Tas nenozīmē, ka viņa ēda vienīgi puķes. Viņai garšoja maize, sviests un medus. Sevišķi viņai garšoja kazenes. Mēs ēdām ari gaļu. Ne katrā ēdienreizē, bet laiku pa laikam. Ēdām brieža gaļu. Fazānus. Lāča gaļu. Feluriana to ēda reti, turklāt gandrīz jēlu.
Ēšanas ziņā viņa nebija pārsmalcināta. Feluriana necentās būt klīrīga vai māksloti manierīga. Mēs ēdām ar pirkstiem, kodām ar zobiem, un, ja pēc maltītes mūsu pirksti bija lipīgi no medus vai lāču asinīm, mēs noskalojāmies netālajā ezeriņā.
Arī šobrīd es acu priekšā redzu viņu kailu un smejošu, medījuma asinīm ritot pāri zodam. Viņa bija majestātiska kā karaliene. Dedzīga kā bērns. Lepna kā kaķene. Un tomēr viņa nelīdzinājās nevienam no tiem. Nepavisam. Ne kripatas.
Gribu sacīt, lūk, ko: es atceros mūsu kopīgās maltītes. Taču neatceros, no kurienes nāca mūsu ēdiens. Vai kāds to mums atnesa? Vai viņa to sagādāja pati? Neparko nespēju atcerēties, kā tas notika. Doma, ka mūsu krēslainajā, privātajā klajumā varētu ielauzties sveši kalpotāji, man šķiet pilnīgi neiespējama, taču tikpat neiespējama ir doma par to, ka Feluriana varētu pati cept maizi.
Turpretī es gluži viegli varu iedomāties, kā mēs tikām pie brieža gaļas. Man nebija nekādu šaubu, ka viņa spēj notvert dzīvnieku un nogalināt to pati savām rokām, ja tā vēlētos. Tikpat labi varu arī iztēloties, kā briedis pats bikli iesoļo Felurianas krēslainajā meža klajumā. Domās redzu, kā Feluriana rāmi un pacietīgi sēž, gaidīdama, kad dzīvnieks pienāks pieskāriena attālumā…
SIMT OTRĀ NODAĻA . mēness mūžīgā kustība
KAD MĒS ar Felurianu tuvojāmies ezeram, es ievēroju, ka gaisma ir kļuvusi tikko jaušami citāda. Paskatīdamies augšup, es pārsteigts pamanīju caur kokiem spīdam bālu mēness sirpi.
Kaut gan tas bija tikai pavisam tievs pusloks, es tūlīt pazinu mēnesi, kuru biju redzējis un zinājis visu mūžu. Ieraudzīt to šajā svešajā vietā bija tikpat kā satikt sen neredzētu draugu tālu no mājām.
- Skaties! es iesaucos un izstiepu roku. Mēness!
Feluriana iecietīgi pasmaidīja. tu esi mans dārgais, jaundzimušais jēriņš, skaties! tur ir arī mākonis! amouen! dejosim priekā! Viņa iesmējās.
Es samulsis pietvīku. Vienkārši neesmu to redzējis kopš… Apklusu, jo man nebija ne jausmas par aizritējušo laiku. Ļoti ilgi. Turklāt šeit ir citādas zvaigznes. Domāju, varbūt ir arī citāds mēness.
Viņa maigi izlaida pirkstus caur maniem matiem. mīļais muļķīti, mēness ir tikai viens, mēs to gaidījām, tas palīdzēs enbighten tavu ēnsegu. Slaiki kā ūdrs Feluriana ienira ezerā. Kad viņa atkal parādījās virs ūdens, melnie mati pludoja pār viņas pleciem kā tinte.
Sēdēju ezera malā uz akmens un šūpoju kājas. Ūdens bija silts kā vanna. Kā mēness var būt šeit, es jautāju, ja šis ir citādas debesis?
- šeit ir tikai viena tieva mēness strēmele, Feluriana atbildēja.
- lielākā daļa no tā joprojām atrodas mirstīgo pasaulē.
- Bet kā tas var būt? es taujāju.
Feluriana pārstāja peldēt un apgriezās uz muguras, pievērsdama skatienu debesīm. ai, mēness! viņa nelaimīgā balsī iesaucās. es mirstu alkās pēc skūpstiem! kāpēc tu atsūtīji man pūci, kad es kāroju cilvēku? Viņa nopūtās un ar pūces kliedzienu iedūdoja manu jautājumu tumsā:
- būt? būt? būt?
Es ieslīdēju ūdeni; varbūt nebiju gluži tik lunkans kā ūdrs, toties skūpstu mākslā, jādomā, biju prasmīgāks.
Mazliet vēlāk abi gulējām seklumā uz plata, ūdens nogludināta akmens. paldies, mēness! Feluriana teica, tīksmlgi palūkodamās debesis. paldies par šo saldo un sparīgo cilvēcēnu!
Ezerā peldēja mirdzošas zivis. 1ās nebija lielākas par plaukstu, un katrai uz sāniem mirdzēja krāsaina, spīdoša josla vai plankums. Skatījos, kā tās iznirst no savām zemūdens slēptuvēm, no kurām tās bija izbiedējusi nesenā ūdens bangošanās. Tās bija oranžas kā kvēlojošas ogles, dzeltenas kā gundegas, zilas kā pusdienas debesis.
Feluriana ieslīdēja atpakaļ ūdenī, tad paraustīja mani aiz kājas. nāc, mana skūpstu pūce! viņa aicināja. es tev parādīšu, ko dara mēness!
Devos viņai līdzi dziļāk ezerā, līdz mēs stāvējām ūdenī līdz pleciem. Ziņkāras zivis meta ap mums lokus, un drosmīgākās pat izpeldēja starp mums abiem. To kustības atklāja skatienam Felurianas slēpto siluetu zem ūdens. Kaut gan es viņas kailumu biju izpētījis visos sīkumos, piepeši izjutu, cik valdzinoši ir šie neskaidrie apveidi aiz ūdens priekškara.
Zivis piepeldēja vēl tuvāk. Viena man pieskārās, slīdēdama garām, un es sajutu zem ribām tādu kā vieglu kodienu. Kaut gan tas bija saudzīgs kā pirksta pieskāriens, es iztrūcies salēcos. Stāvēju raudzīdamies, kā ap mums riņķo arvien vairāk zivju, kas palaikam viegli piekodās vienam vai otram.
- pat zivīm ir bauda tevi skūpstīt, Feluriana teica un, pienākusi tuvāk, piespieda savu slapjo augumu pie manējā.
- Laikam tām patīk sāls uz manas ādas, es sacīju, vērodams zivis.
Feluriana mani aizkaitināta atgrūda. varbūt tām patīk pūces garša.
Pirms paguvu izdomāt piemērotu atbildi, viņa savilka seju nopietnā
izteiksmē, pacēla plaukstu un plakaniski nolaida to ūdenī starp mums.
- mēness ir tikai viens, Feluriana teica. tas pārvietojas starp tavas mirstīgās pasaules debesīm un manējām. Viņa piespieda plaukstu man pie krūtīm, tad atvilka atpakaļ un piespieda pie krūtīm pati sev. tas kustas starp pasaulēm turp un atpakaļ. Bridi viņa klusēja un sarauktu pieri lūkojās manī. pievērs uzmanību maniem vārdiem!
- Es to daru, atļāvos melot.
- nē, tu pievērs uzmanību manām krūtīm.
Tā bija patiesība. Tās vilinoši virmoja līdzi ūdens virsmai. Tām katrā ziņā ir vērts pievērst uzmanību, es teicu. Nevērība pret tām būtu smags apvainojums.
- es runāju par svarīgām lietām, par to, kas tev jāzina, ja gribi sveiks un vesels atgriezties pie manis. Feluriana bezcerīgi nopūtās. ja ļaušu tev tām pieskarties, vai tad tu ieklausīsies manos vārdos?
-Jā-
Viņa satvēra manu plaukstu un pievilka to sev klāt, apsedzot savu krūti. un tagad viļņus virs lilijām!
- Tu man vēl neesi parādījusi, kādi ir viļņi virs lilijām.
- nu tad tas būs vēlāk. Viņa iegremdēja plaukstu ūdenī starp mums un puspievērtām acīm izdvesa saldu nopūtu. ā-ā-a! o-o-o!
Zivis atkal iznira no savām slēptuvēm.
- mana brīnišķā pūce! Feluriana sirsnīgi teica un, ienirusi ezera dzijumā, atgriezās, nesdama līdzi gludu, apaļu oli. tagad klausies, ko es teikšu, jo tu esi mirstīgais un es esmu feja.
šeit ir mēness, viņa teica, iespiezdama oli starp mūsu sakļautajām plaukstām un savīdama ap to pirkstus. tagad tas ir cieši piesaistīts gan feju valstības, gan mirstīgās pasaules naktij.
Feluriana paspēra soli uz priekšu un piespieda oli man pie krūtīm, lūk, tā kustas mēness, viņa teica, sakļaudama pirkstus ap manējiem, tagad, kad lūkojos augšup, es neredzu nekādu atspulgu no savas mīļotās gaismas, tomēr mēness seja kā puķe, kas atritina ziedlapas, apmirdz tavu mirstīgo pasauli.
Viņa atkāpās soli atpakaļ, un mūsu izstieptās rokas saistīja tikai sakļautās plaukstas. Tad viņa pievilka oli sev pie krūtīm, vienlaikus vilkdama mani aiz rokas cauri ūdens klajumam. un tagad visas tavas mirstīgās pasaules meitenes dveš nopūtas, jo mēness pašlaik pilnībā kavējas manās debesīs.