Viņa atkāpās sānis, un mēs stāvējām abu izstiepto roku attālumā, turēdami oli starp plaukstām. kad mēness ir pārplēsts un puse mīt jūsu debesīs, tu redzi, cik tālu mēs esam viens no otra. Feluriana pastiepa brīvo roku uz manu pusi, izdarīdama veltīgu tvērienu ūdenī. lai cik ļoti mēs gribam skūpstīties, attālums starp mums nav tam gatavs.
Tad viņa paspēra soli uz priekšu un piespieda oli man pie krūtīm.
- un, kad jūsu mēness top pilns, visa feju pasaule jūt vilkmi, tas pievelk mūs tuvu pie jums un spīd tik spoži, ka ienākt šeit naktī kļūst vieglāk nekā ieiet pa durvīm vai nokāpt no kuģa, kas atpeldējis krastā. Viņa man uzsmaidīja. un tāpēc tu, klejodams pa mežiem, atradi Felurianu, cilvēcēnu bērns!
Doma, ka augošs mēness spēj pievilkt tuvumā veselu pasaku būtņu valstību, man bija visai satraucoša. Un to pašu spēj katra Fae pasaules radība?
Viņa paraustīja plecus un apstiprinoši pamāja. ja vien tās grib un prot. starp manu un tavu pasauli ir tūkstošiem puspavērtu durvju.
- Kāpēc es nekad par to neesmu dzirdējis? Šķiet, to būtu grūti noslēpt. Fae būtne dejo mirstīgo pasaules zālē…
Viņa iesmējās. bet vai tad tas nav noticis? pasaule ir plaša, un laiks ir ilgs, un tomēr tu saki, ka dzirdēji manu dziesmu jau pirms tam, kad ieraudzīji man šeit dziedam un vijam matos mēnesgaismu.
Es saraucu pieri. Man tomēr šķiet, ka mums būtu vajadzējis kaut ko vairāk nojaust par būtnēm, kas staigā starp divām pasaulēm.
Feluriana paraustīja plecus. fae visbiežāk ir smalkas un izmanīgas būtnes, kas staigā klusi kā skursteņa dūmi. dažas staigā starp jūsējiem, ietinušās ēnu apmetņos, ar glamuriju pārtapušas nastu nesējos mūļos, vai paslēpušās zem karaliskiem tērpiem. Viņa atklāti paskatījās uz mani. mēs protam palikt neredzamas.
Feluriana atkal satvēra manu roku. daudzas tumšāku dziņu būtnes labprāt gribētu izmantot jūs savām izpriecām, kas spēj tās atturēt, kas liedz tām pārkāpt mēness šķirtni? dzelzs, uguns, spoguļa stikls, goba un osis, vara naži, krietnas zemnieku sievas, kas zina mūsu spēles noteikumus un izliek mums maizi, lai atvairītu mūs no mājām, bet visvairāk manējie baidās no tā, ka, sperot soli uz mirstīgo pasaules zemes, viņi zaudē daļu no sava spēka.
- Nepatikšanu ar mums patiešām mēdz būt vairāk, nekā esam vērti, es smaidīdams atzinu.
Feluriana pastiepa roku un ar pirkstu pieskārās manām lūpām. kamēr mēness ir pilns, jūs varat smieties, tomēr ziniet, ka tam ir tumšā puse. Viņa atrāvās rokas stiepiena attālumā un ar lēnu, viļņotu kustību sāka vilkt mani pa ūdeni. gudrs mirstīgais baidās no nakts, kurā nav drusciņas maigas mēnesgaismas.
Viņa tuvināja manu roku savām krūtīm, vilkdama mani pa ūdeni sev līdzi. tādā naktī ikviens solis var aizraut tevi mēness tumšajā pusē un nezinošu ievilkt fae valstībā. Viņa apstājās un drūmi uzlūkoja mani.
- un tur nav izvēles, tur ir jāpaliek.
Feluriana atkāpās ūdenī atpakaļ, vilkdama mani līdzi. un kā tik svešādā vietā mirstīgais var nenoslīkt?
Paspēru vēl vienu soli viņai pretī un jutu, ka zem kājām vairs nav pamata. Felurianas plauksta vairs neturēja manējo, un virs galvas man sakļāvās melns ūdens. Akls un zaudējis elpu, es sāku izmisīgi airēties, cenzdamies uzpeldēt virspusē.
Pēc gara un baisa brīža Felurianas rokas satvēra mani un izvilka virs ūdens, it kā es būtu vieglāks par kaķēnu. Viņa pievilka mani tuvu pie pašas sejas, un tumšajās acis zalgoja ciets spīdums.
Kad Feluriana ierunājās, viņas balss skanēja dzidri un skaidri: es to daru, lai piespiestu tevi dzirdēt, vieds vīrs ar bailēm uzlūko nakti bez mēness.
SIMT TREŠĀ NODAĻA . pieskāriena attālumā
LAIKS RITĒJA. Feluriana aizveda mani Dienas virzienā uz meža daļu, kas bija vēl senāka un majestātiskāka par to, kura ietvēra viņas mijkrēšļa klajumu. Tur mēs kāpām kokos, kas bija augsti un plaši kā kalni. Augstākajos zaros varēja just, ka koks šūpojas vējā kā kuģis sabangotā jūrā. Tur, kur visapkārt bija tikai zilas debesis un apakšā koka lēnās kustības, Feluriana man mācīja efeju ozolā.
Es mēģināju mācīt Felurianai taka spēli, bet pārliecinājos, ka viņa to jau prot. Viņa bez pūlēm mani sakāva un spēlēja tik lieliski, ka Bredons, to redzot, droši vien apraudātos aiz sajūsmas.
Es iemācījos šo to no Fae valodas. Pavisam nedaudz. Atsevišķas drumslas.
Patiesībā, ja runājam pavisam godīgi, man jāatzīstas, ka mani mēģinājumi apgūt Fae valodu nožēlojami izgāzās. Feluriana nepavisam nebija pacietīga skolotāja, un valoda bija grūta un komplicēta. Mana neveiksme izpaudās ne vien nepietiekamā prasmē: Feluriana beigu beigās man aizliedza viņas klātbūtnē mēģināt sarunāties šajā valodā.
Galu galā es apguvu dažas frāzes un krietnu tiesu pazemības. Viss ir noderīgs.
Feluriana man iemācīja vairākas Fae dziesmas. Tas man bija grūtāk atcerēties nekā mirstīgās pasaules dziesmas, jo melodijas šķita izvairīgas un juceklīgas. Kad mēģināju nospēlēt tās uz savas lautas, stīgas zem pirkstiem uzvedās savādi, un es klupu un stomījos kā lauku zēns, kas pirmoreiz paņēmis rokās instrumentu. Dziesmu tekstus es vienkārši iekalu, pat nenojauzdams, par ko tajos varētu būt runa.
Visu šo laiku mēs turpinājām darbu pie mana ēnsega. Pareizāk sakot, to turpināja Feluriana. Es uzdevu jautājumus, vēroju un centos nejusties kā ziņkārīgs bērns, kas virtuvē maisās lielajiem pa kājām. Jo brīvāk mēs jutāmies viens ar otru, jo uzstājīgāki kļuva mani jautājumi…
- Bet kā? es jautāju jau desmito reizi. Gaismai taču nav svara, nav masas. Tā ir kā vilnis. Tai nav iespējams pieskarties!
Feluriana bija beigusi darboties ar zvaigžņu gaismu un tagad caurauda ēnsegu ar mēnesgaismu. Nepaceldama skatienu, viņa atbildēja:
- tev ir tik daudz domu, mans kvout. tu pārāk daudz zini, lai būtu laimīgs.
Tam bija neomulīgi daudz līdzības ar to, ko varētu sacīt Elodins. Nolēmu izvairīgo atbildi neievērot. Tai nav iespējams…
Viņa piebikstīja man ar elkoni, un es redzēju, ka viņai abas rokas ir pilnas. saldā liesma, viņa teica, padod to šurp! Feluriana norādīja uz mēness staru, kas bija izspraucies cauri kokiem un iedūries zemē man blakus.
Viņas balsī jautās pazīstamais, izsmalcinātais pavēles tonis, un es nedomādams satvēru mēness staru, it kā tā būtu vīnogulāja stīga. Brīdi jutu pirkstos kaut ko vēsu un gaistošu. Iztrūcies sastingu uz vietas, un pēkšņi tas atkal bija parasts mēness stars. Vairākas reizes izlaidu caur to plaukstu, bet skaidrība neradās.
Feluriana smaidīdama pastiepa roku un to satvēra, it kā tā būtu visikdienišķākā kustība pasaulē. Ar brīvo roku viņa pieskārās manam vaigam, tad atkal pievērsa uzmanību klēpja saturam un ieauda mēnesgaismas kūli ēnas krokās.
SIMT CETURTĀ NODAĻA . ktehs
PĒC TAM kad Feluriana bija palīdzējusi man atklāt, uz ko esmu spējīgs, es sāku aktīvāk piedalīties sava ēnsega darināšanā. Feluriana šķita apmierināta ar maniem panākumiem, taču es pats jutos nožēlojami. Te nebija nedz noteikumu, ko ievērot, nedz faktu, ko iegaumēt. Šī iemesla dēļ mans asais prāts un ceļojoša aktiera labā atmiņa daudz nepalīdzēja un darbs ritēja kaitinoši lēni.
Beidzot es iemācījos pieskarties ēnsegam, to nesabojājot, un mainīt tā apveidus pēc savas vēlēšanās. Pēc zināmas vingrināšanās iemanījos to pārveidot no īsas pelerines par pilnu sēru apmetni ar kapuci, kā arī izveidot dažādus starpstāvokļus.
Tomēr nebūtu godīgi piedēvēt sev pat drusciņu nopelnu ēnsega darināšanā. Tā bija Feluriana, kas sagādāja ēnu un izauda to ar mēness, uguns un dienas gaismu. Mans galvenais ieguldījums bija ierosinājums, lai apmetnim būtu daudz mazu kabatiņu.