Kad taujāju pēc jaunākiem Amira stāstiem un izvaicāju viņu par baznīcas bruņiniekiem un kiridiem ar asinssarkaniem tetovējumiem, Feluriana tikai pasmējās. starp dzīviem cilvēkiem neviena amira nekad nav bijis, viņa teica, uz vietas atmezdama šo domu. izklausās, ka tu runā par bērniem, kas ietērpušies vecāku drēbēs.
Kaut gan līdzīgi izteikumi no citiem mani nebūtu pārsteiguši, tādi vārdi no Felurianas mutes manāmi laupīja man dūšu. Tomēr patīkami bija dzirdēt, ka neesmu maldījies attiecībā uz Amiru: ordenis bija pastāvējis jau sen, pirms tā locekļi kļuva par tehliešu baznīcas bruņiniekiem.
Kad sapratu, ka par Amiru neko vairāk neuzzināšu, mēģināju uzsākt sarunu par čandriāniem.
- nē, Feluriana teica, izslējusies taisni un skatīdamās man tieši acīs. par Septiņiem es nerunāšu. Viņas balsī nebija nekādas untumainais rotaļības. Nekāda draiska viegluma. Nekādu apspriešanās vai pierunāšanas iespēju.
Pirmo reizi kopš mūsu sākotnējās sadursmes jutu, ka mani caururbj ledainu baiļu šautra. Viņa izskatījās tik trausla un pievilcīga, ka viegli varēja aizmirst viņas patieso būtību.
Tomēr es nevarēju tik viegli atteikties no sava temata. Šī nenoliedzami bija izdevība, kāda gadās tikai reizi mūžā. Ja man izdotos pierunāt Felurianu izstāstīt kaut vai pašu mazumiņu no tā, kas viņai zināms, es varētu uzzināt to, kas visai pasaulei palicis noslēpums.
Veltīju viņai savu apburošāko smaidu un ievilku elpu, taču nepaguvu pateikt pat pirmo vārdu, jo Feluriana strauji saliecās uz priekšu un noskūpstīja mani tieši uz lūpām. Viņas lūpas bija dāsnas un siltas. Viņas mēle sataustīja manējo, un viņa rotaļīgi iekoda man apakšlūpā.
Kad viņa atrāvās no manis, es bridi sēdēju bez elpas, sirdij dimdoši dauzoties krūtīs. Viņa lūkojās manī ar maigu mirdzumu tumšajās acīs. Pastiepusi roku, viņa noglauda manu vaigu, un glāsts bija maigs kā puķes pieskāriens.
- mana saldā mīlestība, viņa teica, ja tu vēlreiz šajā vietā vaicāsi man par Septiņiem, es padzīšu tevi no šejienes, vienalga, vai tu jautāsi maigi vai stingri, tieši vai aplinkus, ja tu jautāsi, es padzīšu tevi no šejienes ar ērkšķainiem zariem un čūskām, es triekšu tevi pa priekšu, asiņainu un raudošu, un neapstāšos, līdz tu būsi miris vai izdzīts no Fae zemes.
Viņa nenovērsa skatienu no manas sejas. Un, kaut gan arī es nebiju novērsies vai pamanījis pārmaiņu viņas acis, tās vairs nebija maigas un jūsmīgas. Tās bija tumšas kā negaisa mākoņi un skarbas kā ledus.
- es nejokoju, viņa teica. es to zvēru pie savas puķes un mūžam mainīgā mēness, zvēru pie sāls, pie akmens un debesīm, zvēru pie dziesmām un smiekliem, un pie sava vārda skaņas. Viņa vēlreiz mani noskūpstīja, viegli skardama manas lūpas. es to izdarīšu.
Un ar to viss bija galā. Varbūt es biju nejēga, taču ne tik liels nejēga, lai neņemtu šo brīdinājumu nopietni.
Feluriana ļoti labprāt runāja par pašu Fae valstību. Un daudzi viņas ■.lāsti atklāja neaprēķināmo Fae galmu politiku. Šie galmi bija Tainu Maelu, Daendanu un Gorsu galms. Man bija grūti izsekot šiem stāstiem, im es neko nezināju par nesamierināmajiem grupējumiem, par sarežģīto apvienību tīklu, par viltus draudzību, par vispārzināmiem noslēpumiem un senām pārestībām par saitēm, kas turēja kopā Fae sabiedrību.
Vēl grūtāk tas bija tāpēc, ka Feluriana daudz ko uzskatīja par pašsaprotamu un necentās paskaidrot. Ja es, piemēram, izklaidētu jūs ar kādu stāstu, diez vai es iedomātos piebilst, ka lielākā daļa augļotāju ir keldieši vai Modegas karaliskā dzimta ir pati senākā no visām valdnieku dzimtām. Kurš gan to nezina?
Arī Feluriana savos stāstos nepieminēja tādus sīkumus. Piemēram, kurš gan nezina, ka Gorsu galms ir iejaucies berentalthā starp Maeliem un Smalko Namu?
Un kāpēc tas ir svarīgi? Bet tas taču noveda pie tā, ka Gorsu galma pārstāvjus nicina tie, kuri mājo Dienas pusē. Un kas ir berentaltha? Kaut kas līdzīgs dejai. Un kāpēc šī deja ir tik svarīga?
Kad biju uzdevis vairākus šādus jautājumus, Felurianas acis savilkās šaurāk. Es drīz sapratu, ka gudrāk ir vienkārši klausīties un neziņā klusēt, nevis censties izdibināt katru sīkumu un riskēt ar viņas nelabvēlību.
Tomēr no šiem stāstiem es uzzināju daudz ko jaunu tūkstošiem šķietami nesaistītu, sīku faktu par Fae valstību. Galmu nosaukumus, senas kaujas un ievērojamu personu vārdus. Uzzināju, ka nekad nedrīkst skatīties uz kādu no Thianiem ar abām acīm reizē un ka sinnas auglis tiek uzlūkots par smagu apvainojumu, ja to pasniedz kādam no Beladari.
Varbūt jūs domājat, ka šie daudzie sīkumi deva man plašāku ieskatu par Fae. Ka es spēju salikt tos kopā kā bilžu mīklas gabaliņus un atklāt kopējo jēgu un būtību. Galu galā tūkstošiem faktu taču nav maz…
Bet tā tas nebija. Tūkstotis izklausās daudz, bet debesīs ir vairāk nekā tūkstošiem zvaigžņu, un tās nekļūst par karti vai gleznu. Pēc Felurianas stāstiem es droši zināju tikai to, ka man nav vēlēšanās iekulties pat visnekaitīgākā Fae galma nostūrī. Ar savu mirstīgā cilvēka saprašanu es varētu sadomāt pastaigāties zem vītoliem svilpodams un tādējādi apvainot Dieva bārddzini vai pastrādāt kaut ko tikpat nepieļaujamu.
Vienu patiesību šie stāsti man atklāja pavisam skaidri: Fae valstība nav tāda kā mūsu pasaule. To ir neticami viegli aizmirst, jo turienieši daudzējādā ziņā šķiet tādi paši kā mēs. Viņi runā mūsu valodā. Viņiem ir divas acis. Viņiem ir tādas pašas rokas, un mute smaidot savelkas tāpat kā mums. Taču tā ir tikai šķietamība. Mēs neesam tādi kā viņi.
Esmu dzirdējis izteikumus, ka cilvēki atšķiroties no Fae būtnēm tāpat kā suņi no vilkiem. Kaut gan tā ir ērta analoģija, tāds apgalvojums ir tālu no patiesības. Vilkus un suņus atšķir tikai neliela asiņu nianse. Kā vieni, tā otri naktīs gaudo. Kā vieni, tā otri kož, ja tos sit.
Nē. Mūsu cilvēki atšķiras no viņu būtnēm tāpat kā ūdens no spirta. Ielieti vienādās glāzēs, abi izskatās vienādi. Abi ir šķidrumi. Abi ir caurspīdīgi. Abi, var teikt, ir slapji. Taču viens deg un otrs nedeg. Tam nav nekāda sakara ar temperamentu vai pareizā brīža izvēli. Abas šīs vielas ir dažādas, jo atšķiras pašos pamatos un dzijākajā būtībā.
To pašu var sacīt par cilvēkiem un Fae būtnēm. Bīstami ir to aizmirst.
SIMTĀ NODAĻA . Ēnsegs
VARBŪT MAN vajadzētu paskaidrot dažas Fae valstības īpatnības.
No pirmā skatiena Felurianas meža klajums nešķita īpaši savāds. Daudzējādā ziņā tas atgādināja senatnīgu, neskartu meža vietu. Ja virs galvas nemirdzētu svešādās zvaigznes, es varbūt domātu, ka joprojām atrodos kādā savrupā Eldas meža stūri.
Tomēr tas bija atšķirīgs. Kopš aiziešanas no saviem kareivīgajiem ceļabiedriem es biju gulējis miegā reizes desmit vai divpadsmit. Tomēr debesis virs Felurianas mājokļa visu laiku saglabāja violeti zilgano mijkrēšļa krāsu, un nekādas pazīmes neliecināja par varbūtējām pārmaiņām.
Es tikai pavisam aptuveni varēju minēt, cik ilgi atrodos Fae zemē. Turklāt man nebija ne mazākās jausmas, cik ilgs laiks tikmēr ir aizritējis mirstīgo pasaulē. Daudzi stāsti piemin zēnus, kas aizmiguši feju laika lokos un pamodušies kā veci vīri. Tie vēsta ari par jaunām meitenēm, kas apmaldījušās mežā un atgriezušās pēc daudziem gadiem, izskatīdamās tikpat jaunas un apgalvodamas, ka kopš viņu aiziešanas pagājušas tikai dažas minūtes.
Varbūt katru reizi, kad aizmidzis gulēju Felurianas apskāvienos, manā pasaulē pagāja gadi. Varbūt atgriezies es redzēšu, ka ir aizritējis gadsimts vai varbūt laiks stāvējis uz vietas.