Pēc minūtēm desmit Feluriana atgriezās un noskūpstīja mani. Rokās viņa turēja kaut ko mīkstu un siltu.
Mēs devāmies atpakaļ pa to pašu ceļu, pa kuru bijām atnākuši. Naktstauriņi pamazām zaudēja interesi par mums un mūs pameta, atstādami dziļākā tumsā nekā iepriekš. Pēc šķietami bezgalīga laika tālumā starp kokiem iemirdzējās bāla gaisma. Tas bija tikai blāvs zvaigžņu mirgojums, taču tobrīd šķita spožs kā mirdzošu dimantu priekškars.
Sāku iet tam pretī, bet Feluriana satvēra mani aiz rokas un apturēja.
Bez vārdiem viņa apsēdināja mani vietā, kur zemi skāra pirmie bālie zvaigžņu stari, kas bija izspraukušies starp kokiem.
Viņa uzmanīgi izlaipoja starp blāvajiem stariem, vairīdamās no tiem, it kā tie varētu viņu apdedzināt. Iegājusi to vidū, viņa apsēdās zemē uz
sakrustotām kājām ar seju pret mani. Klēpi viņa turēja meža dziļumā savākto nešļavu, bet es nevarēju pateikt, kas tas ir, un redzēju vienīgi bezveidīgu, tumšu masu.
Tad Feluriana pastiepa roku, satvēra vienu tievo zvaigžņu staru kūli un ievilka to sev klēpī virs tumšajiem apveidiem.
Ja viņas izturēšanās nebūtu tik ikdienišķi nevērīga, droši vien es justos vairāk izbrīnīts. Bālajā gaismā redzēju viņas rokas izdarām tādu kā pazīstamu kustību. Pēc brīža viņa atkal pastiepās un ar īkšķi un rādītājpirkstu gandrīz izklaidīgi satvēra vēl vienu staru kopu.
Tikpat viegli kā iepriekšējo viņa to ievilka klēpī un atkārtoja to pašu kustību. Arī šoreiz tā man šķita pazīstama, tomēr es nepratu nosaukt to vārdā.
Klusi dungodama pie sevis, Feluriana satvēra nākamo zvaigžņu gaismas staru, un apkārtne kļuva tikko jaušami gaišāka. Apveidi viņas klēpī atgādināja biezu, tumšu audumu. To redzēdams, es sapratu, kāpēc viņas kustības man liekas pazīstamas: tās man atgādināja tēvu, kad tas sēdēja un šuva. Vai Feluriana šuj zvaigžņu gaismā?
Nē. Viņa šuva ar zvaigžņu gaismu. Manī spēji atplaiksnīja atklāsme. Shaed nozīmēja ēnu. Neizprotamā veidā viņa bija atnesusi šurp klēpi ēnu un šūdināja tās ar zvaigžņu gaismu. Viņa šuva man ēnsegu, ēnu apmetni.
Vai tas izklausās bezjēdzīgi? Arī man tobrīd tā šķita. Taču manām neattapīgajām iedomām nebija nozīmes; Feluriana satvēra jaunu zvaigžņu gaismas kūli un ievilka to klēpī. Man zuda jebkādas šaubas. Tikai muļķis netic tam, ko redz pats savām acīm.
Turklāt zvaigznes virs galvas bija svešādas un spožas. Es sēdēju blakus pasaku grāmatas būtnei. Viņa bija jauna un skaista jau tūkstoš gadu. Viņa spēja apturēt manus sirdspukstus ar skūpstu un prata sarunāties ar taurenīšiem. Vai šeit vairs atlika vieta neticībai?
Pēc brīža es pievirzījos tuvāk, lai varētu uzmanīgāk vērot viņas darbošanos. Viņa man uzsmaidīja un apveltīja mani ar ašu skūpstu.
Uzdevu dažus jautājumus, taču Felurianas atbildes bija vai nu nesakarīgas, vai bezcerīgi virspusējas. Viņa neko nezināja par simpātijas, sigaldrijas vai Alara likumiem. Sēdēt mežā ar ēnu kaudzi klēpī viņai šķita pavisam ikdienišķi, un viņa tur nesaskatīja neko neparastu. Vispirms es jutos aizvainots, bet pēc tam kļuvu bezgala greizsirdīgs.
Atcerējos, kā viņas mājoklī biju atradis vēja vārdu. Biju juties tā, it kā pirmoreiz būtu patiesi pamodies un manās asinīs, dzeldīgas kā ledus, riņķotu patiesas zināšanas.
Šīs atmiņas īsu brīdi iesvēla manī pacilātību, bet tad stīga atkal pārtrūka, un es izjutu tikai zaudējuma apjautu. Mans dusošais prāts no jauna laidās miegā. Vēlreiz pievērsu uzmanību Felurianai un centos saprast notiekošo.
Pēc neilga laika Feluriana graciozi piecēlās un uzvilka kājās arī mani. Apmierināti dungodama, viņa satvēra mani aiz rokas, un mēs devāmies turp, no kurienes bijām atnākuši, čalodami par nenozīmīgām lietām. Tumšo ēnsegu viņa bija viegli pārmetusi pār roku.
Un, kad debesīs atausa pirmais mijkrēšļa bālums, viņa to pakāra tuvējā koka zaros. reizēm lēns vilinājums ir vienīgais ceļš, viņa teica. vāra ēna bīstas no sveces liesmas, kā gan tavs jaunradītais ēnsegs lai justos citādi?
SIMT PIRMĀ NODAĻA . pieskāriena attālumā
PĒC MŪSU ēnu meklēšanas ceļojuma es uzdevu Felurianai vairākus konkrētus jautājumus par viņas maģiju. Lielākā daļa viņas atbilžu joprojām bija bezcerīgi vienkāršotas. Kā var satvert ēnu? Viņa izdarīja rokas kustību, it kā plūktu augli. Tātad, lūk, tā.
Citas atbildes bija gandrīz nesaprotamas, piebārstītas Fae valstības vārdiem, kurus es nesapratu. Kad viņa mēģināja man tos aprakstīt, mūsu sarunas pārvērtās retoriskos mudžekļos. Brīžiem man šķita, ka esmu sastapis rāmāku un pievilcīgāku Elodina versiju.
Tomēr dažas drumstalas man izdevās uzzināt. To, ko Feluriana darīja ar ēnu, sauca par gramāriju. Kad vaicāju sīkāk, viņa atbildēja, ka tā esot “māksla likt lietām būt”. Tā atšķiroties no glamurijas, kas esot “māksla likt lietām šķist”.
Uzzināju arī to, ka Fae zemē nav virzienu vārda ierastajā nozīmē. Jūsu trejlapu kompass tur būtu tikpat nederīgs kā skārda gabals. Ziemeļi neeksistē. Un, ja debesīs valda mūžīgs mijkrēslis, jūs nevarat austrumos vērot saullēktu.
Bet, ja uzmanīgi ieskatīsieties debesīs, redzēsiet, ka vienā pusē pamale ir mazdrusciņ gaišāka, bet otrā par toni tumšāka. Ja iesiet pretī gaišākajai pamalei, pamazām ieiesiet dienā. Pretējais virziens ved arvien tumšākā naktī. Ja pietiekami ilgi iesiet vienā virzienā, jūs redzēsiet, kā vesela “diennakts” paiet un beidzas tajā vietā, no kuras sākāt iet. Vismaz tāda ir teorija.
Feluriana šos divus Fae kompasa punktus nosauca par Dienu un Nakti. Otrus divus punktus viņa dažādos laikos sauca par Tumsu un Gaismu, Vasaru un Ziemu vai Turp un Atpakaļ. Reiz viņa tos pat nosauca par Drūmību un Smaidu, taču no viņas toņa es spriedu, ka tas varētu būt joks.
* * *
Man ir laba atmiņa. Varbūt tieši tas vairāk nekā pārējais raksturo manu būtību. Tā ir spēja, no kuras atkarīgas daudzas manas pārējās prasmes.
Varu tikai minēt, kāpēc esmu iemantojis tādu atmiņu. Varbūt iemesls bija mans agrais skatuves treniņš. Varbūt spēles, kuras izmantoja mani vecāki, lai palīdzētu man atcerēties tekstu. Varbūt garīgie vingrinājumi, kurus man mācīja Abentijs, gatavodams mani Universitātei.
Lai kāds būtu iemesls, atmiņa man vienmēr ir kalpojusi nevainojami. Reizēm tā darbojas labāk, nekā es vēlētos.
Taču, par spīti teiktajam, attiecībā uz Fae valstībā pavadīto laiku varu sacīt, ka mana atmiņa ir ļoti neviendabīga. Manas sarunas ar Felurianu tā glabā pilnīgi skaidri. Viņas mācībstundas ir tikpat kā ar spalvu ierakstītas man asinīs. Visos sīkumos atceros viņas izskatu. Viņas mutes garšu. Šīs atmiņas ir tik dzīvas, it kā viss būtu noticis vakar.
Taču šo to citu es vispār nespēju atcerēties.
Es, piemēram, atceros Felurianu mijkrēšļa violetajā pusgaismā. Tā izraibināja viņas augumu caur koku zariem un radīja iespaidu, it kā viņa atrastos zemūdens pasaulē. Atceros viņu zibošā sveces gaismā, kur draiskās ēnas vairāk slēpa nekā atsedza. Un atceros viņu lampu dāsnajā dzintarkrāsas gaismā. Viņa gozējās tajā kā kaķis, un viņas āda staroja siltā mirdzumā.
Bet es nemaz neatceros lampas. Vai sveces. Šie gaismekļi prasa pamatīgu aprūpi, taču es nespēju atcerēties nevienu reizi, kad svecei būtu apgriezts deglis vai no lampu stikla kupoliem tīrīti kvēpi. Neatceros eļļas, dūmu vai vaska smaržu.
Atceros, kā mēs ēdām. Augļus, maizi un medu. Feluriana ēda puķes. Svaigas orhidejas. Savvaļas mežlilijas. Sulīgas mēnesspuķes. Arī es uzdrošinājos dažas nomēģināt. Vislabāk man garšoja vijolītes.