- Kas tās par manierēm! tā pati balss pārmetoši aizrādīja. Neiepazīstināsi ar sevi? Tikai blenzīsi?
- Piedodiet, kungs, es nopietni teicu. Tad, atcerēdamies koka ziedus, izlaboju: Kundze. Bet es nekad agrāk neesmu sarunājies ar koku, tāpēc jūtos drusku samulsis.
- Tā izskatās gan. Es neesmu koks. Tāpat kā cilvēks nav krēsls. Es esmu Ktehs. Tev palaimējās, ka atradi mani. Daudzi tevi apskaustu par tādu izdevību.
- Izdevību? es atbalsoju, cenzdamies saskatīt runātāju starp koku zariem. Atmiņā sarosījās sens stāsts, folkloras fragments, ko biju lasījis, meklēdams ziņas par čandriāniem. Tu esi orākuls, es teicu.
- Orākuls! Cik dīvaini! Nemēģini pielipināt man sīkus vārdus! Es esmu Ktehs. Es esmu. Es redzu. Es zinu. No vietas, kur tikko bija tupējis tauriņš, lejup nolidoja divi zaigojoši zilganmelni spārni. Dažreiz es runāju.
- Es sapratu, ka tevi aizvaino sarkanā krāsa?
- Sarkano te vairs nav. Balss skanēja vienaldzīgi. Un zilie ir neciešami jauki. Ziboša kustība, un lejup, lēni griezdamies, lidoja vēl divi safīra krāsas spārni. Tu esi Felurianas jaunais cilvēcēns, vai ne? Es vilcinājos, bet sausā balss turpināja, it kā es būtu atbildējis: Tā jau es domāju. No tevis plūst dzelzs smaka. Tikai mazdrusciņ. Tomēr jābrīnās, kā viņa spēj to paciest.
Klusuma bridis. Ņirboņa. Dažu lapu viegla sakustēšanās. Vēl divi spārniņi noraustījās un lidoja lejup. Runā vien! balss turpināja, bet tagad tā nāca no citas koka vietas, joprojām paslēpusies aiz lapu aizkara. Skaidrs, ka tādam ziņkārīgam puikam ir daži jautājumi. Droši! Jautā! Tava klusēšana mani ļoti aizvaino.
Brīdi vilcinājies, es teicu: Varbūt man tiešām ir daži jautājumi.
- Āahhhh! atskanēja lēna, apmierināta nopūta. Tā jau es domāju!
- Ko tu vari pastāstīt par Amiru?
- Phe! Ktehs aizkaitināti nošņācās. Kas tad tas? Ko tu rausties? Ko spēlē spēlītes? Jautā man par čandriāniem, un darīts!
Es apstulbis klusēju.
- Brīnies? Kāpēc? Ak mūžs, puika, tu esi kā skaidra dīķa ūdens! Es redzu tev cauri desmit pēdas, bet tu esi knapi trīs pēdas dziļš. Vēlreiz nočabēja lapas, lejup virpuļodami lidoja divi spārnu pāri, zils un violets.
Man šķita, ka cauri zariem kaut kas aizviļņo, taču to apslēpa koka nemitīgā šūpošanās un vēja šalkoņa lapās. Kāpēc violetais? es jautāju vienkārši tāpēc, ka man kaut kas bija jāsaka.
- Tīrās skaudības pēc! Ktehs atbildēja. Viņš bija apskaužami šķīsts un bezrūpīgs. Turklāt es neciešu pārāk daudz jaukuma. Tāpat kā naivu neziņu. Viņš brīdi klusēja. Tu taču gribi man jautāt par čandriāniem, vai ne?
Man atlika vienīgi to apstiprināt.
- Īstenībā tur daudz nav, ko stāstīt, Ktehs nevērīgi izmeta. Bet labāk būtu, ja tu viņus sauktu par Septiņiem. “Čandriānu” vārdam pa visiem šiem gadiem ir pielipis pārāk daudz folkloras. Agrāk lietoja gan vienu, gan otru nosaukumu, bet tagad, ja pieminēsi čandriānus, cilvēki tūlīt domās par briesmoņiem, rendlingiem un skaveniem. Kāda tumsonība!
Sekoja ilgs klusums. Es nekustīgi stāvēju, līdz aptvēru, ka nezināmais radījums gaida atbildi. Pastāsti vairāk! es teicu. Mana balss paša ausīs izklausījās nožēlojami vārga.
- Kāpēc? Man šķita, ka dzirdu viņa jautājumā ķircinošu pieskaņu.
- Tāpēc, ka man jāzina! es atbildēju, pūlēdamies ielikt balsī kaut cik spara.
- Jāzina? Ktehs neticīgi atjautāja. Kāpēc piepeši jāzina? Varbūt Universitātes maģistri zina atbildes, ko tu gribi dzirdēt. Bet viņi tev neko neteiks pat tad, ja tu jautāsi, un skaidrs, ka tu nejautāsi. Tu esi pārāk lepns. Pārāk gudrs, lai meklētu palīdzību. Pārāk nobažījies par savu reputāciju.
Mēģināju kaut ko sacīt, bet vārdi iestrēga rīklē, un atskanēja tikai sauss kliksts. Noriju siekalas un mēģināju vēlreiz.
- Lūdzu, man jāzina! Viņi nogalināja manus vecākus.
- Un tu gribi nogalināt čandriānus? Balss izklausījās ieinteresēta, gandrīz izbrīnīta. Gribi viens pats viņus sameklēt un iznīcināt? Pasaulīt, kā tu to izdarīsi? Haliakss dzīvo jau piectūkstoš gadu. Piectūkstoš gadu un ne mirkli nav gulējis miegā. Bet es teiktu, ka tu rīkojies gudri, meklēdams Amiru. Pat tik lepnam puikam kā tu jāsaprot, ka bez palīdzības neiztikt. Ordenis varētu tev palīdzēt. Diemžēl to ir tikpat grūti atrast kā Septiņus. Ak vai, ak vai! Ko lai tāds jauns drosminieks iesāk?
- Stāsti! Gribēju iekliegties, taču tas izskanēja kā lūgums.
- Varu iedomāties, cik tas ir nomācoši, Ktehs bezkaislīgi turpināja.
Tie nedaudzie, kuri tic čandriāniem, baidās runāt, bet visi pārējie par
tādu jautājumu tevi tikai izsmies. Viņš izdvesa dramatisku nopūtu, kas šķita atskanam no vairākām lapotnes vietām reizē. Bet tāda ir maksa par civilizāciju.
- Kāda maksa? es jautāju.
- Augstprātība, Ktehs atbildēja. Tu domā, ka visu zini. Tu smējies par fejām un pasaku būtnēm, līdz vienu tādu ieraudzīji pats savām acīm. Kāds brīnums, ja tavi civilizētie līdzcilvēki netic čandriāniem? Lai atrastu kādu, kurš varētu ņemt tevi par pilnu, tev jāatstāj savi dārgie Civilizācijas Stūri tālu aizmugurē. Tev nebūs ne mazāko cerību, kamēr nebūsi aizgājis līdz Negaisa kalniem.
Kādu bridi valdīja klusums, tad lejā atkal riņķodami nokrita divi violeti spārni. Es krampjaini noriju siekalas sausajā rīklē, pūlēdamies izdomāt jautājumu, kas man palīdzētu kaut ko noskaidrot.
- Saproti pats, nebūs daudz tādu, kas ņems nopietni tavus Amira meklējumus, Ktehs rāmi turpināja. Tomēr maers ir diezgan neparasts tips. Viņš tiem ir ticis jau pavisam tuvu, kaut ari pats to nezina. Turies kopā ar maeru, un viņš aizvedīs tevi pie amiriešu durvīm.
Ktehs sekli, sausi pasmējās. Asinis, ērgļpapardes un kauli, es vēlē- (
tos, kaut jums, nelgām, pietiktu saprašanas mani novērtēt! Lai ko tu aizmirstu, atceries to, ko nupat teicu! Beigu beigās tu sapratīsi šo jociņu.
To es tev apsolu. Pienāks laiks, un tu smiesies.
- Ko tu vari man pastāstīt par čandriāniem? es jautāju.
- lā kā tu tik sirsnīgi taujā, tad zini: tev vajadzīgs Ogle. Atceries?
Balti mati. Melnas acis. Skarbi izrīkojās ar tavu māti. Briesmīgi. Bet viņa turējās varonīgi. Loriana vienmēr bija klaidoņu trupas cienīga, piedod par izteicienu! Daudz brašāka nekā tavs tēvs ar visu savu lūgšanos un īdēšanu.
Manā prātā uzzibēja ainas, kuras es gadiem ilgi biju centies aizmirst.
Mana māte ar slapjiem, asiņainiem matiem, nedabiski izgrieztām rokām, atlauztām plaukstām un elkoņiem. Mans tēvs ar uzšķērstu vēderu, un
aiz viņa zemē gara asiņu sliede. Viņš bija centies aizrāpties pie mātes. Mēģināju runāt, bet mute bija pilnīgi sausa. Kāpēc? ar mokām izdabūju pār lūpām.
- Kāpēc? Ktehs pārjautāja. Labs jautājums. Es zinu daudzus tādus “kāpēc”. Kāpēc viņi tik nelāgi izrīkojās ar tavu nabaga ģimeni? Nu, tāpēc, ka viņi to gribēja, tāpēc, ka viņi to varēja, un tāpēc, ka viņiem bija iemesls. Kāpēc viņi atstāja tevi dzīvu? Nu, tāpēc, ka bija neizdarīgi, tāpēc, ka tev paveicās, un tāpēc, ka viņus kaut kas aizbiedēja projām.
“Kas viņus aizbiedēja?" es truli nodomāju. Bet pārdzīvojums bija pārāk smags. Atmiņas, dīvainās būtnes vārdi… Manas lūpas kustējās bez skaņas, nespēdamas izrunāt jautājumu.
- Ko? Ktehs noprasīja. Vai tu meklē citu “kāpēc”? Vai brīnies, kāpēc es to visu tev stāstu? Kāds no tā labums? Varbūt šis Ogle man kādreiz ir nodarījis pāri. Varbūt man patīk uzrīdīt viņam tādu jaunu kucēnu kā tu. Varbūt tavu kauliņu knaksti, kad tu sažņaudz plaukstas dūrēs, ir salda simfonija manām ausīm. 0 jā, tā tas ir! Par to vari nešaubīties!