Es saprotoši pamāju ar galvu. Vienlīdz Fae un cilvēku mīlēts. Tātad mūsu mēness ir jautrs klejotājs?
Feluriana papurināja galvu. nē, ne gluži tā: mēness ir ceļotājs, taču nav klejotājs, mēness kustas, tomēr nespēj brīvi pārvietoties.
- Esmu dzirdējis stāstu, es teicu. Stāstu par cilvēku, kas nozadzis mēnesi.
Felurianas seja kļuva ļoti nopietna. Viņa atraisīja pirkstus no manējiem un paskatījās lejup uz oli, ko turēja plaukstā. ar to viss beidzās. Viņa nopūtās. pirms viņš nozaga mēnesi, pastāvēja cerība uz mieru.
Mani apstulbināja viņas balss lietišķais tonis. Ko? es truli noprasīju.
- viņš nozaga mēnesi, Feluriana atkārtoja un neizpratnē piešķieba galvu. tu teici, ka to zinot.
- Es teicu, ka esmu dzirdējis stāstu, es apstiprināju. Bet tas bija blēņu stāsts. Nevis tāds, kas atklātu kaut ko svarīgu. Tā bija feju… tas bija stāsts, ar ko izklaidēt bērnus.
Feluriana atkal pasmaidīja. vari droši sacīt, ka tā bija feju pasaka, es esmu par tām dzirdējusi, tās ir parastas fantāzijas, arī mēs šad tad stāstām bērniem cilvēcēnu pasakas.
- Bet vai mēnesi patiešām nozaga? es jautāju. Tā nebija iedoma?
Feluriana pikti sarauca pieri. tieši to es tev cenšos parādīt! viņa
teica un strauji nolaida plaukstu lejup, sirdīgi izšļakstinādama ūdeni uz visām pusēm.
Es attapos zem ūdens ar plaukstu izdarām ademu atvainošanās žestu un tikai pēc tam aptvēru, ka tam nav nekādas jēgas. Piedod! es teicu.
Taču bez šī stāsta patiesības es esmu pazudis. Lūdzama, pastāsti man to!
- tas ir sens un ļoti skumjš stāsts, viņa teica un ilgi lūkojās mani.
- ko tu man par to dosi?
- Maigo briedi, es atbildēju.
- tu piesoli man dāvanu, ko pats esi saņēmis kā dāvanu, viņa šķelmīgi sacīja. ko vēl tu vari piedāvāt?
- Vēl es varu piedāvāt tūkstoš plaukstu, es teicu un ievēroju, ka viņas seja atmaigst. Un parādīšu tev kaut ko jaunu, ko esmu izdomājis tikai es pats. Es to saucu par šūpošanos pret vēju.
Feluriana sakrustoja rokas un paskatījās tālumā, izlikdamās pilnīgi vienaldzīga, jauns tas varbūt ir tev. Es to noteikti zinu, tikai ar citādu vārdu.
- Varbūt tā ir, es teicu. Bet, ja tu nepiekritīsi, tev nekad nebūs iespējas to noskaidrot.
- nu labi! viņa nopūzdamās piekrita. bet tikai tāpēc, ka tūkstoš plaukstas tev lieliski padodas.
Brīdi lūkojusies uz tievo mēness svītru, Feluriana sāka runāt. sensenos laikos, kad vēl nebija cilvēka radītu pilsētu, nebija cilvēku, nebija feju, dzīvoja būtnes, kas staigāja vaļējām acīm un zināja visu lietu slēptākos vārdus. Viņa apklusa un paraudzījās uz mani. vai tu zini, ko tas nozīmē?
- Kurš zina lietu vārdus, iegūst pār viņām varu, es atbildēju.
- nē! Feluriana attrauca, un mani iztrūcināja pārmetums viņas balsī. varu neviens tiem nepiešķīra, viņiem bija dziļas zināšanas, nevis vara. peldēšana nav vara pār ūdeni, ābola ēšana nav vara pār ābolu. Viņa skarbi paskatījās uz mani. vai tu saproti?
Es nesapratu. Tomēr pamāju ar galvu, negribēdams viņu tracināt vai novērst no iesāktā stāsta.
- šie senie vārdu zinātāji gāja līdzenus pasaules ceļus, viņi pazina lapsu, un viņi pazina zaķi, un viņi pazina telpu starp abiem.
Feluriana dziļi ievilka elpu un izelpodama nopūtās. pēc tam nāca tie, kas redzēja lietas un gribēja tās mainīt, viņi domāja varas izpratnē.
viņi bija veidotāji, lepni sapņotāji. Feluriana samierinoši atmeta ar roku. un sākumā tas nemaz nebija slikti, notika brīnumi. Viņas seja atceroties iemirdzējās un pirksti satraukti iekrampējās man rokā. reiz es sēdēju uz murellas mūriem, es ēdu augli no sudraba koka. tas spīdēja, un tumsā varēja redzēt muti un acis visiem, kas bija to ēduši!
- Vai Murella atradās Fae zemē?
Feluriana sarauca pieri. nē. es jau teicu, tas notika agrāk, toreiz bija l ikai vienas debesis, viens mēness, viena pasaule, un tajā bija murella. un auglis, un es, kas to ēdu spīdošām acīm tumsā.
- Cik sen tas bija?
Viņa viegli paraustīja plecus. sen.
Sen. Senāk par visām vēstures grāmatām, ko biju redzējis vai pat dzirdējis. Arhīvos glabājās Kaluptenas vēstures apcerējumu noraksti, kas bija divus gadu tūkstošus veci, un nevienā no tiem nebija pat pieminēts tas, ko stāstīja Feluriana.
- Piedod, ka pārtraucu, es teicu, cik pieklājīgi spēdams, un paklanījos tiktāl, cik iespējams, lai pilnīgi nepakļūtu zem ūdens.
Viņa nomierinājusies turpināja: auglis bija tikai pirmais no visa. bērna pirmais solītis, viņi kļuva arvien pārgalvīgāki, drošāki, nevaldāmi, senie zinātāji sacīja: “mitējieties!”, bet veidotāji atteicās, viņi strīdējās un cīnījās, un veidotājus aizliedza, viņi pretojās tāda veida varai. Felurianas acis iemirdzējās. bet, ak vai! viņa nopūtās. kādas lietas viņi radīja!
Un to teica sieviete, kura auda man apmetni no ēnas. Nespēju iedomāties, par ko viņa var brīnīties. Ko viņi radīja?
Feluriana plašā žestā aplaida roku mums visapkārt.
- Kokus? es bijīgā izbrīnā jautāju.
Viņa iesmējās par manu balss toni. nē, fae valstību, izveidoja to pēc savas gribas, izcilākais no viņiem pašuva to no viena auduma gabala, vietu, kur viņi varēja darīt, ko vēlējās, un visa sava darba beigās katrs veidotājs nokala zvaigzni, lai piepildītu viņu jaunās un tukšās debesis.
Feluriana man uzsmaidīja. tad radās divas pasaules, divas debesis, divi zvaigžņu veidi. Viņa pacēla gludeno oli. bet joprojām palika viens mēness, apaļš un mīlīgs, tas mājoja mirstīgās pasaules debesīs.
Viņas smaids izdzisa. tomēr viens veidotājs bija izcilāks par citiem, viņam nepietika nokalt zvaigzni, viņš izstiepa savu gribu pāri pasaulei un izvilka mēnesi no tā mājvietas.
Pacēlusi gludo oli pret debesīm, Feluriana uzmanīgi aizvēra vienu aci. Viņa piešķieba galvu, it kā cenzdamās ievietot oli tukšajā pusmēness lokā virs mums. tas bija lūzuma brīdis, senie zinātāji saprata, ka ar vārdiem veidotājus apturēt neizdosies. Viņa nolaida roku atpakaļ ūdenī. viņš nozaga mēnesi, un no tā brīža sākās karš.
- Kurš veidotājs tas bija? es jautāju.
Felurianas mute savilkās vieglā smaidā. Viņa dūdojoši iesaucās:
- ku-u-urš? k-u-u-urš?
- Vai viņš bija no Fae galmiem? es uzmanīgi pavaicāju.
Feluriana uzjautrināta papurināja galvu. nē. es jau teicu, ka tas
notika pirms fae. pirmais un izcilākais no veidotājiem.
- Kāds ir viņa vārds?
Feluriana papurināja galvu. šeit nedrīkst nevienu saukt vārdā, es nerunāšu par viņu, kaut gan viņš ir ieslēgts aiz akmens durvīm.
Pirms es paguvu pajautāt vēl kaut ko, Feluriana satvēra manu roku un atkal iespieda oli starp mūsu abu plaukstām. šis veidotājs, būtne ar tumšām un mainīgām acīm, izstiepa roku pret koši melnajām debesīm. viņš atvilka mēnesi pie sevis, bet nevarēja piespiest to palikt, tāpēc tagad mēness staigā starp mirstīgo un fae valstību.
Viņa uzmeta man svinīgi nopietnu skatienu, kas viņas daiļajā sejā bija ļoti neparasts. tu dabūji savu stāstu, savu kurš un kā. tagad atlicis vēl pēdējais noslēpums, tāpēc klausies ar visu savu pūces dzirdi! Viņa izvilka mūsu sadotās plaukstas ūdens virspusē. šī ir daļa, kurai tev jāatvēl vislielākā uzmanība.
Felurianas acis pustumsā izskatījās gluži melnas. mēness ir piesaistījis sev abas mūsu pasaules, un abas tās tiecas pēc viņa kā vecāki pēc sava bērna, tās katra velk viņu pie sevis, velk turp un atpakaļ, un neviena negrib viņu atlaist.