Tagad, kad gandrīz gadu biju pavadījis Universitātē, es sāku justies tā, it kā būtu šai vietai piederīgs. Tā bija savāda sajūta, pieķeršanās konkrētai vietai. Dažā ziņā tā deva mierinājumu, tomēr Rū cilts asinis manī nedeva mieru un dumpīgi pretojās domai, ka es varētu gluži kā augs iesakņoties zemē un tur palikt.
Laizdamies miegā, es sev jautāju, ko par mani šobrīd domātu tēvs.
SEPTĪTĀ NODAĻA . eksāmeni
NĀKAMAJĀ RĪTĀ es ar aukstu ūdeni noskaloju seju un smagi devos lejā pa kāpnēm. “Ankera” kroga zālē nupat sāka pulcēties pirmie apmeklētāji, kuri tīkoja pēc agrīnām pusdienām, un daži sevišķi nomākti studenti, kas vēlējās jau laikus meklēt glābiņu dzēriena kausā.
Joprojām apdullis pēc slikti gulētas nakts, es apsēdos pie sava ierastā stūra galdiņa un sāku bažīgi domāt par gaidāmo eksāmenu.
Kilvins un Elksa Dals mani neuztrauca. Viņu jautājumiem es biju gatavs. To pašu varēju sacīt par Arvilu. Taču visi pārējie maģistri man joprojām bija grūti izdibināmas dažāda līmeņa mīklas.
Katru dimestri ikviens maģistrs izvietoja noteiktu grāmatu izlasi redzamā vietā “Sējumos” Arhīvu lasāmzālē. Tur bija pamatliteratūra, kas jāapgūst zemākā līmeņa E’liriem, un arvien sarežģītāki darbi, kas domāti Re’laru un El’thu tālākai izglītībai. Šīs grāmatas lika saprast, ko maģistri uzskata par vērtīgām zināšanām. Tie bija darbi, kurus tālredzīgs students lasīja pirms eksāmeniem.
Taču es nevarēju ieiet “Sējumos” tāpat kā pārējie. Biju vienīgais students, kurš pēdējo divpadsmit gadu laikā izraidīts no Arhīviem, un visi to zināja. “Sējumi” bija vienīgā labi apgaismotā telpa visā Arhīvu ēkā, un eksāmenu laikā tā vienmēr bija apmeklētāju pārpilna.
Tāpēc es biju spiests meklēt maģistru sacerējumu kopijas, kas glabājās “Krātuvē”. Jūs pabrīnītos, uzzinot, cik vienai grāmatai var būt daudz variāciju. Ja laimējās, grāmata, kuru es atradu, bija identiska tai, kuru maģistrs nolicis “Sējumu” pārskatāmajā plauktā. Biežāk gadījās, ka manis sameklētie darbi bija novecojuši, pārstrādāti vai slikti pārtulkoti.
Dažu pēdējo vakaru laikā biju izlasījis tik daudz, cik vien iespējams, tomēr grāmatu meklēšana paņēma daudz vērtīgā laika, un es joprojām biju nepietiekami sagatavojies.
Kamēr es kavējos šajās drūmajās pārdomās, manu uzmanību piesaistīja Ankera balss: Kvouts sēž, rau, tur, pie tā galdiņa!
Pacēlis skatienu, ieraudzīju pie bāra sēžam nepazīstamu sievieti. Viņa nebija ģērbusies kā studente. Viņai mugurā bija izsmalcināts, vīnsarkans tērps ar gariem svārkiem un piegulošu vidukli un rokās pieskaņoti, tumšsarkani pirkstaiņi, kas sniedzās līdz elkoņiem.
Viņa nesteidzīgām kustībām noslīdēja no augstā bāra soliņa, ar kājām neaizķerdamās svārkos, un, izgājusi cauri ēdamzālei, nostājās pie mana galdiņa. Viņas gaišie mati bija ieveidoti mākslīgās cirtās un lūpas nokrāsotas sulīgi sarkanas. Nespēju iedomāties, kas viņai varētu būt meklējams tādā vietā kā “Ankers”.
- Vai tu esi tas, kurš salauza roku lecīgajam Ambrozam Džekisam? sieviete jautāja. Viņa runāja aturiešu valodā ar spēcīgu, melodisku Modegas akcentu. Kaut gan tāpēc viņas teiktais bija grūtāk saprotams, es melotu, ja apgalvotu, ka šajā balsī nebija patīkami klausīties. Modegas akcents burtiski izstrāvo seksualitāti.
- Jā, es atbildēju. Tas nenotika gluži tīšām. Bet es to izdarīju.
- Tad man tev jāizmaksā dzēriens, viņa teica tādā tonī kā sieviete, kas pieradusi panākt savu.
Es pasmaidīju, vēlēdamies, kaut būtu pamodies mazliet agrāk nekā pirms desmit minūtēm un mana galva būtu kaut cik skaidrāka. Tu nebūsi pirmā, kas man izmaksā dzērienu šī iemesla dēļ, es atklāti sacīju. Ja tiešām gribi tā darīt, es vēlētos Greisdeila medaļu.
Noskatījos, kā viņa pagriežas un aiziet atpakaļ pie bāra letes. Ja viņa tomēr bija studente, tad noteikti jaunpienācēja. Ja viņa būtu ieradusies Universitātē kaut vai pirms nedaudzām dienām, es būtu dzirdējis par viņu no Simmona, kurš ievēroja visas glītākās pilsētiņas meitenes un dedzīgi, bet nemākulīgi pūlējās tās aplidot.
Pēc brīža modegiete atgriezās un, apsēdusies pretī, piebīdīja man pāri galdam koka krūzi. Acīmredzot Ankers tikai pirms brīža bija to nomazgājis, jo viņas vīnsarkanā cimda pirksti satvēriena vietās bija slapji.
Sieviete pacēla savu glāzi ar tumši sarkanu vīnu. Par Ambrozu Džekisu! viņa teica ar piepešu kaismi balsī. Par to, lai viņš iekristu akā un noslīktu!
Es pacēlu krūzi un iedzēru malku, prātodams, vai tuvāko piecdesmit jūdžu apkaimē ir sastopama kāda sieviete, kurai Ambrozs Džekiss nebūtu nodarījis pāri. Neuzkrītoši notrinu plaukstu gar biksēm.
Svešiniece iedzēra prāvu malku vīna un sparīgi nolika glāzi uz galda. Viņas acu zīlītes bija neparasti lielas. Kaut gan vēl bija agra stunda, viņa, šķiet, bija paguvusi jau diezgan daudz iedzert.
Pēkšņi es sajutu muskatrieksta un plūmju aromātu. Paodu savu krūzi, tad paskatījos, vai kāds nav izlaistījis uz galda savu dzeramo. Tomēr nekā tamlīdzīga tuvumā neredzēju.
Pavisam negaidot mana pretī sēdētāja izplūda asarās. Tās nebija klusas, apslāpētas raudas. Tas bija piepeši pārrauts aizsprosts.
Sieviete paskatījās uz savām cimdotajām rokām un papurināja galvu. Novilkusi vienu slapjo pirkstaini, viņa pacēla acis pret mani un šņukstēdama izgrūda duci vārdu modegiešu valodā.
- Man ļoti žēl, es bezpalīdzīgi teicu, bet es nesaprotu…
Taču sieviete jau bija piecēlusies un atstūmusi krēslu no galda. Susinādama seju, viņa skriešus metās uz durvīm.
Ankers neizpratnē blenza uz mani, stāvēdams aiz bāra letes, un to pašu darīja citi klātesošie.
- la nebija mana vaina, es teicu, pamādams uz durvju pusi. Viņai vienkārši kaut kas notika!
Es labprāt būtu steidzies sievietei pakaļ, lai kaut kā labotu stāvokli, taču viņa jau bija pazudusi aiz durvīm, un man pēc nepilnas stundas bija jādodas uz eksāmenu. Turklāt, ja es mēģinātu palīdzēt katrai sievietei, kura cietusi no Ambroza laipnības, man vairs neatliktu laika ne ēšanai, ne gulēšanai.
Dīvainā tikšanās laikam tomēr bija darījusi manu galvu mazliet skaidrāku, un es vairs nejutos tik īdzīgs un apdullis pēc slikti gulētās nakts. Nospriedu, ka derētu to izmantot un drīzāk nokratīt no kakla eksāmenu. Agrāk sāksi, agrāk beigsi, mēdza sacīt mans tēvs.
* * *
Ceļā uz “Dobumu” es apstājos pie tirgotāja ratiem, lai nopirktu zeltaini brūnu gaļas pīrāgu. Zināju, ka mācību maksas dēļ man būtu jātaupa katrs penijs, tomēr viena kārtīga maltīte taču nevarēja jūtami mainīt stāvokli uz vienu vai otru pusi. Pīrāgs bija karsts un stingrs, pildīts ar vistas gaļu, burkāniem un salviju. Gāju tālāk, ēzdams un baudīdams labsajūtu par to, ka esmu nopircis kaut ko tādu, kas man patiešām garšo, nevis apmierinājies ar “Ankera” nejaušajiem pārpalikumiem.
Tiesādams pēdējo kumosu, es sajutu tuvumā mandeļu un medus smaržu. Nopirku palielu devu, kas bija iebērta interesanti darinātā maisiņā no kukurūzas vālītes apvalka. Tas man maksāja četrus drabus, bet es nebiju ēdis mandeles medū vairākus gadus un spriedu, ka augstāks cukura līmenis asinīs eksāmena laikā man nenāktu par ļaunu.
Pagalmā jau stāvēja citi studenti, gaidīdami katrs savu kārtu. Rinda nebija gara, tomēr kaitinoša. Ieraudzīju pazīstamu seju un nostājos blakus jaunai, zaļacainai sievietei, kura jau bija ieņēmusi vietu rindā.