Centos pēc iespējas par to nedomāt. Tikai muļķis raizējas par to, ko nespēj ietekmēt.
Cita atšķirība Fae valstībā bija daudz smalkāka un grūtāk aprakstāma.
“Medikā” es diezgan daudz laika biju pavadījis bezsamaņā gulošu cilvēku tuvumā. To es pieminu tāpēc, ka gribu uzsvērt: starp uzturēšanos tukšā istabā un uzturēšanos istabā, kurā kāds guļ, ir liela atšķirība. Guļošs cilvēks nozīmē klātbūtni. Tas apjauš tavu esamību arī tad, ja šī apjauta ir miglaina un neskaidra.
Tāda bija ari Fae valstība. Šī nianse bija tik dīvaina un netverama, ka es to ilgu laiku pat nepamanīju. Un tad, kad pamanīju, man atkal vajadzēja ilgu laiku, lai saprastu, kur šī atšķirība slēpjas.
Es jutos tā, it kā no tukšas istabas būtu iegājis tādā, kurā kāds guļ. Tikai tur neviena nebija. Jutos tā, it kā visa mana apkārtne gulētu ciešā miegā: koki, akmeņi, urdzošā straume, kas ieplūda Felurianas ezerā. Viss šķita tāds kā saturīgāks, klātesošāks, nekā biju pieradis redzēt, it kā neskaidri apzinātos manu esamību.
* * *
Doma, ka es beigu beigās aiziešu no Fae valstības dzīvs un ar nesadragātu prātu, Felurianai bija jauna, un es redzēju, ka tā viņai dara bažas. Nereti viņa sarunas vidū pēkšņi mainīja tematu un lika man apsolīt, apsolīt, ka es atgriezīšos pie viņas.
Centos viņu pārliecināt, kā spēdams, taču tas nozīmēja neskaitāmas reizes atkārtot vienu un to pašu. Pēc divdesmit vai trīsdesmit solījumiem es teicu: Cik vien spēšu, es rūpēšos par savu drošību, lai varētu atgriezties pie tevis.
Redzēju viņas sejā pārmaiņu: tā kļuva noraizējusies, tad drūma un beidzot domīga. Brīdi es bažījos, ka viņa tomēr ir nolēmusi paturēt mani par tādu kā mirstīgu spēļlietu, un pārmetu sev, kāpēc neesmu bēdzis projām no Fae valstības, kad man bija tāda iespēja…
Taču nebiju vēl sācis nopietni raizēties, kad Feluriana piešķieba galvu un šķietami mainīja sarunas tematu. vai mana saldā liesma vēlētos sev mēteli? varbūt apmetni?
- Apmetnis man ir, es atbildēju un pamāju uz mājokļa kaktu, kur mētājās mana mantība. Tikai tad es pamanīju, ka vecā, noskrandušā skārdnieka apmetņa tur nav. Redzēju pārējos apģērba gabalus, zābakus un ceļamaisu, kurā joprojām, spriežot pēc maisa apveidiem, atradās maera naudas lāde. Bet mans apmetnis un zobens bija pazuduši. Gluži saprotami, ka nebiju pamanījis to prombūtni, jo nebiju pūlējies apģērbties kopš brīža, kad pirmoreiz pamodos līdzās Felurianai.
Viņa lēnām pārlaida man skatienu, un viņas seja bija saspringta un nopietna. Viņas acis kavējās man pie ceļgala, apakšdelma, augšdelma. Tikai tad, kad viņa satvēra mani aiz pleca un pagrieza otrādi, lai varētu apskatīt muguru, es sapratu, ka viņa pēta manas rētas.
Feluriana satvēra manu plaukstu un pārvilka pirkstu bālajai svītrai, kas stiepās no tās pāri apakšdelmam. tu neproti rūpēties par savu drošību, mans kvout.
Jutos mazliet aizskarts, jo vairāk tāpēc, ka viņas vārdos bija itin daudz patiesības. Ja ņem vērā visas nepatikšanas, kādās esmu iekļuvis, esmu ticis galā gluži labi, es stīvi sacīju.
Feluriana apgrieza manu plaukstu otrādi un uzmanīgi nopētīja delnu un pirkstus. tu neesi karotājs, viņa domīgi teica. un tomēr tu esi daudz izjutis dzelzi, tu esi jauks putns, kas nespēj lidot, nav loka, nav naža, nav bruņukrekla.
Viņa domīgi nolaida roku līdz manai pēdai un pārvilka to rētām un sacietējumiem, ko bija atstājuši Tarbeanas ielās pavadītie gadi. tu esi j’.ara ceļa gājējs, tu atradi mani naktī, savvaļas mežā. tu esi dziļi zinošs, drosmīgs un jauns, nepatikšanas atrod ceļu pie tevis.
Viņa nopietni ieskatījās man sejā. vai mans saldais dzejnieks vēlētos shaed?
- Ko?
Viņa bridi klusēja, pārdomādama savus vārdus. ēnu.
Es pasmaidīju. Tā man jau ir. Tad paskatījos, lai tiešām par to pārliecinātos. Es taču biju Fae valstībā.
Feluriana sarauca pieri un papurināja galvu par manu neattapību. citam es dotu vairogu, kas pasargātu viņu no ievainojumiem, citam es dāvātu dzintaru, citam apvītu zobena maksti ar ciešiem burvības valgiem vai darinātu burvju kroni, kas liktu pārējiem uzlūkot viņu ar mīlestību.
Viņa svinīgi papurināja galvu. bet tev ne. tu esi nakts gājējs, mēness sekotājs, tev jābūt vieglam, tev klusi jāiet cauri naktij, tev jābūt ātram un bezbailīgam. Viņa pamāja pati pie sevis. tas nozīmē, ka man jāizgatavo tev shaed.
Feluriana piecēlās un sāka iet cauri mežam. nāc! viņa teica.
Lūgumus viņa izteica nepierastā veidā. Biju jau pārliecinājies: ja vien visiem spēkiem necenšos turēties pretī, es attopos darām visu, ko viņa man teikusi.
Ne tāpēc, ka viņa runātu valdonīgi. Viņas balss bija pārāk maiga un glāsmaina, lai nestu pavēles smagumu. Viņa nepieprasīja un nepierunāja. Viņas tonis bija gluži ikdienišķs. It kā viņa nespētu iztēloties pasauli, kurā kāds nevēlētos darīt tieši to, ko viņa teikusi.
Tāpēc arī šoreiz, kad Feluriana aicināja mani nākt līdzi, es pielēcu kājās kā lelle, kas paraustīta aiz aukliņas. Drīz es tecēju viņai blakus un kails kā jaundzimis bērns kopā ar viņu dziļi ieniru senatnīgā meža ēnainajā krēslā.
Bridi gandrīz vai gribēju steigties atpakaļ pēc drēbēm, bet tad nolēmu sekot padomam, ko zēna gados bija devis mans tēvs. “Katrs ēd citu cūkas cepeša daļu,” viņš bija teicis. “Ja gribi pieskaņoties pārējiem, dari tāpat!” Dažādas vietas, dažāda etiķete.
Tā nu es sekoju viņai kails un nesagatavojies tam, kas gaidāms. Feluriana gāja straujā solī, un sūnas apslāpēja mūsu kailo kāju troksni.
Jo tālāk gājām, jo tumšāks kļuva mežs. Sākumā man šķita, ka iemesls tam ir tikai koku zari mums virs galvas. Taču vēlāk es aptvēru patiesību. Mijkrēšļa debesis virs mums palēnām kļuva tumšākas. Beidzot pazuda pēdējā violetā nokrāsa un debesis pārtapa samtainā melnumā, ko vietvietām izraibināja nepazīstamas zvaigznes.
Feluriana neapstādamās gāja uz priekšu. Zvaigžņu gaismā es redzēju viņas bālo ādu un apkārtējo koku apveidus, bet viss pārējais tinās tumsā. Iedomādamies, ka esmu gudrs, es izveidoju simpātijas sasaisti gaismai un pacēlu roku virs galvas kā lāpu. Jutos par to itin lepns, jo kustības un gaismas sasaiste bez metāla gabala, kurā to koncentrēt, ir diezgan grūts pasākums.
Gaisma iemirdzējās, un uz brīdi es ieraudzīju mūsu apkārtni. Cik tālu sniedzās skatiens, kā masīvas kolonnas slējās tumši koku stumbri. Nebija ne zemu zaru, ne pameža, ne zāles. Redzēju tikai tumšas sūnas zem kājām un tumšus zarus virs galvas. Šī aina man atgādināja plašu, tukšu katedrāli, kas tinusies sodrēju krāsas samtā.
- ciar nalias! Feluriana izgrūda.
Saprazdams drīzāk viņas toni, nevis vārdus, es pārtraucu sasaisti un ļāvu mūs ieskaut tumsai. Mirkli vēlāk Feluriana lēcienā nogāza mani zemē, spiezdama lokano, kailo augumu pret manējo. Tas nebija nekas neparasts, taču šoreiz pārdzīvojums nebija īpaši erotisks, jo mans pakausis atsitās pret mezglainu sakņu izcilni.
Šī iemesla dēļ brīdī, kad zeme zem mums viegli nodrebēja, es biju pa pusei apdullis un par deviņām desmitdaļām akls. Gaisu virs mums un mazliet sānis no mums satricināja kaut kas neaptverami plašs un kluss.
Felurianas augums virs manis bija nostiepts kā arfas stīga. Viņas kājas balstījās man katra savā pusē un saspringtie augšstilbu muskuļi trīcēja. Viņas garie mati krita mums pāri, ieskaujot mūs kā zīda sega. Viņas krūtis spiedās pret manējām, un viņa ievilka klusu, seklu elpu.
Viņas augums drebēja dunošās sirds ritmā, un es jutu kakla iedobē sakustamies viņas lūpas. Klusāk par čukstu Feluriana izrunāja maigu, līganu vārdu. Jutu, kā tas piespiežas man pie ādas, raidīdams gaisā klusus vilnīšus, kā ūdenī iesviests akmens raida apļus uz dīķa virsmas.