Vijolnieks pārlaida skatienu pārējiem apmeklētājiem un redzēja, ka tie vairs nav viņa pusē. Dusmās pietvīkušu seju viņš paķēra savu vijoli un izmetās pa durvīm.
Losija atmeta matus atpakaļ un atkal pienāca man klāt. Vai tā sieviete patiešām bija tik skaista, kā stāsta? Viņa lepni izslēja zodu.
- Skaistāka par mani?
Bridi vilcinājies, es klusi teicu: Viņa bija Feluriana, skaistāka par visām. Pastiepis roku, noglāstīju viņas kaklu blakus sarkano matu vilnim, kas krita pār plecu, tad paliecos uz priekšu un iečukstēju viņai ausī septiņus vārdus: Un tomēr tai sievietei pietrūka tavas uguns. Par šiem septiņiem vārdiem viņa mani iemīlēja, un viņas lepnums bija glābts.
Tad ierunājās Penija: Kā tu tiki projām?
Pārlaidis skatienu zālei, redzēju, ka visi ar lielu uzmanību gaida atbildi. Manī atkal uzbangoja nevaldāmie Fae smiekli. Es laiski pasmaidīju. Mans ēnsegs joprojām viegli viļņojās.
Tad es aizgāju zāles priekšā, apsēdos pie kamīna un izstāstīju viņiem savu stāstu.
Pareizāk sakot, nevis savu, bet vienkārši stāstu. Ja es būtu izstāstījis visu patiesību, viņi nekad tai neticētu. Feluriana ļāvusi man aiziet tāpēc, ka man ķīlā bija dziesma? Tas nekādi neiederējās stāstu klasiskajos modeļos.
Tāpēc mans stāstītais bija krietni tuvāks tam, ko viņi vēlējās dzirdēt un ko bija gatavi pieņemt. Šajā stāstā es traucos pakaļ Felurianai un nokļuvu Fae valstībā. Viņas mijkrēšļa klajumā mūsu augumi cieši savijās kopā. Vēlāk, kad atpūtāmies, es viņai spēlēju mūziku tik vieglu, lai viņa smietos, tik dramatisku, lai viņai aizrautos elpa, tik maigu, lai viņa apraudātos.
Bet, kad es vēlējos aiziet no Fae valstības, viņa man to neļāva. Viņai pārlieku patika mans… mākslinieka talants.
Es nepūlējos būt klīrīgi kautrs. Diezgan nepārprotami ļāvu saprast, ka Feluriana mani augstu vērtēja kā mīlētāju. Negrasos par to atvainoties, varu vienīgi piebilst, ka biju sešpadsmitgadīgs jauneklis, kas lepojas ar savām jauniegūtajām prasmēm un nelaiž garām iespēju drusku padižoties.
Pastāstīju viņiem, kā Feluriana centās sagūstīt un paturēt mani Fae valstībā un kā mēs mērojāmies spēkiem maģijas mākslā. Šeit es mazliet aizņēmos no Taborlina Lielā. Mazliet uguns un zibens.
Beigu beigās es pārspēju Felurianu, tomēr saudzēju viņas dzīvību. Pateicībā par to viņa man noauda brinumapmetni, iemācīja man slepenas maģijas prasmes un par labvēlības zīmi uzdāvināja man sudraba lapu. Lapa, protams, bija pilnīgs izdomājums. Taču stāsts nebūtu īsts, ja viņa nebūtu pasniegusi man trīs dāvanas.
Visā visumā stāsts izdevās labs. Un, ja arī tas nebija viscaur patiess… nu, tajā tomēr bija krietna tiesa patiesības. Sev par aizstāvību gribu sacīt, ka varēju iztikt vispār bez patiesības un stāsts būtu izdevies daudz labāks. Meli ir vienkāršāki un nereti ari daudz sakarīgāki.
Losija vēroja mani visu stāsta laiku un, šķiet, uztvēra notikušo kā izaicinājumu mirstīgo sieviešu spējām. Kad stāsts bija galā, viņa pieteica savas tiesības un uzveda mani augšstāvā, savā mazajā “Penija” viesnīcas istabiņā.
Tonakt es gulēju ļoti maz un man šķita, ka Losija spētu mani nogalināt daudz veiksmīgāk nekā Feluriana. Viņa bija brīnišķīga partnere un ne par mata tiesu neatpalika no Felurianas.
Es dzirdu jūsu jautājumu: bet kā tas iespējams? Kā iespējams mirstīgu sievieti salīdzināt ar Felurianu?
Vieglāk to ir saprast, ja runājam mūzikas valodā. Dažreiz cilvēkam patīk simfonija. Citreiz viņš jūt, ka piemērotāka ir džiga. Līdzīgi notiek mīlas mākslās. Viens sievietes tips var būt atbilstošs krēslainam meža klajumam un mīkstiem zīda spilveniem. Cits tips dabiski iederas viesnīcas augšstāva istabas šaurajā gultā. Katra sieviete ir kā instruments, kas gaida, lai to iepazīst, iemīl un spēlē ar izsmalcinātu eleganci, un tikai tad tā spēj radīt pati savu skaistāko mūziku.
Varbūt dažiem tāds skatījums liksies aizskarošs, jo viņi nespēj saprast trupas aktiera mūzikas izjūtu. Varbūt viņi domā, ka tāda attieksme pazemo sievieti. Varbūt viņi uzskata mani par virspusēju, trulu vai primitīvu radījumu.
Bet tie ir cilvēki, kas nesaprot mīlestību, mūziku un mani.
SIMT ASTOTĀ NODAĻA . ašs
“PENIJA” VIESNĪCĀ mēs pavadījām vairākas dienas, baudīdami laipnu un draudzīgu izturēšanos. Mums bez maksas piešķīra istabas un maltītes. Laupītāju likvidēšana nozīmēja drošākus ceļus un lielāku apmeklētāju skaitu, un Penija zināja, ka mūsu klātbūtne ik vakaru piesaistīs vairāk cilvēku nekā vijolnieka priekšnesumi.
Mēs lietderīgi izmantojām sev atvēlēto laiku, siltās maltītes un mīkstās gultas. Mums visiem vajadzēja zināmu laiku, lai atkoptos. Hespi joprojām apgrūtināja bultas cauršautā kāja, Dedanu lauztā roka. Mani niecīgie ievainojumi, ko biju ieguvis cīņā ar bandītiem, sen bija sadzijuši, toties to vietā bija radušies citi, galvenokārt dziļas skrāpējumu rievas mugurā.
Es mācīju vecajam draugam Tempi lautas spēles pamatus, savukārt viņš atsāka mācīt man cīņas prasmi. Mani vingrināšanās periodi sastāvēja galvenokārt no īsiem, kodolīgiem pārspriedumiem par lethani un gariem, nogurdinošiem ketana treniņiem.
Turklāt es sacerēju dziesmu par saviem piedzīvojumiem Felurianas valstībā. Sākumā es to nosaucu par “Mijkrēšļa pantiem”, un jūs droši vien piekritīsiet, ka tas nav necik veiksmīgs nosaukums. Par laimi, tas nekļuva populārs, un šodien cilvēki to pazīst galvenokārt ar nosaukumu “Nepabeigtā dziesma”.
Tas nebija mans labākais sacerējums, bet melodiju bija viegli atcerēties. Viesnīcas apmeklētājiem tā acīmredzot patika, un, kad dzirdēju Losiju to svilpojam dzērienu iznēsāšanas laikā, es sapratu, ka tā izplatīsies kā uguns ogļu iegulā.
Tā kā klausītāji pieprasīja arvien jaunus stāstus, es tiem izstāstīju dažādus citus notikumus no savas dzīves. Pastāstīju, kā biju panācis savu uzņemšanu Universitātē, būdams tikko piecpadsmit gadu vecs. Pastāstīju, kā nieka trijās dienās kļuvu par Arkanuma locekli. Pastāstīju, kā niknuma lēkmē izsaucu vēju, kad Ambrozs bija salauzis manu lautu.
Diemžēl līdz trešajam vakaram man patiesu stāstu nepietika. Un, tā kā klausītāji joprojām gribēja dzirdēt kaut ko jaunu, es vienkārši nočiepu kādu no stāstiem par Iljenu un ieliku viņa vietā sevi, pie viena nozagdams arī šo to no Taborlina stāstiem.
Ar to es nelepojos un savai aizstāvībai gribētu sacīt, ka biju patērējis diezgan daudz stipra dzeramā. Turklāt manu klausītāju vidū bija arī dažas glītas sievietes. Pacilātības dzirkstīm jaunas sievietes acīs piemīt ļoti spēcīgs valdzinājums. No jauna nejēgas tas var izvilkt visas iespējamās muļķības, un es šajā ziņā nebiju izņēmums.
Dedans un Hespe tikmēr dzīvoja savā īpašā noslēgtā pasaulē, kādu jauni mīlnieki sev mēdz radīt. Uz viņiem varēja raudzīties ar prieku. Dedans bija kļuvis klusāks un maigāks. Hespes sejā bija izgaisusi krietna daļa agrākā skarbuma. Viņi daudz laika pavadīja savā istabā. Droši vien centās atgūt iekavēto miegu.
Martens neapvaldīti flirtēja ar Peniju, izdzēra tik daudz, ka varētu piepildīt dīķi, un savā visnotaļ vērienīgajā izklaidē varēja sekmīgi mēroties ar trim vīriem.
Pēc trijām dienām mēs aizgājām no “Penija” viesnīcas, jo nevēlējāmies pārmēru izmantot saimnieku labvēlību. Es priecājos, ka varam doties projām. Tempi treniņu un Losijas uzmanības rezultātā jutos nokausēts līdz bezspēkam.