Tomēr es zināju, ka visumā mana reputācija ir mētelis, kas austs no zirnekļu tīkliem. Blēņu pasaka bērniem. Nekādi dēmoni neklīda apkārt un nepiedāvāja darījumus ar asinīm. Nekādas fejas naktīs nenāca pie šūpuļiem, lai piešķirtu bērniem burvju spēku. Un, lai cik meistarīgi es pratu tēlot, labi zināju, ka neesmu Taborlins Lielais.
Tādas bija manas domas, kad pamodos Felurianas apskāvienos. Kādu laiku rāmi gulēju spilvenos, viņas galva dusēja uz manām krūtīm, un viņas kāja bija viegli pārmesta pāri manējai. Paskatīdamies augšup caur koku lapotnēm mijkrēšļa debesīs, aptvēru, ka šīs zvaigznes es nepazīstu. Tās bija spožākas par zvaigznēm mirstīgās pasaules debesīs, un to zīmētie raksti man bija sveši.
Tikai tad es sapratu, ka manā dzīvē ir noticis jauns pavērsiens. Līdz šim es biju tēlojis kaut ko līdzīgu jaunam Taborlinam. Biju audis ap sevi melu tīklu, izlikdamies par stāstu varoni.
Bet tagad izlikšanās bija zaudējusi jēgu. Mans paveiktais patiešām bija stāsta vērts; viss notikušais bija tik savāds un brīnumains kā jebkurš stāsts par Taborlinu Lielo. Biju sekojis Felurianai Fae valstībā un īsā tuvcīņā pārspējis viņu ar maģiju, kuru nepratu izskaidrot un nepavisam nespēju kontrolēt.
Tagad es jutos citādi. Biju kļuvis tāds kā stabilāks. Nebiju vecāks. Nebiju viedāks. Tomēr zināju šo to tādu, ko nebiju zinājis agrāk. Zināju, ka Fae valstības būtnes ir reālas. Zināju, ka viņu maģija ir reāla. Feluriana ar skūpstu spēja sadragāt vīrieša prātu. Viņas balss spēja vadīt mani kā raustāmu lelli. Šeit es varēju uzzināt daudz neizdibināma. Daudz svešāda, spēkpilna un noslēpumaina. Daudz tāda, ko man nekad varbūt vairs nebūs iespējas uzzināt.
Saudzīgi atraisījos no dusošās Felurianas skāviena un aizgāju līdz tuvējam dīķim. Noskaloju seju un ar saujām vairākas reizes pasmēlu ūdeni, lai padzertos.
Aplūkoju augus, kas zaļoja dīķa malā. Noplūcu dažas lapas un, košļādams tās, prātoju, kā uzsākt sarunu par šo tematu ar Felurianu. Sajutu mutē piparmētru garšu.
Kad pagriezos, lai dotos atpakaļ, Feluriana stāvēja netālu aiz manis, laizdama bālos pirkstus caur garajiem, melnajiem matiem.
Pasniedzu viņai vijolīti, kuras krāsa bija tikpat tumša kā viņas acis. Viņa man uzsmaidīja un to apēda.
Nolēmu sākt sarunu uzmanīgi, lai viņu neaizvainotu. Es prātoju, piesardzīgi teicu, vai tu negribētu man kaut ko iemācīt?
Viņa pastiepa roku un pieskārās manam vaigam. saldais nejēga, viņa maigi sacīja, vai tad es jau neesmu to sākusi?
Jutu krūtis uzviļņojam pacilātību un izbrīnu, ka tas izdevies tik viegli.
- Vai esmu gatavs nākamajai mācību stundai? es jautāju.
Viņas smaids kļuva platāks, un viņa pārlaida man skatienu no galvas līdz kājām caur puspievērtām, noslēpumainām acīm. Vai tu jūties gatavs?
Es pamāju ar galvu.
- labi, ka tu esi tik aizrautīgs, Feluriana teica, un flautai līdzīgajā balsī skanēja viegls uzjautrinājums. tev piemīt zināma gudrība un dabas dotas prasmes, tomēr tev vēl daudz jāmācās. Viņa ieskatījās man acīs, un smalkajos vaibstos iegula dziļa nopietnība, es nepieļaušu, lai tu dari man kaunu, kad dosies projām, lai staigātu mirstīgo vidū.
Satvērusi mani aiz rokas, Feluriana ievilka mani savā zīda mājoklī un norādīja uz spilvenu. sēdi!
Apsēdos, un mana galva bija vienā līmenī ar viņas samtaino vēdera līdzenumu. Valdzinošā naba ar pūlēm ļāva man koncentrēt domas.
Viņa paskatījās lejup uz mani ar lepnu un karalisku izteiksmi sejā.
- amouen, viņa teica, izplezdama vienas rokas pirkstus izteiksmīgā žestā, mēs sauksim to par “maigo briedi”, tā ir viegla sākumstunda, un es domāju, ka tev tā patiks.
Tad Feluriana man uzsmaidīja un palūkojās manī vecīgām, viszinošām acīm. Un, jau pirms viņa atgāza mani spilvenos un iekodās man kaklā, es sapratu, ka viņa nedomā mācīt man maģiju. Un, ja arī domā, tad tā būs pavisam citāda maģija.
Kaut gan tas nebija temats, ko es cerēju viņas vadībā apgūt, godīgi jāatzīstas, ka es nejutos pārāk sarūgtināts. Felurianas mācība mīlas mākslā ievērojami pārspēja jebkuru Universitātes piedāvāto mācību programmu.
Es šeit nerunāju par sviedraini sparīgo darbošanos, ko vairākums vīriešu un diemžēl arī vairākums sieviešu uzskata par mīlestību. Kaut gan sviedri un spars tajā ir patīkama daļa, Feluriana pievērsa manu uzmanību daudz smalkākām niansēm. Ja man lemts atgriezties mirstīgo pasaulē, viņa teica, tad es nedrīkstot sagādāt viņai kaunu kā neprasmīgs mīlnieks, tāpēc viņa rūpēšoties, lai es uzzinātu daudz ko jaunu.
Dažas no šīm niansēm viņa nosauca vārdos. Roku saistīšana. Nopūta ausī. Kodieni kaklā. Lūpu sūkšana. Skūpsti uz kakla, uz nabas un uz kā izteicās Feluriana uz sievietes krāšņākā zieda. Elpas apdvests skūpsts. Pūkas maiguma skūpsts. Neskaitāmi un daudzveidīgi skūpstu veidi. Par daudz, lai spētu atcerēties. Gandrīz.
Ūdens vilkšana no akas. Ziboša plauksta. Putna dziesma rīta agrumā. Lidojums apkārt mēnesim. Rotaļīga efeja. Izmocīts zaķis. Jau šie nosaukumi vien varētu aizpildīt veselu grāmatu. Tomēr šķiet, ka šeit nav īstā vieta tādiem aprakstiem. Varu izteikt tikai nožēlu cilvēku pasaulei.
* * *
Negribu radīt iespaidu, ka visu laiku mēs pavadījām tikai vieglprātīgi miesiskās izpriecās. Es biju jauns, un Feluriana bija nemirstīga, tomēr
divu augumu saskarsmes spējām pastāv zināma robeža. Pārējā laikā mēs izklaidējāmies citādos veidos. Mēs peldējāmies, mēs baudījām maltītes.
I s spēlēju, un Feluriana dejoja manas mūzikas pavadībā.
Uzdevu Felurianai dažus piesardzīgus jautājumus par maģiju, cenzdamies neaizvainot viņu ar tieksmi iedziļināties viņas noslēpumos. Diemžēl I elurianas atbildes nedeva nekādu skaidrību. Maģija viņai bija tikpat dabiska kā elpošana. Tikpat labi es būtu varējis jautāt zemniekam, kā ■.eklas laiž asnus. Ja viņas atbildes nebija bezcerīgi nevērīgas, tās bija mulsinošas un mīklainas.
Tomēr es nemitējos jautāt, un viņa atbildēja, cik labi prazdama. Un retumis es sajutu pat sīku sapratnes dzirksteli.
Bet visvairāk laika mēs pavadījām stāstot. Mums bija tik maz kopēja, ka pārmīt varējām vienīgi stāstus.
Jums var likties, ka mūsu spēki šajā ziņā bija pārāk nevienlīdzīgi. Feluriana bija senāka par debesim, bet man vēl nebija septiņpadsmit gadu.
Taču Feluriana nebija tik lieliska stāstniece, kā varētu domāt. Vai viņa bija spēkpilna un gudra? Protams. Enerģiska un pievilcīga? Pavisam noteikti. Bet ar stāstīšanas spējām viņa nevarēja lepoties.
Turpretī es biju no Edema Rū cilts, un mēs zinām visus stāstus, kādi ir pasaulē.
Tā nu es izstāstīju viņai “Spoku un zosu gani”. Izstāstīju “Tamu un skārdnieka lāpstu”. Stāstīju par mežcirtējiem, atraitnes meitām un bāreņu gudrajiem prātiem.
Feluriana savukārt stāstīja man Fae stāstus par “cilvēcēniem”: “Roka pērles sirdī”, “Zēns, kurš iegāja starp divām pasaulēm”. Fae valstībai ir pašai savs leģendāro tēlu klāsts: Mavins Cilvēkveidīgais, Alavins Daudzsejainais. Pārsteidzošā kārtā Feluriana nekad nebija dzirdējusi par Taborlinu Lielo vai Orenu Velsiteru, tomēr viņa zināja, kas ir Iljens. Es jutos lepns, ka Edema Rū cilts pārstāvis ir iekarojis vietu Fae valstības stāstos.
Cerēju, ka Feluriana varētu zināt arī to, ko es jau sen biju pūlējies atrast: ziņas par Amiru un čandriāniem. Uzzināt patiesību no viņas būtu nesalīdzināmi aizraujošāk nekā bezgalīgi rakties pa senu grāmatu kaudzēm putekļainās telpās.
Diemžēl necik daudz Feluriana man nevarēja pastāstīt. Viņa atcerējās stāstus par Amiru, taču tie bija tūkstošiem gadu veci.