Reiz es pamodos un neredzēju viņu sev blakus. Paskatījies apkārt, ieraudzīju Felurianu sēžam ūdensmalā. Viņa bija apvijusi rokas ap ceļgaliem, un es tikko jaušami dzirdēju klusus šņukstus, kas izklausījās pēc tālīnas dziesmas.
Brīžiem gulēju, brīžiem pamodos. Viņa iedeva man gredzenu, kas darināts no lapas, zelta ogu ķekaru, puķi, kas atvērās un aizvērās, kad tai pārvilka pirkstu.
Un reiz, kad es pamodos izbiedēts, slapju seju un smeldzošām krūtīm, viņa pasniedzās un uzlika plaukstu uz manējās. ŠI kustība bija tik nedroša, un Felurianas seja izskatījās tik bažīga, it kā viņa nekad mūžā nebūtu pieskārusies vīrietim. It kā viņa baidītos, ka es varētu saplīst, sadegt vai iedzelt. Maiga kā naktstauriņš, vēsā plauksta kādu laiku gulēja uz manējās. Viņa viegli saspieda manu roku, bridi gaidīja un tad atrāvās.
Tobrīd tāda izturēšanās man šķita dīvaina. Taču es biju pārlieku apjucis un nelaimīgs, lai spētu skaidri domāt. Tikai tagad, atskatīdamies pagātnē, esmu aptvēris patiesību. Kā neveikla iesācēja mīlestībā viņa mēģināja mani mierināt, taču viņai nebija ne mazākās nojausmas, kā to darīt.
* * *
Tomēr laiks dziedē visas kaites. Mani ļaunie sapņi pamazām atkāpās. Atgriezās ēstgriba. Domas noskaidrojās tiktāl, ka paretam es atkal spēju draiski sarunāties ar Felurianu. Vēl pēc neilga laika atsāku flirtēt. Kad tas notika, Felurianas atvieglojums bija acīmredzams, it kā viņa neprastu uzturēt attiecības ar radījumu, kas nevēlas viņu skūpstīt.
Visbeidzot atdzīvojās mana ziņkāre, un tā bija droša zīme, ka es atkal esmu tas pats cilvēks, kas agrāk. Neesmu pavaicājis, kā tev pēdējā laikā ir veicies ar ēnsega šūšanu, es teicu.
Felurianas seja iemirdzējās. tas ir gatavs! Viņas acīs dzirkstīja lepnums. Satvērusi mani aiz rokas, viņa aizvilka mani līdz sava mājokļa malai. ar dzelzi negāja viegli, bet viss ir izdarīts. Viņa paspēra soli uz priekšu, tad apstājās. vai vari to atrast?
Labu brīdi es uzmanīgi lūkojos apkārt. Kaut gan viņa bija jau atklājusi, kas man jāmeklē, tikai pēc krietna laika es pamanīju tuvējā koka pustumsā tikko jaušamus apveidus ar atšķirīgu krāsas niansi. Pastiepis roku, izvilku ēnsegu no lapotnes krēslas.
Feluriana pieskrēja man blakus, līksmi smiedamās, it kā es nupat būtu uzvarējis kādā spēlē. Apvijusi rokas man ap kaklu, viņa skūpstīja mani ar neapvaldītu bērna dedzību.
Līdz šim viņa nekad man nebija ļāvusi pielaikot ēnsegu, un es sajūsmināts lūkojos, kā viņa to uzliek uz maniem kailajiem pleciem. Tas bija viegls, gandrīz nejūtams, un mīkstāks par vislabāko samtu. Jutos gluži kā ietērpies siltā vēja pūsmā, tādā pašā vēsmiņā, kāda bija man pieskārusies krēslainajā meža klajumā, kur Feluriana bija aizvedusi mani vākt ēnas.
Gribēju aiziet līdz ezeram, lai ūdens spogulī redzētu savu atspulgu, taču Feluriana ieslēdza mani apskāvienos. Noguldījusi mani zemē, viņa jāteniski uzsēdās man virsū, un ēnsegs pletās zem mums kā mīksts, biezs paklājs. Feluriana sakļāva tā malas mums apkārt un sāka skūpstīt manas krūtis un kaklu. Viņas mēle dedzināja manu ādu.
- atceries! viņa čukstēja man ausī. katru reizi, kad shaed ieskaus tevi, tu domāsi par mani. katrs tā pieskāriens tev šķitīs mans pieskāriens. Viņa lēni kustējās virs manis, cieši piespiedusies ar visu kailo augumu. lai kādas sievietes būtu tavā dzīvē, tu vienmēr atcerēsies Felurianu, un tu atgriezīsies.
* * *
Pēc tam es sapratu, ka mans laiks Fae valstībā tuvojas beigām. Kteha vārdi urbās man atmiņā kā iesmi, skubinādami doties atpakaļ pasaulē. Doma, ka esmu atradies akmens sviediena attālumā no cilvēka, kurš nonāvējis manus vecākus, bet neesmu to zinājis, atstāja mutē rūgtu garšu, ko nespēja gaisināt pat Felurianas skūpsti. Un galvā man atkal un atkal atbalsojās Kteha vārdi par Dennu.
Beidzot kādu ritu es pamodos un sapratu, ka šis bridis ir pienācis. Piecēlos, sakravāju ceļamaisu un pirmo reizi kopš daudzām dienām saģērbos. Drēbju pieskāriens ādai pēc visa šī laika radīja dīvainu jutoņu. Cik ilgi es biju kavējies projām? Pārlaidu pirkstus bārdai un nokratīju šo domu. Nebija jēgas minēt, jo pavisam drīz es uzzināšu patiesību.
Pagriezies ieraudzīju mājokļa vidū stāvam Felurianu. Viņas seja bija skumja. Bridi man šķita, ka viņa iebildīs pret manu promiešanu, taču tas nenotika. Pienākusi klāt, viņa aplika ēnsegu man ap pleciem gluži kā gādīga māte, kas rūpējas, lai bērnam būtu silti. Pat tauriņi, kas lidinājās viņai apkārt, izskatījās noskumuši.
Vairākas stundas viņa veda mani caur mežu, līdz mēs nonācām pie diviem augstiem pelēkakmeņiem. Feluriana uzvilka man uz galvas apmetņa kapuci un lika aizvērt acis. Tad, vezdama mani aiz rokas, viņa apmeta nelielu loku, un es jutu, ka gaiss tikko jaušami mainās. Kad atkal atvēru acis, redzēju, ka atrodos citā mežā, nevis tajā, pa kuru biju gājis pirms īsa brīža. Savādais spriegums gaisā bija pazudis. Šī bija mirstīgo cilvēku pasaule.
Es pagriezos pret Felurianu. Mana kundze! es teicu. Man nav nekā, ko es pirms šķiršanās varētu tev dāvāt.
- tikai solījums atgriezties. Viņas balss bija maiga kā lilijas zieds, un tajā slēpās brīdinošs čuksts.
Es pasmaidīju. Gribēju teikt, ka man nav nekā, ko tev atstāt, mana kundze.
- tikai atmiņas. Viņa pieliecās man tuvāk.
Aizvēris acis, es atvadījos no viņas ar nedaudziem vārdiem un daudziem skūpstiem.
Tad devos projām. Labprāt sacītu, ka neatskatījos atpakaļ, taču tā nebūtu patiesība. Redzot viņu, man šķita, ka sirds tūlīt lūzīs. Blakus lielajiem pelēkakmeņiem viņa izskatījās apbrīnojami maza. Tik tikko noturējos, negriezies atpakaļ, lai sniegtu viņai pēdējo skūpstu, lai sacītu pēdējos atvadu vārdus.
Taču es zināju: ja atgriezīšos, nekad vairs nespēšu aiziet. Un apņēmīgi devos tālāk.
Kad atskatījos vēlreiz, Feluriana bija pazudusi.
SIMT SEPTĪTĀ NODAĻA . uguns
“PENIJA” VIESNĪCU es sasniedzu krietnu laiku pēc saules rieta. Viesnīcas lielajos logos mirdzēja lampu gaisma, un ārpusē redzēju duci piesietu zirgu, kas čāpstināja purnus ēdiena maisos. Durvis bija atvērtas, un tumšo ielu apspīdēja ieslīps gaismas četrstūris.
Tomēr kaut kas nebija gluži kā parasti. Mājas iekšienē nebija dzirdama neviena skaņa no patīkami ierastās, pacilājošās kņadas, kas ir rosīgas viesnīcas neatņemama daļa. Neatskanēja pat neviens čuksts. Neviens vārds.
Noraizējies piegāju tuvāk. Domās uznira visi dzirdētie feju stāsti. Vai mana prombūtne bija ilgusi vairākus gadus? Varbūt pat gadu desmitus?
Bet varbūt iemesls bija daudz vienkāršāks? Varbūt mūsu tvarstīto bandītu skaits ir bijis daudz lielāks, nekā mēs toreiz domājām? Varbūt pārējie bija atgriezušies, atraduši izpostīto nometni un atnākuši šurp ar ļauniem nodomiem?
Pielavījos pie loga, ieskatījos iekšā un sapratu patiesību.
Viesnīcas ēdamzālē kavējās četrdesmit vai piecdesmit cilvēku. Viņi sēdēja pie galdiņiem, uz soliem un gar bāra leti. Visu skatieni bija piekalti kamīnam.
Tur sēdēja Martens, malkodams lielu dzēriena kausu. Es nespēju novērsties, viņš turpināja iesāktu stāstu. Un nemaz to negribēju. Tad Kvouts aizgāja man priekšā un aizsedza skatu, un uz mirkli es atbrīvojos no viņas burvības. Biju viscaur izmircis aukstos sviedros, it kā mani kāds būtu aplējis no spaiņa. Mēģināju vilkt viņu atpakaļ, bet viņš izrāvās un aizskrēja turp. Martena sejas izteiksme pauda dziļu nožēlu.