, es neesmu galīgs stulbenis! Esmu izlasījis vairākas grāmatas…
Feluriana klusināti iesmējās, un viņas smiekli skanēja kā strauta čalas. tu mācījies no grāmatām! Viņa paskatījās uz mani, it kā nesaprazdama, vai uzlūkot mani nopietni. Viņa iesmējās, apklusa un atkal iesmējās. Netiku skaidrībā, vai man vajadzētu apvainoties.
- Ari tu biji diezgan laba, steigšus sacīju, apzinādamies, ka tas izklausās tā, it kā pēdējais vakariņu viesis izteiktu atzinību par namamātes salātiem. Patiesību sakot, es esmu lasījis…
- grāmatas? grāmatas! tu mani salīdzini ar grāmatām! Viņas dusmas atkal nobira pār mani kā krusa. Tad, nenogaidījusi pat mirkli, Feluriana vēlreiz iesmējās spalgus un sajūsminātus smieklus. Viņas smiekli bija mežonīgi kā lapsas rējiens, dzidri un asi kā putna rīta dziesma. Tā nebija skaņa no cilvēku pasaules.
Es lūkojos viņā ar nevainīgi atklātu seju. Vai tad tā nav vienmēr? Saglabāju ārēju mieru, kaut gan iekšēji biju sasprindzis un gatavs jaunam Felurianas dusmu izvirdumam.
Bet viņa tikai izslējās sēdus. Es esmu Feluriana!
Tas nebija vienkāršs sava vārda atkārtojums. Tas bija vēstījums, kas nepakļaujas šaubām. Tas bija lepns, gaisā pacelts karogs.
Kādu brīdi izturēju viņas skatienu, tad nopūtos un pievērsu acis lautai. Piedod man par to dziesmu! Es negribēju tevi aizvainot.
- tā bija brīnišķāka par rietošu sauli, Feluriana iebilda, un viņas balsī ieskanējās gandrīz vai asaras. bet… manas mīlas prasmes ir jaukas? Šis vārds viņai šķita rūgts kā vērmeles.
Ieliku lautu atpakaļ futrālī. Piedod, bet es nevaru runāt, ja man nav salīdzinājuma… Es nopūtos. Žēl, jo tā bija laba dziesma. Cilvēki to būtu dziedājuši tūkstošiem gadu. Manā balsī skanēja dziļa nožēla.
Felurianas seja atplauka, it kā viņai būtu dzimusi pacilājoša doma, un tad viņas acis savilkās šaurāk. Viņa raudzījās manī tā, it kā censtos izlasīt kaut ko manos prāta dziļumos.
Viņa zināja. Viņa zināja, ka es vēlos paturēt nepabeigto dziesmu kā ķīlu. Mans vārdos neizteiktais vēstījums bija skaidrs: ja es no šejienes neaiziešu, tad dziesmu nekad nevarēšu pabeigt. Ja es no šejienes neaiziešu, neviens nekad nedzirdēs brīnišķos vārdus, ko esmu tev veltījis. Ja es no šejienes neaiziešu un nenobaudīšu augli, ko var piedāvāt mirstīgās sievietes, es nekad uzzināšu, cik nepārspējama ir tava mīlas māksla.
Sēdēdami starp spilveniem zem mūžīgā mijkrēšļa debesīm, mēs ar Felurianu cieši lūkojāmies viens otrā. Viņa turēja rokā tauriņu, un mana plauksta gulēja uz lautas līdzenā koka. Divi bruņinieki, kas ar ieročiem rokās uzlūko viens otru pāri asiņainam kaujas laukam, diezin vai pārspētu mūs ar savu skatienu spīvumu.
Feluriana lēni ierunājās, novērtēdama manu reakciju: ja tu aiziesi no šejienes, vai pabeigsi dziesmu? Mēģināju tēlot izbrīnu, taču tas viņu nepiemānīja. Pamāju ar galvu. vai atgriezīsies pie manis un to nodziedāsi? y
Tagad mans izbrīns bija neviltots. Tādu jautājumu es nebiju gaidījis. Zināju, ka otrajā reizē viņa man vairs neļaus aiziet. Mirkli vilcinājos, taču tas bija ļoti īss mirklis. Puse klaipa ir vairāk nekā nemaz. Es piekrītoši pamāju.
- vai tu apsoli? Es pamāju vēlreiz. vai apsoli ar skūpstiem? Viņa aizvēra acis un atlieca galvu atpakaļ kā puķe, kas tiecas pret sauli.
Dzīve ir pārāk īsa, lai atteiktos no tāda piedāvājuma. Pieliecos viņai klāt, piespiedu viņas kailo augumu savējam un skūpstīju viņu tik kvēli, cik ļāva mana ierobežotā mīlas pieredze. Šķiet, tas izdevās gluži labi.
Kad atkāpos atpakaļ, Feluriana paskatījās uz mani un nopūtās. tavi skūpsti ir kā sniegpārslas uz manām lūpām. Viņa atlaidās spilvenos un aizlika roku aiz galvas. Ar brīvo roku viņa noglauda manu vaigu.
Sacīt, ka viņa bija pievilcīga, nozīmētu nepasacīt neko. Pavisam skaidri es to sapratu dažu pēdējo minūšu laikā, kad viņa vairs nemēģināja mani iekvēlināt vai vismaz nedarīja to pārdabiskā veidā.
Viņa viegli pārvilka lūpas manai plaukstai un palaida to vaļā. Pēc tam viņa palika nekustīgi guļam un spraigi vēroja mani.
Es jutos glaimots. Līdz pat šai dienai es zinu tikai vienu atbildi uz tik pieklājīgi paustu jautājumu. Noliecos viņu noskūpstīt. Un viņa smiedamās ieslēdza mani savās skaujās.
DEVIŅDESMIT DEVITA NODAĻA . citāda maģija
LĪDZ ŠIM savas dzīves brīdim es biju iemantojis itin vērā ņemamu reputāciju.
Nē, tas nav gluži patiesi teikts. Pareizāk būtu sacīt, ka es biju izveidojis savu reputāciju. Biju to apzināti radījis. Biju to spodrinājis.
Trīs ceturtdaļas no stāstiem, kas par mani klejoja Universitātē, bija smieklīgas baumas, ko uzsācis biju es pats. Es runājot astoņās valodās. Es spējot redzēt tumsā. Triju mēnešu vecumā māte esot ielikusi mani pīlādžkoka grozā un pakārusi to pilnmēness gaismā. Tajā naktī ieradusies feja un apveltījusi mani ar burvju spēku, kam vienmēr lemts gādāt par manu drošību. Manas zilās acis viņa padarījusi lapu zaļas.
Redziet, es zināju, kāda mēdz būt stāstu iedarbība. Neviens neticēja, ka es būtu pārdevis riekšavu savu asiņu dēmonam, lai pretī iegūtu Alaru, kas stiprs kā Ramstona tērauds. Tomēr Elksas Dala nodarbību divkaujās es biju pārāks par visiem. Veiksmīgā dienā spēju pieveikt jebkurus divus pretiniekus vienlaikus.
Šī patiesības stīdziņa vijās cauri katram stāstam un piešķīra tam spēku. Tāpēc pat tad, ja jūs neticētu šim stāstam, jūs to varētu pastāstīt kādam izbrīnītam, mazliet ieskurbušam pirmā dimestra studentam tīrās izklaidēšanās labad, lai vienkārši pavērotu viņa seju. Un, ja jūs pats būtu izdzēris pāris kausu, varbūt jūs sāktu pat prātot…
Tā stāsti izplatījās un gāja tālāk. Un tā mana niecīgā reputācija vismaz Universitātē auga arvien lielāka.
Daži stāsti pat atbilda patiesībai. Kādu daļiņu no savas reputācijas es biju godīgi nopelnījis. Biju izglābis Felu no uguns elles. Biju pērts liela skatītāju pūļa priekšā un nebiju asiņojis. Biju izsaucis vēja vārdu un pārlauzis Ambrozam roku…