Tas bija neomulīgi tuvu patiesībai, un es ievēroju, ka daļa no apmeklētājiem uzlūko mani ar neticīgiem skatieniem.
Pirms paguvu atbildēt, iejaucās Dedans. Un ko tu tādā gadījumā teiksi par viņa bārdu? Kad viņš pirms trim dienām aizskrēja no mums, viņa seja bija gluda kā bērna dibens!
- To saki tu! vijolnieks atcirta. Es biju nolēmis paklusēt, kaut ari neticēju ne pusei no tava stāsta par bandītiem un par to, kā viņš izsaucis zibeni. Bet klusībā es domāju: “Viņu draugs droši vien ir miris, un viņi ar iespaidīgu stāstu grib panākt, lai ļaudis patur to zēnu labā atmiņā.”
Viņš paskatījās turp, kur sēdēja Dedans. Bet tagad jūs esat aizgājuši par tālu! Nav prātīgi stāstīt melus par burvju radībām. Man nepatīk, ka šurp nāk svešinieki un piebāž manu draugu galvas ar blēņām. Prolieties beidzot kaunu un palieciet klusu! Šovakar mēs esam dzirdējuši pietiekami daudz.
Pateicis savu sakāmo, vijolnieks atvēra apbružāto futrāli, kas gulēja viņam blakus, un izņēma savu instrumentu. Līdz šim brīdim istabas gaisotne bija kļuvusi manāmi ledaināka, un vairāki apmeklētāji uzlūkoja mani ar neslēptu nepatiku.
- Nu, vai zini, tu… Dedans nikni izgrūda, celdamies kājās. Hespe viņam kaut ko sacīja un mēģināja viņu ievilkt atpakaļ sēdeklī, bet Dedans nokratīja viņas roku. Nē! Es nevienam neļaušu saukt mani par meli!
Mūs šurp atsūtīja pats Alverons šito lielceļa laupītāju dēļ! Un mēs izdarījām, kas bija jādara. Mēs negaidām slavas dziesmas, bet es nepieļaušu, ka mani nosauc par meli! Mēs nogalinājām tos bandītus. Un pēc tam redzējām Felurianu. Un šis te Kvouts patiešām aizskrēja viņai pakaļ!
Dedans pārlaida zālei kareivīgu skatienu, visilgāk kavēdamies pie vijolnieka. la ir patiesība, un es to zvēru pie savas veselās labās rokas! Ja kāds grib nosaukt mani par meli, lai tūlīt panāk šurp, un mēs noskaidrosim visu uz vietas!
Vijolnieks paņēma lociņu un paskatījās Dedanam acīs. Viņš pārvilka lociņu stīgām, izvilinot griezīgu skaņu. Melis!
Dedans ar lēcienu metās pāri istabai, un tuvāk sēdošie steidzās atbīdīt krēslus, lai atbrīvotu vietu kautiņam. Vijolnieks lēni piecēlās kājās. Viņš bija garāks, nekā iepriekš varēja domāt, ar īsiem, iesirmiem matiem, un <
noskrambātie pirkstu kauliņi liecināja, ka viņš pazīst dūru cīņas.
Es paguvu aizsteigties Dedanam priekšā un, pieliecies viņam klāt, iečukstēju ausī: Vai tiešām tu gribi kauties ar salauztu roku? Ja viņš to sagrābs, tu iebļausies un apčurāsies Hespes acu priekšā! Jutu, ka Dedans mazliet atslābst, un saudzīgi pastūmu viņu atpakaļ uz agrāko vietu. Dedans paklausīja, tomēr neizskatījās laimīgs.
- …šeit nenotiks! Dzirdēju sev aiz muguras sievietes balsi. Ja gribi kauties, ej ārā un nepūlies vairs nākt atpakaļ! Te tev nemaksā par to, lai tu kautos ar apmeklētājiem! Saprati?
- Nu, nu, Penij, vijolnieks labinoši sacīja. Es tikai gribēju parādīt viņam zobus. Viņš pats līda meklēt kašķi. Neviens man nevar pārmest, ja es pazobojos par tādiem stāstiem, ko šitie mums mēģina iesmērēt.
Pagriezies redzēju, ka vijolnieks to saka dusmīgai sievietei pusmūža gados. Viņa bija augumā krietni mazāka, un viņai vajadzēja pastiepties uz augšu, lai ar pirkstu iebadītu vīrietim krūtīs.
Tajā brīdī es netālu no sevis izdzirdēju saucienu: Dieva māte, Seb! Vai tu to redzi? Paskaties! Tas kustas pats no sevis!
- Tu esi galīgi piedzēries! Tas ir nieka vējiņš.
- Te iekšā nekāda vēja nav! Tas kustas pats no sevis. Ieskaties!
Runa, protams, bija par apmetni, par manu ēnsegu. Tagad jau vairāki cilvēki bija pamanījuši, ka tas viegli šūpojas vēja pūsmā, kaut gan vēja šeit nebija. Man šķita, ka tas izskatās ļoti pievilcīgi, bet apkārtējo ieplestās acis liecināja, ka tos pārņem bailes. Viens otrs jau neveikli centās atbīdīt krēslu tālāk no manis.
Penija nenovērsdamās lūkojās, kā viļņo mans ēnsegs, un, pienākusi klāt, nostājās man tieši pretī. Kas tas ir? viņa jautāja ar tikko jaušamu izbīli balsī.
- Nekas tāds, par ko būtu jāuztraucas, es bezrūpīgi atbildēju, pacēlis apmetņa malu tā, lai viņa to varētu apskatīt. Mans ēnu apmetnis. To man pašuva Feluriana.
Vijolnieks pikti nosēcās.
Penija uzmeta viņam īsu skatienu un vilcinādamās pārlaida roku manam apmetnim. Mīksts, viņa nomurmināja un pacēla acis pret mani. Kad mūsu skatieni sastapās, viņa mirkli izskatījās pārsteigta un tad iesaucās: Tu tak esi tas Losijas zēns!
Pirms paguvu noprasīt, ko viņa ar to grib teikt, izdzirdēju sievietes balsi: Ko? Pagriezies ieraudzīju, ka mums tuvojas sarkanmatainā viesu apkalpotāja. Tā pati, kura tik ļoti bija mani samulsinājusi mūsu pirmajā “Penija” apmeklējuma reizē.
Penija norādīja uz mani. Tas ir tavs jauniņais sarkanmatainais draugs, kas bija šeit pirms trim dienkopām! Atceries, tu man viņu rādīji. Bārdas dēļ es viņu nepazinu.
Losija pienāca un nostājās man pretī. Koši sarkanās cirtas spilgti iezīmējās uz kailās, baltās plecu ādas. Bīstami zaļās acis pārskrēja manam apmetnim un lēni apstājās pie manas sejas. Jā, patiešām viņš! Losija apstiprināja. Tas pats, kaut arī ar bārdu.
Viņa paspēra soli tuvāk, gandrīz piespiezdamās man klāt. Zēni vienmēr cenšas staigāt ar bārdu, jo cer, ka tā viņus padarīs par vīriešiem. Dzirkstošās smaragda acis pārgalvīgi ieskatījās manējās, un viņa acīmredzami gaidīja, ka es sarkšu un neveikli minstināšos tāpat kā iepriekšējā reizē.
Atcerējos visu, ko biju iemācījies Felurianas skaujās, un jutu, ka mani atkal laužas augšup savādie, neapvaldītie smiekli. Cik spēdams, es tos apspiedu, tomēr jutu, kā tie bango man krūtis, un smaidīdams ieskatījos viņai acīs.
Losija satrūkusies atkāpās pussoli atpakaļ, un viņas bālā āda pietvīka koši sarkana.
Penija izstiepa roku, lai viņu atbalstītu. Ak mūžs, meitēn, kas tev notika?
Losija novērsa skatienu no manis. Paskaties uz viņu, Penij, paskaties uzmanīgi! Viņam ir Fae būtnes izskats. Ieskaties viņam acīs!
Penija ziņkārīgi paskatījās man sejā, un tad pietvīka arī viņa. Sakrustojusi rokas uz krūtīm, sieviete lūkojās mani tā, it kā es būtu redzējis viņu kailu. Žēlīgais tētīt! viņa aizrautu elpu iesaucās. Tātad tas viss bija patiesība! Vai ne?
- Ikviens vārds, es apstiprināju.
- Kā tu tiki no viņas projām? Penija jautāja.
- Beidz muļķoties, Penij! vijolnieks nicīgi iesaucās. Tu taču nedomā ticēt tā zaļknābja pasakām?
Losija pagriezās pret viņu. Ja vīrietis zina, kā jāizturas pret sievieti, viņam ir īpašs izskats, Ben Kreiton! Protams, tu to nevari zināt. Kad šis zēns pirms neilga laika bija šeit, man iepatikās viņa seja un es nolēmu padraiskoties ar viņu. Bet kad mēģināju viņu pavedināt… Losija apklusa, acīmredzot neprazdama atrast piemērotus vārdus.
- Es atceros! iesaucās kāds vīrietis pie bāra letes. Tas tik bija smieklīgi! Man likās, ka viņš apmīzlsies. Nebija spējīgs izdvest nevienu vārdu!
Vijolnieks paraustīja plecus. Tātad pēc tam viņš ir atradis sev kādu zemnieku skuķi. Tas nenozīmē…
- Apklusti, Ben! Penija rāmi, bet pavēloši viņu pārtrauca. Te ir lielākas pārmaiņas nekā bārda uz zoda. Viņas skatiens pārslīdēja manai sejai. Kungs augstais, tev nudien ir taisnība, meitēn! Viņam ir Fae būtnes izskats. Vijolnieks vēlreiz mēģināja kaut ko sacīt, bet Penija ar skarbu skatienu viņu apklusināja. Apklusti vai pazūdi! Es šovakar negribu šeit nekādas ķildas!