Kāpēc tu nevari atrast šo Ogli? Jā, tas ir interesants jautājums. Varētu domāt, ka tik izteiksmīga izskata vīrietis ar ogļmelnām acīm tiks ievērots jebkurā vietā, kur apstāsies nopirkt dzeramo. Kā tas iespējams, ka visu šo laiku tu neesi ticis viņam uz pēdām?
Es papurināju galvu, cenzdamies atvairīt asiņu un degošu matu smaku.
Ktehs to acīmredzot uzlūkoja par sava veida atbildi. Pareizi, man nav tev jāstāsta, kāds viņš izskatās. Tu viņu redzēji pirms trim vai četrām dienām.
Manī spēji atplaiksnīja skaidrība. Bandītu vadonis! Staltais vīrietis bruņukreklā! Ogle! Tieši viņš bija runājis ar mani toreiz, kad biju vēl bērns. Vīrietis ar baiso smaidu un zobenu kā ziemas ledus.
- Žēl, ka viņš tika projām, Ktehs turpināja. Tomēr jāatzīst, ka tev ļoti veicās. Es teiktu, ka tā bija ļoti reta izdevība tikties ar viņu vēlreiz. Žēl, ka tu to neizmantoji. Nepārdzīvo, ka nepazini viņu. Šitiem ir liela pieredze, kā noslēpt savas raksturīgākās zīmes. Tā nav tava vaina. H tas ir bijis ilgi. Daudzus gadus. Turklāt tu biji ļoti aizņemts, izdabādams citiem, vārtīdamies spilvenos ar spīganu, apmierinādams savas zemākās dziņas.
Lapotnē vienlaikus noraustījās trīs zaļi tauriņi. To atrautie spārni plīvoja lejup kā krītošas lapas.
-Ja runājam par dziņām, ko teiktu tava Denna? Ak vai, ak vai! Iedomājies, ja viņa tevi šeit redzētu! Tevi un tavu spīganu, saķērušos kopā un pārojamies kā trušus! Starp citu, tas vīrietis viņu sit. Viņas patrons. Ne visu laiku, bet diezgan bieži. Reizēm tad, kad noskaišas, bet visbiežāk izklaidēšanās pēc. Cik daudz jāpūlas, lai viņa iekliegtos? Cik daudz var atļauties, pirms viņa mēģina aizbēgt un šim viņa atkal jāvilina atpakaļ? Bet pēdas nepaliek. Nav redzamu ievainojumu, nav apdegumu. Nav nekādu rētu. Pagaidām nav.
Pirms divām dienām viņš laida darbā savu spieķi. Tas bija jaunums. Pušumi zem drēbēm lielāki par tavu īkšķi. Zilumi līdz kaulam. Viņa guļ uz grīdas un dreb, mute pilna asiņu, un vai zini, par ko viņa domā, pirms noģībst? Par tevi. Viņa domā par tevi. Droši vien arī tu esi par viņu domājis. Pa vidu starp peldēšanos, zemeņu ēšanu un citiem jaukumiem.
Ktehs izdvesa nopūtai līdzīgu skaņu. Nabaga meitene, viņa ir tam neglābjami piesaistīta. Iedomājusies, ka neko citu nav pelnījusi. Neietu projām no viņa pat tad, ja tu lūgtu. Bet tu jau nelūgsi. Tu esi pārāk uzmanīgs. Vienmēr sargies, lai viņu neaizbaidītu. Un pareizi vien ir. Viņa prot bēgt. Tagad, kad viņa ir projām no Severenas, kā tu ceri viņu atrast?
Cik apkaunojoši, ka tu aizgāji, nepateicis ne vārda! Tieši tad, kad viņa sāka tev uzticēties. Pirms jūs sastrīdējāties. Pirms tu aizbēgi. Tāpat kā visi vīrieši viņas dzīvē. Tāpat kā visi vīrieši. Tīkoji pēc viņas, runāji saldus vārdus un pēc tam vienkārši aizgāji. Atstāji viņu vienu. Labi vismaz, ka viņa jau ir pie tā pieradusi, vai ne? Citādi tu viņu pārāk sāpinātu. Citādi tu varētu salauzt nabaga meitenes sirdi.
Ilgāk es vairs nespēju izturēt. Pagriezos un metos bēgt, neprātīgi joņodams atpakaļ pa ceļu, pa kuru biju atnācis šurp. Atpakaļ uz Felurianas klusā mijkrēšļa klajumu. Projām. Projām. Projām.
Un skriedams es joprojām aiz muguras dzirdēju Kteha balsi. Sausā, rāmā skaņa sekoja man ilgāk, nekā es būtu varējis iedomāties. Nāc atpakaļ! Nāc atpakaļ! Man ir vēl, ko tev stāstīt. Man ir vēl daudz, ko tev stāstīt, paliec pie manis!
* * *
Tikai pēc vairākām stundām es atgriezos Felurianas klajumā. Nezinu, kā atradu ceļu. Atceros tikai, cik izbrīnījies jutos, kad ieraudzīju starp kokiem viņas mājokli. Pazīstamais skats pamazām pieklusināja trako virpuli manā galvā, līdz es atkal biju spējīgs domāt.
Piegāju pie ezera un iedzēru lielu malku ūdens, tad saslapināju seju, lai noskaidrotu domas un slēptu asaru pēdas. Vēl kādu brīdi kavējies pārdomās, piecēlos un devos uz mājokļa pusi. Tikai tad pamanīju kādu dīvainību: šeit vairs nebija tauriņu. Tie gandrīz vienmēr lielākos vai mazākos bariņos lidinājās apkārt, taču šobrīd es neredzēju nevienu.
Feluriana bija turpat, taču viņas izskats manī viesa vēl lielāku nemieru. Pirmo reizi es neredzēju viņā pilnīgu un nevainojamu skaistumu.
Viņa gulēja spilvenos pagurusi un nomākta. It kā es būtu bijis projām nevis dažas stundas, bet dienas, un viņa kopš tā laika nebūtu ne gulējusi, ne ēdusi.
Dzirdēdama mani tuvojamies, Feluriana gurdi pacēla galvu. tas ir izdarīts, viņa teica un, paskatījusies uz mani, pārsteigumā iepleta acis.
Paraudzījies lejup, redzēju, ka esmu viscaur saskrāpējies un asiņains. Mans kreisais sāns visā garumā bija notriepts ar dubļiem un zāles traipiem. Acīmredzot izmisumā bēgdams no Kteha, kādā brīdī biju pakritis.
Feluriana izslējās sēdus. kas tev noticis?
Izklaidīgi notraucu no elkoņa sakaltušas asinis. To pašu es varētu jautāt tev. Mana balss izklausījās raupja un piesmakusi, it kā es būtu kliedzis. Paskatījies uz Felurianu, redzēju viņas acīs patiesas bažas.
- Gāju pastaigāties uz Dienas pusi. Kādā kokā atradu neparastu radījumu. Tas sevi nosauca par Ktehu.
Dzirdēdama šo vārdu, Feluriana sastinga. Ktehu? vai jūs sarunājāties?
Es pamāju ar galvu.
- vai tu viņam jautāji par to? Taču es vēl nepaguvu atbildēt, kad viņa izdvesa klusu, izmisušu saucienu un metās man pretī. Viņas rokas slīdēja pār manu augumu, it kā meklēdamas ievainojumus. Pēc brīža viņa saņēma manu seju plaukstās un izbiedēta ieskatījās man acīs, šķiet, baiļodamās par to, kas tajās būs jāierauga. vai tev nekas nekait?
Viņas bažas izraisīja man nevilšu smaidu. Sāku mierinoši stāstīt, ka viss ir labākajā kārtībā… bet tad atcerējos Kteha vārdus. Atcerējos uguni un vīrieti ar ogļmelnajām acīm. Domās redzēju Dennu guļam uz grīdas ar asinīm mutē. Man acīs sakāpa asaras un kaklā iestrēga kamols. Aizgriezos un papurināju galvu, aizmiedzis acis un nespēdams parunāt.
Viņa noglāstīja man pakausi un teica: viss ir labi, viss pāries, viņš nav tev iekodis, un tavas acis ir skaidras, tātad viss ir labi.
Es atstūmu viņu mazliet nostāk, lai ieskatītos viņai sejā. Manas acis?
- tas, ko Ktehs saka, var sadragāt vīru prātus, bet, ja tas būtu noticis, es to redzētu, tu joprojām esi mans kvouts, mans saldais dzejnieks! Viņa paliecās uz priekšu, neparasti vilcinādamās, tad noskūpstīja mani uz pieres.
- Vai viņš melo un tāpēc cilvēki sajūk prātā?
Feluriana lēni papurināja galvu. Ktehs nemelo, viņam ir spēja visu redzēt, bet viņš saka tikai to, kas cilvēkus ievaino, ar Ktehu sarunājas tikai dennerlingi. Viņa pieskārās manam vaigam, lai mīkstinātu vārdu skarbumu.
Es sapratu, ka viņa saka taisnību. Un sāku raudāt.
SIMT PIEKTĀ NODAĻA . starpspēle — zināms saldums
KVOUTS PAMĀJA, lai Hronists pārstāj rakstīt. Vai tev kaut kas kait, Bast? Viņš veltīja savam audzēknim raižpilnu skatienu. Tu izskaties l.ids, it kā būtu norijis dzelzs gabalu!
Basts patiešām izskatījās satriekts. Viņa seja bija bāla, gandrīz līdzīga vaskam. Ierasto jautro izteiksmi bija nomainījušas šausmas. Reši, viņš teica, un balss skanēja kā sakaltušas rudens lapas, tu man nekad netiki stāstījis, ka esi sarunājies ar Ktehu!
- Es tev daudz ko neesmu stāstījis, Bast, Kvouts nevērīgi atmeta.
Tieši tāpēc tev manas dzīves pretīgākie sīkumi šķiet tik aizraujoši.
Basts izspieda nevarīgu smaidu, un viņa pleci atvieglojumā noslīga lejup. Tātad patiesībā tas nemaz nenotika. Tu nesarunājies ar viņu, vai ne? Tu to tikai iepini stāstā, lai tas būtu krāsaināks?