- Tas ir stāsts par Fastingsvejas karu, Basts tikko dzirdami teica.
Kvouts pamāja ar galvu. Tas ir viens no Felurianas stāstiem. Līdz šim
es nebiju sapratis, kāda ir puķes loma. Viņa nekad nepieminēja Ktehu.
- Noteikti ne, Reši. To uzskata par ļaunu zīmi. Viņš papurināja galvu. Nē, par ļaunu zīmi ne. Tas ir tikpat kā iespļaut otram ausī indi. To vienkārši nedara.
Daudzmaz atguvis savaldīšanos, Hronists pievilka krēslu atpakaļ pie galda, joprojām uzmanīgi turēdams lapu rokā. Viņš paskatījās uz galda virsmu, kas bija ielauzta un nošļakstīta ar alu un tinti. Šķiet, ka tam radījumam ir tālejoša slava, viņš teica. Tomēr man grūti ticēt, ka viņš ir tik ļoti bīstams…
Basts neizpratnē paskatījās uz Hronistu. Dzelzs un žults! viņš iesaucās. Vai tu uzskati mani par bērnu? Domā, ka es nezinu atšķirību starp nometnes vakara pasaku un patiesību?
Hronists samierinoši atmeta ar roku. Ne jau to es gribēju teikt…
Nenovērsdams skatienu no Hronista, Basts uzlika asiņaino plaukstu uz galda virsmas. Koks iečīkstējās, un ielauztais dēlis ar piepešu krakstu atlēca atpakaļ vietā. Basts pacēla roku, tad spēji nolaida to uz galda, un tumšās alus un tintes straumītes strauji savērpās un pārvērtās piķa melnā vārnā, kas pacēlās spārnos un apmeta loku ēdamzālei.
Basts to notvēra abās rokās un nevērīgi pārplēsa uz pusēm, tad pasvieda abus gabalus gaisā, kur tie ar sprādzienu pārtapa lielās asins krāsas liesmās.
Tas viss notika elpas vilciena ātrumā. Visu, ko tu zini par Fae, varētu sabāzt uzpirksteni. Basts teica, skatīdamies uz pierakstitāju ar neizteiksmīgu seju un runādams vienmuļā, neizteiksmīgā balsi. Kā tu uzdrīksties apšaubīt manus vārdus? Tev nav ne jausmas, kas es esmu!
Hronists sēdēja klusi un nekustīgi, taču nenovērsa skatienu no viņa.
- Zvēru pie savas mēles un zobiem! Basts skarbi teica. Zvēru pie akmens durvīm! Saku tev trīstūkstoš reižu! Ne manā, ne jūsu pasaulē nav nekā bīstamāka par Ktehu!
- Nevajag, Bast! Kvouts klusi sacīja. Es tev ticu.
Basts pagriezās pret Kvoutu, tad nožēlojami saguma krēslā. Kaut labāk tu neticētu, Reši!
Kvouts sāji pasmaidīja. Tātad pēc tam, kad cilvēks satiek Ktehu, visas viņa turpmākās izvēles ir nepareizas.
Basts papurināja galvu, un viņa seja izskatījās bāla un izmocīta.
- Nevis nepareizas, Reši, bet katastrofālas. Aiakss runāja ar Ktehu, pirms nozaga mēnesi, un tas izraisīja visu radīšanas karu. Lanre runāja ar Ktehu, pirms izplānoja Miras Tarinielas nodevību. Bezvārdis un tā radīšana. Skendini. Tas viss sākās ar Ktehu.
Kvouts neizteiksmīgi lūkojās tālumā. Tad jau es tiešām esmu nokļuvis interesantā sabiedrībā, vai ne? viņš sausi noteica.
- Tas ir maigi teikts, Reši, Basts atbildēja. Ja mūsu lugās kaut kur tālu fonā ir redzams Kteha koks, tūlīt ir skaidrs, ka izrāde būs visdrūmākā traģēdija. To ietver tādēļ, lai skatītāji zinātu, kas gaidāms. Lai zinātu, ka beigas būs ļoti drūmas.
Kvouts ilgi lūkojās uz savu audzēkni. Ai, Bast! viņš beidzot nopūtās. Viņa smaids bija sirsnīgs un skumjš. Es zinu, kādu stāstu esmu uzsācis. Šī nav komēdija.
Basts palūkojās uz viņu ar tukšu, bezcerīgu skatienu. Bet, Reši… Viņa lūpas kustējās, taču meklētie vārdi neatradās.
Sarkanmatainais viesnīcnieks aplaida roku tukšajai zālei. Šis ir stāsta beigas, Bast. Mēs visi to zinām. Kvouta balss skanēja lietišķi un nevērīgi, it kā viņš runātu par vakardienas laika apstākļiem. Man ir bijusi interesanta dzīve, un šīm atmiņām piemīt zināms saldums. Bet…
Kvouts dziļi ievilka elpu un lēni izelpoja. …bet tas nav žilbinošs romāns. Tā nav pasaka, kurā cilvēki pieceļas no mirušajiem. H nav episka poēma, kas aizrauj un saviļņo. Nē. Mēs visi zinām, kāds ir šis stāsts.
Bridi šķita, ka viņš turpinās, taču sekoja klusums, un viņa skatiens nesteidzīgi slīdēja pāri tukšajai zālei. Viesnīcnieka seja bija mierīga, un tajā nebija jaušamas ne dusmas, ne sarūgtinājums.
Basts uzmeta skatienu Hronistam, taču šoreiz viņa acīs nebija uguns. Tajās nebija naida. Nebija dusmu vai pavēles. Basta acis pauda izmisīgu lūgumu.
- Šis stāsts nav beidzies, jo tu esi šeit, Hronists teica. Tā nav traģēdija, jo tu joprojām esi dzīvs.
Basts dedzīgi pamāja uz galvu un atkal paskatījās uz Kvoutu.
Kvouts brīdi raudzījās viņos abos, tad pasmaidīja un klusi pie sevis iesmējās. Ak vai! viņš sirsnīgi noteica. Cik jūs abi esat jauni!
SIMT SESTĀ NODAĻA . atgriešanās
PĒC MANAS sastapšanās ar Ktehu pagāja ilgs laiks, līdz es atkal spēju justies kā agrāk.
Es daudz gulēju, bet mans miegs bija drudžains un saraustīts, jo mani bez mitas vajāja ļauni sapņi. Daži no tiem bija ļoti spilgti un neizgāja no atmiņas. Galvenokārt tie saistījās ar manu māti, tēvu un mūsu trupu. Vēl ļaunāki bija tie, kurus es neatcerējos, tikai pamodos raudādams, ar trulām sāpēm krūtīs un tukšumu galvā kā asiņainu bedri izrauta zoba vietā.
Pirmoreiz tā pamozdamies, es ieraudzīju, ka Feluriana mani uzmanīgi vēro. Viņas seja bija ļoti maiga un norūpējusies, un es gaidīju, ka viņa mani čukstot mierinās un glāstīs manus matus, kā pirms vairākiem mēnešiem manā istabā bija darījusi Auri.
Taču Feluriana neko tādu nedarīja. vai tev kaut kas kait? viņa jautāja.
Man nebija atbildes. Bija tikai miglainas atmiņas, apjukums un bēdas. Neuzdrīkstēdamies runāt, lai atkal nepadotos asaru lēkmei, es tikai papurināju galvu.
Feluriana noliecās un noskūpstīja man mutes kaktiņu, tad ilgi nolūkojās manī un piecēlās sēdus. Pēc tam viņa aizgāja līdz ezeram un atnesa man saujās ūdeni, lai es padzertos.
Turpmākajās dienās Feluriana man neuzmācās ar jautājumiem un necentās neko uzzināt. Reizēm viņa mēģināja mani izklaidēt ar stāstiem, taču es nespēju koncentrēt uzmanību, tāpēc saprast tos man bija vēl grūtāk nekā agrāk. Dažviet es ļāvos neapvaldītām raudām, kaut gan stāstā tobrīd nebija nekā skumja.
Reiz, kad es pamodos, Feluriana bija aizgājusi un atgriezās tikai pēc vairākām stundām, nesdama līdzi savādu, zaļu augli, kas bija lielāks par manu galvu. Kautri smaidīdama, viņa pasniedza to man un parādīja, kā nolobīt plāno, šķiedraino mizu, lai piekļūtu oranžajam mīkstumam. Tas bija gaļīgs un skābens un sastāvēja no spirālveida daļiņām.
Mēs klusēdami tās ēdām, līdz pāri palika tikai apaļš, ciets, slidens kauliņš. Tas bija tumši brūns un tik liels, ka es to nevarēju paslēpt dūrē. Feluriana ar izteiksmīgu kustību pārsita to pret akmeni un parādīja, ka iekšpuse tam ir sausa kā grauzdēts rieksts. Mēs izēdām ari to. Tai bija savāda, piparota garša, kas mazliet atgādināja kūpinātu lasi.
Tajā slēpās vēl viens kauliņš marmora bumbiņas lielumā, balts kā sniegs. To Feluriana atdeva man. Tas bija salds kā konfekte un drusku lipīgs kā karamele.
Reiz viņa atstāja mani vienu uz daudzām stundām un atgriezās, nesdama divus brūnus putnus, uzmanīgi tos satvērusi katru savā plaukstā. Tie bija mazāki par zvirbuļiem, ar izteiksmīgām zaļām acīm. Feluriana nolika tos man blakus uz spilveniem, un, kad viņa sāka svilpot, putni dziedāja līdzi. Tā nebija parasta putnu čivināšana, bet īsta dziesma. Četri panti un pēc katra panta piedziedājums. Vispirms tie dziedāja vienā tonī, pēc tam divbalsīgi.
Reiz es pamodos, un viņa man pasniedza dzērienu ādas krūzē. Tas smaržoja pēc vijolītēm un bija pilnīgi bez garšas, bet malks bija dzidrs, silts un tīrs, un man šķita, ka es dzeru vasaras saules gaismu.
Citreiz viņa man iedeva gludu, sarkanu oli, kas plaukstā kļuva silts. Pēc dažām stundām tas pārsprāga kā ola, un no tā izšķīlās sīks, vāverei līdzīgs radījums, kas dusmīgi iečiepstējās un aizskrēja projām.