Virs mums atskanēja tāda kā klusa kustība, it kā kāds vīstītu lielu samta gabalu ap stikla lausku. Nebūtu jēgas apgalvot, ka es to izpratu, tomēr tas ir vistuvākais veids, kā spēju šo skaņu aprakstīt. Tā bija paklusa dūkoņa, pa pusei saklausāma, apzināta kustība. Nevaru paskaidrot, kāpēc tā man saistījās ar kaut ko baisu un skarbu, bet tā tas bija. Mana piere pārklājās sviedriem, un es jutu sevī spēji ieplūstam asas, smacējošas šausmas.
Feluriana nekustīgi sastinga kā izbiedēta stirna vai kaķis, kas gatavojas lēcienam. Viņa klusi ievilka elpu un izrunāja vēl vienu vārdu. Viņas elpa karsti skāra manu kaklu, un pa pusei dzirdētais vārds nostrinkšķēja pret mani, it kā es būtu cieši nostiepta bungu āda.
Feluriana viegli pagrieza galvu, it kā cenzdamās kaut ko saklausīt, (.arie, izjukušie mati, viņai sakustoties, lēni izplūda neskaitāmās šķipsnas pāri visai mana kailā ķermeņa kreisajai pusei, un es jutu, ka mani pārklāj zosāda. Pat būdams neizprotamo šausmu varā, es nodrebēju un neviļus klusi ieelsojos.
Gaiss virs mums spēcīgi saviļņojās.
Felurianas kreisās rokas nagi spēji ieurbās man plecā. Viņas gurni sakustējās un kailais augums lēni paslīdēja augšup pār manējo, līdz mūsu sejas bija vienādā līmenī. Viņas mēle ziboši skāra manas lūpas, un es gluži neapzināti atliecu galvu, gaidīdams skūpstu.
Mūsu mutes sakļāvās, un viņa ievilka lēnu, garu elpu, izsūkdama no manis gaisu. Es sajutu galvā vieglu reiboni. Tad, joprojām neatraudama lūpas no manējām, Feluriana strauji iepūta manī dvašu, piepildot manas plaušas. Maigs, visaptverošs klusums. Sausseržu garša mutē. Zeme zem manis nodrebēja, un viss šķita sastingstam. Nenosakāmu, bezgalīgu brīdi mana sirds krūtīs pārstāja pukstēt.
Spriegums gaisā virs mums tikko jaušami mazinājās.
Feluriana atrāva muti no manējās, un mana sirds atkal spēji un sparīgi iedunējās. Otrs sirdspuksts. Trešais. Ievilku krūtīs dziļu, trīcošu elpu.
Tikai tad Felurianas augums atslāba. Viņa gulēja virs manis, lunkana un atbrīvojusies, un kailais ķermenis kā ūdens izplūda pār manējo. Viņas galva balstījās manā kakla iedobē, un viņa izdvesa tvīksmīgu, apmierinātu nopūtu.
Gurdā atslābuma brīdis pagāja, un Feluriana iesmējās, ķermenim viscaur nodrebot. Tie bija neapvaldīti, līksmi smiekli, it kā viņa nupat būtu izstrādājusi lielisku joku. Paslējusies augstāk, viņa kaislīgi noskūpstīja mani uz lūpām, tad viegli iekoda man ausī, noslīdēja no manis un uzvilka mani kājās.
Es atvēru muti. Tad atkal to aizvēru, nolēmis, ka šis diez vai ir piemērots brīdis jautājumiem. Būt gudram nereti nozīmē īstajā brīdī turēt mēli aiz zobiem.
Mēs tumsā turpinājām ceļu. Pamazām manas acis pielāgojās apstākļiem, un cauri zariem virs galvas es redzēju zvaigznes, kas veidoja citādus rakstus un mirdzēja spožāk nekā mirstīgo pasaules debesīs. To gaisma ļāva tikko jaušami saredzēt zemi un apkārtējos kokus. Felurianas slaidais stāvs vīdēja tumsā kā sudrabota ēna.
Koku stumbri ap mums kļuva augstāki un resnāki, pamazām aizsedzot blāvo zvaigžņu gaismu. Tad kļuva pavisam tumšs. Feluriana pārtapa ēnaini bālā plankumā. Kad šķita, ka tūlīt ari tas pazudis no mana redzeslauka, viņa apstājās uz vietas un pacēla pie mutes saliektas plaukstas, it kā grasītos kādu saukt.
Es nepatīkami sarāvos, paredzēdams, ka apkārtnes rāmajā, klusajā mierā ielauzīsies spalgs troksnis. Taču nekāds sauciens neatskanēja. Nebija nekā. Nē, tas nav pareizi teikts. Atskanēja kaut kas līdzīgs klusai, lēnai murrāšanai. Tā nebija tik skaļa un uzkrītoša kā kaķa murrāšana. Drīzāk tā atgādināja apslāpētu sanoņu, kādu izplata krītošs sniegs, skaņu, kas rada dziļāka klusuma iespaidu nekā pilnīgs klusums.
Feluriana to atkārtoja vairākas reizes. Pēc tam viņa satvēra mani aiz rokas un veda tālāk tumsā, kur atkal atdarināja dīvaino, gandrīz nedzirdamo skaņu. Pēc trim šādām reizēm kļuva tik tumšs, ka es vairs nespēju saskatīt pat bālu viņas apveidu.
Apstājusies pēdējo reizi, Feluriana tumsā pienāca man tuvu klāt un piespieda savu augumu pie manējā. Pēc ilga un kvēla skūpsta, kam es cerēju sagaidīt turpinājumu, viņa atrāvās un tikko dzirdami iečukstēja man ausī: klusu! viņi tuvojas!
Labu brīdi es sasprindzināju acis un ausis, taču nekas nenotika. Tad tālumā kaut kas itin kā iemirdzējās. Tas tūlīt pazuda, un es nodomāju, ka acis mani vienkārši maldina, būdamas izslāpušas pēc gaismas. Bet tad mirdzums iezibējās vēlreiz. Šoreiz tie bija divi mirdzoši plankumi. Tad desmit. Drīz mums pretī starp kokiem virzījās simtiem gaismiņu, bālas kā maldugunis.
Par maldugunīm es biju dzirdējis, taču nekad tās nebiju redzējis. Un, tā kā mēs atradāmies Fae valstībā, es šaubījos, vai tik pasaulīga parādība šeit būtu iespējama. Atcerēdamies neskaitāmus feju stāstus, prātoju, kuri no pasaku tēliem varētu radīt šīs blāvās, drudžaini zibošās gaismiņas. Purva dzirkstis? Spīgaiņi? Dennerlingi ar lākturiem, kuros deg kapugunis?
Un tad, iztrūcinādamas mani, tās visas saplūda mums apkārt. Gaismiņas izskatījās sīkākas, nekā biju iedomājies, un zibēja mums pavisam tuvu. Es atkal dzirdēju klusināto krītoša sniega skaņu, kas šoreiz sanēja no visām pusēm. Joprojām nespēju uzminēt, kas tas ir, līdz kaut kas viegli kā dūna pieskārās manai rokai. Tas bija kaut kas lidzīgs naktstauriņiem. Naktstauriņi ar mirdzošiem plankumiem uz spārniem.
Tie mirgoja ar bālu, sudrabainu spīdumu, kas bija pārāk vājš, lai izgaismotu apkārtējo telpu. Bet vairāki simti šo radījumu, lidinādamies starp koku stumbriem, ļāva nojaust tuvākās apkārtnes apveidus. Daži apmetās uz kokiem vai zemē. Vairāki pielipa Felurianai, un, kaut gan tie ļāva saskatīt tikai nelielu plankumiņu no viņas bālās ādas, šī gaisma tomēr deva iespēju viņai sekot.
Pēc tam mēs labu laiku gājām tālāk, un Feluriana atkal vadīja mani caur senatnīgo koku stumbriem. Kādā brīdī es zem kailajām pēdām sajutu nevis sūnas, bet mīkstu zāli un mazliet vēlāk irdenu zemi, it kā mēs ietu pāri nesen uzartam tīrumam. Kādu laiku virzījāmies pa līkumotu, gludiem akmeņiem izklātu taku, kas uzveda mūs uz augsta tilta. Naktstauriņi visu laiku mūs pavadīja, ļoti aptuveni ļaudami nojaust tuvāko priekšmetu apveidus.
Beidzot Feluriana apstājās. Tagad tumsa bija tā sabiezējusi, ka gandrīz šķita ieskaujam mani kā silta sega. Vēja šalkoņa kokos un naktstauriņu kustības man palīdzēja noprast, ka atrodamies klajā vietā.
Virs mums nebija zvaigžņu. Ja bijām izgājuši klajumā, apkārtējiem kokiem vajadzētu būt ļoti lieliem, lai to zari sakļaudamies aizsegtu debesis. Bet tikpat labi mēs varējām atrasties dziļi pazemē. Vai varbūt šajā Fae valstības daļā debesis bija melnas un tumšas. Tāda doma viesa nepatīkamu nemieru.
Netveramā guļošas būtnes klātesamība šeit bija jūtama stiprāk nekā iepriekš. Citas Fae valstības vietas šķita kā aizmigušas, bet te bija jaušama tāda kā gaidpilna trīsoņa īsi pirms pamošanās. Tā bija mulsinoša sajūta.
Feluriana viegli piespieda plaukstu pie manām krūtīm un pēc tam pacēla pirkstu man pie lūpām. Tad viņa atvirzījās un attālinājās, klusi dungodama frāzi no dziesmas, ko biju viņai sacerējis. Tomēr pat šāds sīks glaims nespēja atvairīt domu, ka es stāvu Fae valstības vidienē akls, pilnīgi kails un bez mazākās apjautas, kas šeit notiek.
Felurianai uz rokas, gurna, pleca un augšstilba bija apmetušies naktstauriņi. Tie ļāva man attālināti nojaust viņas kustības. Ja vajadzētu minēt, es teiktu, ka viņa kaut ko lasa no kokiem, krūmiem un akmeņiem. Klajumam pāršalca viegla, silta vēsma, un es jutu dīvainu atvieglojumu, kad tā skāra manu kailo ādu. (