Pēc tam kad mēs ar ēnsegu aizgājām līdz pat Dienai un iznesām to pilnā apgaismojumā, es nospriedu, ka mūsu darbs ir galā. Manas aizdomas šķita apstiprināmies, kad sākām daudz laika pavadīt peldoties, dziedot un citādos veidot baudot viens otra sabiedrību.
Bet, kad vien es pieminēju ēnsegu, Feluriana vairījās par to runāt. Es neiebildu, jo viņas izvairiba vienmēr izpaudās ļoti pievilcīgā veidā. Tāpēc man radās iespaids, ka vēl kāda ēnsega daļa ir palikusi nepabeigta.
Kādu ritu mēs pamodāmies viens otra skaujās, apmēram stundu skūpstījāmies, lai rosinātu ēstgribu, tad sēdāmies pie brokastīm un tiesājām augļus, smalku miltu maizi ar medus kārēm un olīvas.
Tad Feluriana kļuva nopietna un palūdza man gabalu dzelzs.
Tāds lūgums mani izbrīnīja. Pirms kāda laika es biju nolēmis atsākt dažus no saviem ikdienas paradumiem. Lietodams ezera virsmu par spoguli, es izmantoju savu nelielo bārdas nazi, lai noskūtos. Pirmajā bridi Feluriana izskatījās iepriecināta par maniem gludajiem vaigiem un zodu, bet tad, kad es tuvojos, lai viņu noskūpstītu, viņa atbīdīja mani rokas stiepiena attālumā un nepatikā noskurinājās. Viņa teica, ka es ožot pēc dzelzs, un aizsūtīja mani uz mežu, pieteikdama nenākt atpakaļ, iekams rūgtā smaka nebūšot izgaisusi no manas sejas.
Tāpēc es ar nenoliedzamu ziņkāri sameklēju ceļamaisā salauztu dzelzs sprādzi. Mazliet noraizējies, pasniedzu to viņai. Apmēram tā, kā varētu pasniegt bērnam asu nazi. Kāpēc tev tas vajadzīgs? es jautāju, cenzdamies izturēties bezrūpīgi.
Feluriana neko neatbildēja. Viņa stingri saņēma dzelzs gabalu starp īkšķi un diviem pirkstiem, it kā tā būtu čūska, kas cenšas izlocīties un viņai iedzelt. Viņas mute savilkās tievā svītrā, un acu krāsa no pazīstamā violetā mijkrēšļa pamazām pārtapa ezera dzelmes zilgumā.
- Vai varu palīdzēt? es jautāju.
Viņa iesmējās. Nevis gaišos, džinkstošos smieklus, kurus es bieži biju dzirdējis, bet mežonīgus un negantus smieklus. vai tu patiešām gribi palīdzēt? viņa noprasīja. Plauksta, kas turēja dzelzs gabalu, viegli nodrebēja.
Mazliet iztrūcies, es pamāju ar galvu.
- tad ej projām! Viņas acis joprojām mainīja krāsu, tuvodamās zilganbaltam spīdumam. man pašlaik nevajag liesmas, dziesmas vai jautājumus. Kad es nekustējos no vietas, Feluriana izdarīja kustību, it kā atgaiņātos. ej uz mežu. neaizklīsti tālu, bet netraucē mani tik ilgu laiku, cik vajadzīgs četrām mīlēšanās reizēm. Arī viņas balss bija mazliet pārvērtusies. Kaut gan tā joprojām skanēja maigi, tajā jautās skarbi čerkstoša pieskaņa, kas mani biedēja.
Kad gribēju iebilst, viņa man veltīja tik baisu skatienu, ka es nevilcinādamies un nedomādams pazudu biezoknī.
Kādu laiku bezmērķīgi klejoju apkārt, cenzdamies atgūt savaldīšanos. Tas bija grūti, jo es biju kails kā bērns un nupat aizraidīts projām no nopietnas maģijas, kā māte aizraida traucējošu bērnu no pavarda uguns.
Tomēr sapratu, ka man klajumā kādu laiku nav vēlams atgriezties. Tāpēc pagriezos Dienas virzienā un devos izpētīt apkārtni.
Nevaru pateikt, kāpēc es todien aizklīdu tik tālu. Feluriana bija piekodinājusi, lai uzturos tuvumā, un es zināju, ka tas ir prātīgs padoms. Neskaitāmi bērnu dienu stāsti brīdināja no briesmām, kādas var sastapt, klīstot pa Fae valstību. Pat tad, ja es neņemtu tos vērā, pietiktu arī ar Felurianas stāstiem, lai es turētos viņas mijkrēšļa birzs drošajā tuvumā.
Daļa vainas droši vien jāpiedēvē manai dabiskajai ziņkārībai. Taču vēl lielāka nozīme varbūt bija manam aizskartajam lepnumam. Lepnums un muļķība mēdz turēties kopā kā cieši sadotas rokas.
Nostaigāju gandrīz veselu stundu, līdz debesis virs galvas lēni izgaismoja dienas gaisma. Atradu kādu taku, bet neredzēju nevienu dzīvu radību, ja neņem vērā kādu retu tauriņu vai vāveri, kas lēkāja kokos.
Mans noskaņojums visu laiku svārstījās starp garlaicību un bažām. Es taču galu galā biju Fae valstībā. Man vajadzēja redzēt brīnumainas parādības. Stikla pilis. Degošas strūklakas. Asinskāru trolli. Baskājainus večukus, kas dedzīgi vēlas dot man padomus…
Koki pašķīrās, un es ieraudzīju lielu, zaļu klajumu. Visas Fae valstības vietas, kuras Feluriana man līdz šim bija rādījusi, bija mežotas. Tāpēc šī likās nepārprotama zīme, ka esmu aizgājis tālāk par sev paredzētajām robežām.
Tomēr es turpināju ceļu, ar prieku izjuzdams uz ādas saulesgaismu pēc daudzajām blāvā mijkrēšļa stundām Felurianas klajumā. Taka, pa kuru gāju, šķietami veda pie vientuļa koka, kas slējās zaļa lauka vidū. Nolēmu, ka aiziešu līdz šim kokam un pēc tam griezīšos atpakaļ.
Gāju krietnu laiku, taču neizskatījās, ka būtu piekļuvis kokam tuvāk. Sākumā nodomāju, ka tā ir vēl viena Fae dīvainība, bet, kādu laiku stūrgalvīgi soļojis pa uzsākto taku, nepārprotami sapratu patiesību. Koks vienkārši bija lielāks, nekā man sākumā bija licies. Daudz lielāks un daudz tālāks.
Taka tomēr neaizveda pie koka. Īstenībā tā pagriezās projām, atstādama koku vairāk nekā pusjūdzes attālumā. Grasījos jau doties atpakaļ, bet tad manu skatienu piesaistīja spilgta krāsu ziboņa koka lapotnes iekšienē. Pēc neilgas svārstīšanās uzvarēja ziņkārība, un es nokāpu no takas garajā zālē.
lādu koku es nekad agrāk nebiju redzējis, un es tam tuvojos lēni. Tas bija līdzīgs lielam vītolam ar izplestiem zariem, bet platākām, tumši zaļām lapām. Kokam bija plašs, nokarens lapojums, ko izraibināja bāli, dūmakaini zili ziedi.
Vējš mainīja virzienu un, lapām sašūpojoties, uzvēdīja savādu, saldu smaržu. Tā atgādināja dūmus, virces, ādu un citronu. Smarža bija kairinoša un neatvairāma. Ne tādā nozīmē kā vilinoša ēdiena smarža. Tā nesadzina siekalas mutē un nelika vēderam kurkstēt. Par spīti tam, ja es uz galda redzētu kaut ko ar līdzīgu smaržu, es justu neatvairāmu tieksmi iebāzt to mutē, pat tad, ja tas būtu akmens vai koka gabals. Nevis izsalkuma, bet tīrās ziņkāres dēļ, kā varētu rīkoties bērns.
Kad piegāju tuvāk, mani pārsteidza ainas skaistums: tumšais lapu zaļums kontrastēja ar tauriņiem, kas lidinājās no zara uz zaru, dzerdami saldumu no koka bālajiem ziediem. Tas, ko es pirmajā brīdī biju noturējis par puķu dobi zem koka, izrādījās paklājs no tauriņiem, kas gandrīz blīvi nosedza zemi. Aina bija tik aizraujoša, ka es apstājos vairāku soļu attālumā no koka, negribēdams, lai tie iztraucēti paceļas spārnos.
Daudzi tauriņi, kas lidinājās starp ziediem, bija violeti un melni vai zili un melni, tādi paši kā Felurianas klajumā. Citi bija sulīgi zaļi, dzelteni pelēki vai sudrabaini zili. Bet manu skatienu piesaistīja viens liels, koši sarkans tauriņš ar metālisku zelta spīgojumu uz asinskrāsas spārniem. Tā spārni bija lielāki par manu plaukstu ar izplestiem pirkstiem. Kamēr es stāvēju un skatījos, tas ielidoja dziļāk starp lapām, meklēdams jaunu ziedu, uz kura apmesties.
Piepeši tauriņa spārni pārstāja saskaņoti kustēties. Tie atdalījās no ķermeņa un katrs atsevišķi nokrita zemē kā atraisījušās rudens lapas.
Tikai tagad, ar acīm sekodams tiem līdz koka pamatnei, es ieraudzīju patiesību. Zemē nebija apmetušies tauriņi… tie bija nedzīvi tauriņu spārni. Neskaitāmi tūkstoši spārnu kā dārgakmeņu sega klāja zāli zem milzīgā koka lapotnes.
- Sarkanie aizvaino manas estētiskās jūtas, no koka atskanēja vēsa, sausa balss.
Es atkāpos soli atpakaļ un mēģināju kaut ko saskatīt starp nokareno zaru un lapu biezā aizkara.