- Kā tas nākas, ka viņa neapbūra ne jūsu ademu, ne to milzeni? jautāja vīrietis ar asiem vanaga vaibstiem, kurš sēdēja netālu no kamīna. Viņš pabungoja ar pirkstiem pa apbružādu vijoles futrāli. Ja jūs patiešām būtu viņu redzējuši, jūs visi būtu aiztraukušies pie viņas!
Istabai pāršalca piekrītoša balsu murdoņa.
Tad ierunājās Tempi, kas sēdēja netālu no galdiņa, viegli pamanāms savā asinssarkanajā apģērbā. Kad es augu, mani mācīja savaldīties. Viņš pacēla roku un, savilcis plaukstu dūrē, centās skaidrāk paust savu domu. Sāpes. Izsalkums. Slāpes. Nogurums. Pēc katra vārda viņš sparīgi sakratīja dūri, apliecinādams, ka spēj minēto pārvaldīt. Sievietes. Viņa sejā pazibēja tikko jaušams smaids, un viņš pakratīja dūri, taču darīja to ar daudz mazāku sparu nekā iepriekš. Ēdamzālei pāršalca smiekli. Tā es saku. Ja Kvouts neietu, varbūt ietu es.
Martens piekrītoši pamāja ar galvu. Ja runa ir par otru mūsu biedru… Viņš noklepojās un pamāja pāri istabai. Hespe pierunāja viņu palikt. Smiekli uzbangoja skaļāk. Pēc brīža es pamanīju apmeklētāju vidū Dedanu un Hespi. Dedans, šķiet, pūlējās apspiest tumšu pietvīkumu. Hespe īpašnieciski uzlika plaukstu viņam uz ceļgala. Viņas sejā parādījās kluss, apmierināts smaids.
- Nākamajā dienā mēs devāmies viņu meklēt, Martens turpināja, atguvis klātesošo uzmanību. Gājām pa viņa atstāto taku cauri mežam. Pusjūdzi no ezera atradām viņa zobenu. Skaidrs, ka Kvouts to pazaudēja, dzīdamies viņai pakaļ. Netālu kokā karājās viņa apmetnis.
Martens pacēla nodriskāto apmetni, ko biju nopircis no ceļojošā skārdnieka. Tas izskatījās tāds, it kā būtu cietis no traka suņa zobiem. Tas bija aizķēries aiz zara. Acīmredzot viņš drīzāk bija gatavs to pārplēst nekā pazaudēt viņu no skatiena. Martens domīgi pārlaida roku skrandainajai malai. Ja tas būtu šūts no izturīgāka auduma, varbūt viņš šovakar būtu kopā ar mums.
Es protu izmantot īsto brīdi, ja tas skaidri tiek norādīts. Iegāju pa durvīm, un visu skatieni pavērsās pret mani. Kopš tā laika esmu ieguvis labāku apmetni, es teicu. Tas ir darināts Felurianas pašas rokām. Un man ir ko pastāstīt. Tādu stāstu jūs stāstīsiet saviem bērnu bērniem! Es pasmaidīju.
Iestājās neilgs klusums, un pēc tam telpu satricināja dārdoņa: visi sāka runāt vienlaikus.
Mani ceļabiedri raudzījās manī apstulbušām, neticīgām sejām. Pirmais atguvās Dedans, kurš atsteidzās pie durvīm un sagādāja man pārsteigumu, skarbi apskaudams mani ar vienu roku. Tikai tad es pamanīju, ka otra roka viņam ir pakārta kaklā un piesaitēta pie dēļa gabala.
Es pārlaidu tai jautājošu skatienu. Vai tev bija kāda sadursme? es jautāju cauri zāles trokšņainajam haosam.
Dedans papurināja galvu. Hespe, viņš vienkārši atbildēja. Viņa nebija sajūsmā par to, ka es gribēju skriet pakaļ tai feju sievietei. Viņa… piedabūja mani palikt uz vietas.
- Viņa tev salauza roku? Atcerējos skatu, ko biju redzējis, pēdējo reizi paskatīdamies atpakaļ: Hespe turēja Dedanu, cieši piespiestu pie zemes.
Lielais, lācīgais vīrs nodūra skatienu. Tā iznāk. Turēja mani ciet, un es centos izlocīties. Viņš kaunīgi pasmaidīja. Laikam varētu teikt, ka mēs salauzām to par abiem.
Uzsitu viņam pa veselo plecu un iesmējos. Tas ir jauki. Nudien aizkustinoši! Būtu turpinājis, bet zāle bija pieklususi. Visi skatījās uz mums, uz mani.
Raudzīdamies uz daudzajiem apmeklētājiem, es pēkšņi jutos ļoti samulsis. Kā lai es paskaidroju…?
Kā jau teicu, es nezināju, cik ilgu laiku esmu pavadījis Fae valstībā. Bet tas bija ļoti, ļoti ilgs laiks. Biju tur nodzīvojis tik ilgi, ka tāda vieta man vairs nešķita savāda. Biju paguvis tur gluži ērti iejusties.
Tagad, kad biju atgriezies mirstīgo pasaulē, šī pārpildītā kroga zāle man likās svešāda. Cik savādi bija atrasties slēgtā telpā, nevis zem klajām debesīm! Masīvie koka soli un galdi izskatījās ļoti primitīvi un rupji. Lampu gaisma šķita nedabiski spoža un durstīja acis.
Ilgu laiku Feluriana bija bijusi mana vienīgā sabiedrība, un salīdzinājumā ar viņu apkārtējie cilvēki manās acīs izskatījās savādi. Viņu acu baltumi nedabiski izcēlās sejā. Viņi sīvi oda pēc sviedriem, zirgiem un dzelzs. Viņu balsis skanēja skarbi un spalgi. Viņu izturēšanās bija stīva un neveikla.
Tomēr tā bija tikai virskārta. Es jutos neomulīgi pats savā ādā. Mani kaitināja apģērbs, kas kļāvās pie miesas, un par visu vairāk es vēlējos izjust kailuma labsajūtu. Zābaki kājās bija visīstākais cietums. Garajā ceļā uz “Penija” viesnīcu biju vairākkārt cīnījies ar vēlmi tos novilkt.
Pētīdams apkārtējo sejas, es pūlī ievēroju jaunu sievieti, kurai nevarēja būt vairāk kā divdesmit gadu. Viņai bija glīta seja un dzidri zilas acis. Viņas lūpas izskatījās kā radītas skūpstiem. Es paspēru pussoli uz priekšu, apņēmīgi grasīdamies satvert viņu, ieslēgt skaujās un….
Kad biju jau gandrīz pastiepis roku, lai noglāstītu viņas kaklu, es piepeši apstājos, un man galvā sagriezās reibonim līdzīgs virpulis. Šeit viss bija citādi. Vīrietis, kas sēdēja viņai blakus, acīmredzot bija viņas vīrs. Tas bija svarīgi, vai ne? Šīs patiesības šķita tālas un miglainas. Kāpēc es neskūpstu šo sievieti? Kāpēc es neesmu kails, neēdu vijolītes un nespēlēju melodijas zem klajām debesīm?
Kad vēlreiz pārlaidu skatienu telpai, viss apkārtējais šķita bezgala smieklīgs. Visi šie cilvēki, kas sēdēja uz soliem, ievīstījušies neskaitāmās drānas kārtās, un ēda ar nazi un dakšiņu… Cik bezmērķīgi un samāksloti! Un nepārspējami komiski. Gluži tā, it kā viņi spēlētu kādu spēli un paši to neapzinātos. Tas likās kā joks, ko es nekad agrāk nebiju sapratis.
Un tad es ļāvu vaļu smiekliem. Tie nebija nedz pārlieku skaļi, nedz ilgi, bet spalgi, neapvaldīti un dīvainas līksmes piesātināti. Tie nebija cilvēkiem raksturīgi smiekli. Tie ielauzās pūlī kā vējš kviešu laukā. Tie, kuri sēdēja pietiekami tuvu, lai tos dzirdētu, nemierīgi sagrozījās savās sēdvietās. Daži uzlūkoja mani ar ziņkārību, citi ar bailēm. Vēl citi nodrebēja un centās vairīties no mana skatiena.
Juzdamies satriekts par viņu reakciju, es pūlējos saņemties un atgūt savaldību. Dziļi ievilku elpu un aizvēru acis. Dīvainais dezorientācijas bridis pagāja, tomēr zābaki joprojām cieti un smagi spieda pēdas.
Kad atkal atvēru acis, es sastapu Hespes skatienu. Kvout, viņa mazliet stomīgi sacīja, tu izskaties… labi.
Es plati pasmaidīju. Tā es jūtos.
- Mēs domājām, ka tu esi… pazudis.
- Jūs domājāt, ka es esmu pagalam, es saudzīgi izlaboju un devos pie kamīna, kur stāvēja Martens. Nomiris Felurianas rokās vai, jucis un kaisles plosīts, klejoju pa mežu. Paraudzījos uz visiem pēc kārtas.
- Vai man nav taisnība?
Jutu sev pievērstus visu skatienus un nolēmu izmantot situāciju līdz galam. Beidziet niekoties, es taču esmu Kvouts! Esmu nācis no Edema Rū cilts. Esmu mācījies Universitātē un spēju izsaukt zibeni kā Taborlins Lielais. Vai tiešām jūs domājāt, ka Feluriana būs mana nāve?
- Būtu, atskanēja skarba balss no kamīna puses, ja vien tu būtu redzējis kaut vai viņas ēnu.
Es pagriezos un paskatījos uz vijolnieku ar vanaga vaibstiem. Atvainojiet, cienītais?
- Atvainoties tev pieklātos visiem, kas šeit atrodas, viņš teica ar dziļu nicinājumu balsī. Nezinu, kādu labumu tu ceri ar to sev izsist, bet es ne mirkli neticu, ka tu un tavējie esat redzējuši Felurianu.
Paskatījos viņam acīs. Es viņu ne tikai redzēju, draugs.
- Ja tā būtu patiesība, tu tagad būtu jucis vai miris. Protams, es nesteigšos noliegt, ka tu varbūt tiešām esi jucis, bet tas noteikti nav feju burvestības dēļ. Apkārt atskanēja uzjautrināta ķiķināšana. Gadus divdesmit neviens viņu nav redzējis. Burvju radības jau sen ir pametušas to vietu, un tu neesi nekāds Taborlins, lai ko stāstītu tavi draugi! Es teiktu, ka tu esi tikai izmanīgs stāstnieks, kam ļoti gribas iemantot slavu.