* * *
Mūsu atpakaļceļš uz Severenu bija diezgan lēns. Daļēji tāpēc, ka mēs centāmies saudzēt Hespes ievainoto kāju, un daļēji tāpēc, ka apzinājāmies: mūsu kopīgais laiks tuvojas beigām. Par spīti visām grūtībām, mēs bijām ievērojami sadraudzējušies, un to nav viegli atstāt pagātnē.
Ziņas par mūsu piedzīvojumiem bija aizsteigušās mums priekšā. Tāpēc visur, kur apstājāmies pavadīt nakti, mūs gaidīja ēdiens un gultas par lētu maksu vai vispār par brīvu.
Trešajā dienā pēc aiziešanas no “Penija” viesnīcas mēs sastapām nelielu ceļojošu aktieru pulciņu. Tie nebija Edema Rū ļaudis un izskatījās diezgan paputējuši. Viņi bija tikai četri: viens pavecāks vīrietis, divi jaunekļi mazliet virs divdesmit un astoņus deviņus gadus vecs zēns. Kad apstājāmies, lai ļautu Hespei atpūtināt kāju, viņi kravāja savu mantību ļodzīgos ratos.
- Sveiciens aktieru trupai! es uzsaucu.
Viņi bažīgi paskatījās uz mums, tomēr manāmi nomierinājās, ieraudzījuši man plecā pakārto lautu. Sveiciens bardam!
Es iesmējos un piegāju sarokoties. Barda šeit nav, ir tikai dziesminieks.
- Sveiciens tik un tā! vecākais vīrietis smaidīdams atbildēja. Kādu ceļu iedami?
- No ziemeļiem uz dienvidiem. Un jūs?
Uzzinājuši, ka ejam katrs uz savu pusi, viņi nomierinājās vēl vairāk.
- No austrumiem uz rietumiem, vīrietis atbildēja.
- Kā jums veicas?
Viņš paraustīja plecus. Pēdējā laikā ne visai. Bet mēs esam dzirdējuši par lēdiju Čokeru, kura dzīvo divu dienu gājiena attālumā. Stāsta, ka viņa neraidot projām nevienu, kurš daudzmaz protot čīgāt vijoli vai izrādīt mīmu spēli. Ceram nopelnīt tur kādu peniju.
- Labāk mums veicās, kad bija lācis! sacīja viens no jaunajiem vīriešiem. Cilvēki ir gatavi maksāt, lai redzētu lāču dīdīšanu.
- Mūsu lācis saslima pēc suņa koduma, otrs vīrietis paskaidroja.
- Pirms gada nobeidzās.
- Žēl gan, es teicu. Pie lāčiem tikt nav viegli. Vīri bez vārdiem piekrītoši pamāja. Es varu piedāvāt jums jaunu dziesmu! Ko par to dosiet pretī?
Vecākais vīrietis piesardzīgi paskatījās uz mani. Kas zina, varbūt tev tā ir jauna, bet mums veca, viņš atbildēja. Un jauna dziesma vēl nenozīmē, ka tā noteikti ir laba dziesma.
- Spried pats! es teicu un izņēmu no futrāļa lautu. Biju sacerējis šo dziesmu ar domu, lai to būtu viegli atcerēties un tikpat viegli nodziedāt, tomēr man vajadzēja atkārtot divreiz, lai viņš spētu uztvert visu melodiju. Kā jau teicu, šie cilvēki nebija no Edema Rū cilts.
- Tīri laba dziesma, vīrietis negribīgi atzina. Feluriana visiem patīk, bet es nezinu, ko mēs varētu dot tev pretī.
Tad ierunājās mazais zēns: Es esmu sacerējis vēl vienu pantiņu “Skārdniekam bodniekam”.
Pārējie mēģināja viņu apklusināt, bet es pasmaidīju. Ļoti labprāt to noklausītos!
Zēns lepni izslējās un spalgā balsī nodziedāja:
“Pie upes, tālu no vīriešu skatiem,
Mazgājās meiča dzelteniem matiem.
Gribēju pieiet un sarunu sākt,
Bet viņa teica, ka nedrīkstot nākt,
Jo tad viņa nezināšot, kur dēties.
Un lēnām atsāka saziepēties.”
Es iesmējos. Nav slikti! paslavēju viņu. Bet kā tev patīk tāds pants?
“Pie upes, tālu no vīriešu skatiem,
Mazgājās meiča dzelteniem matiem.
Kad tvēru to ciet, kā pieklājas vīram,
Tā teica, ka nejūtoties vairs tīra.
Vai man patiešām nemaz neesot kauna?
Un steidza mazgāties atkal no jauna.”
Zēns domīgi klusēja. Manējais bija labāks! viņš teica pēc neilgas prātošanas.
Uzsitu viņam pa plecu. Kārtīgs virs turas pie saviem pantiem! Atkal pievērsos mazā pulciņa vadonim: Varbūt pēdējā laikā ir dzirdētas kādas baumas?
Viņš bridi domāja. Ziemeļu pusē, Eldas mežā, ir iemitinājušies laupītāji.
Es pamāju ar galvu. Cik man zināms, tagad viņi ir izkvēpināti.
Vīrietis prātoja vēl kādu bridi. Dzirdēju, ka Alverons esot apprecējis to sievieti, kuru sauc par Laklesu.
- Es zinu dzejoli par Laklesu! mazais zēns atkal iestarpināja un sāka skandēt:
“Septiņas lietas, kam līdzīgu nav,
Durvīs uz Laklesas istabu stāv…"
- Kuš! Vecākais virs viņu viegli iepļaukāja un paskatījās uz mani ar tādu kā vainīgu izteiksmi sejā. Puikam ir laba dzirde, bet uzvesties viņš galīgi nemāk.
- Patiesībā es labprāt to noklausītos, es teicu.
Vīrietis paraustīja plecus un ļāva zēnam runāt. Nikni pablenzis uz viņu, zēns noskaitīja:
“Septiņas lietas, kam līdzīgu nav,
Durvīs uz Laklesas istabu stāv.
Gredzens, kam valkātāja nav bijis,
Vārds, kuru zvērests sasaistījis,
Mūžam pareiza laika tece,
Tumša bez liesmas kvēluma svece,
Dēls, kurš savas asinis devis,
Durvis, kas attur straumi no sevis,
Septītā lieta dziļdziļi slēpta,
Sapņu segā un burvībā tērpta."
- Tas ir viens no miklu pantiņiem, vecākais virs kā aizbildinādamies paskaidroja. Dievs vien zina, kur viņš tos saklausās, bet vajadzētu tak saprast, ka visas dzirdētās neķītrības nav jārunā tālāk!
- Kur tu to dzirdēji? es jautāju.
Zēns mēģināja atcerēties, bet tad paraustīja plecus un sāka kasīt kāju. Nezinu. No kaut kādiem sīkajiem.
- Mums laiks doties tālāk! vecākais vīrietis teica, pārlaidis skatienu debesim. Es pameklējos makā un iedevu viņam sudraba noblu. Kāpēc tad tā? viņš noprasīja, uzmezdams tam aizdomīgu skatienu.
- Lai jūs drīzāk tiktu pie jauna lāča, es atbildēju. Pats esmu pieredzējis grūtus laikus, bet tagad man klājas labi.
Daudzkārt man pateikušies, viņi devās tālāk. Nabaga ļautiņi! Neviena cienījama Edema Rū aktieru trupa nenolaistos līdz lāču dīdīšanai. Tas neprasa nekādas prasmes un nedod iemeslu lepoties.
Tomēr nebūtu taisnīgi vainot cilvēkus par to, ka viņos nerit īstenas Rū asinis, un mums, ceļojošu trupu aktieriem, jārūpējas citam par citu. Neviens no malas to nedarīs.
* * *
Mēs ar Tempi izmantojām ceļā pavadītās stundas, lai pārrunātu lethani, un vakara stundas, lai vingrinātos ketani mākslā. Pamazām man tas kļuva vieglāk, un dažreiz es tiku pat līdz Lietus Ķeršanai, pirms Tempi pamanīja kādu sīku kļūdu un lika man sākt visu no gala.
Blakus viesnīcai, kurā bijām apstājušies, mēs atradām piemērotu, savrupu vietu savām nodarbībām. Dedans, Hespe un Martens tikmēr iekšā cilāja dzērienu kausus. Es cītīgi praktizēju ketanu, bet Tempi sēdēja, atspiedis muguru pret koku, un izpildīja vienu no pamata pirkstu vingrinājumiem, ko biju viņam iemācījis, darīdams to ar nesaudzīgu apņēmību. Vēl un vēlreiz. Vēl un vēlreiz.
Brīdī, kad beidzu izpildīt Plaukstu Apļošanu, ar acs kaktiņu iesāņus pamanīju kādu zibošu kustību. Es nepārtraucu treniņu, jo Tempi bija piekodinājis ketana vingrinājumu laikā ne mirkli nenovērst uzmanību. Ja es pagrieztu galvu un paskatītos, viss atkal būtu jāsāk no sākuma.
Mokoši lēnām kustībām es sāku izpildīt Atmugurisko Deju. Taču, līdzko atbalstīju papēdi, jutu, ka neesmu panācis vajadzīgo līdzsvaru. Gaidīju, ka Tempi ar saucienu mani apturēs, bet tas nenotika.
Pārtraucu ketana vingrinājumu un pagriezies ieraudzīju, ka mums vieglā, elastīgā solī tuvojas četri ademu algotņi. Tempi bija jau piecēlies un gāja tiem pretī. Mana lauta bija ielikta futrāli un atbalstīta pret koka stumbru.
Drīz visi pieci stāvēja ciešā pulciņā tik tuvu cits citam, ka pleci gandrīz saskārās. Tik tuvu, ka es nedzirdēju nevienu čukstu un pat neredzēju viņu rokas. Tomēr Tempi pleci liecināja, ka viņš jūtas neveikli un atrodas tadā kā aizsardzības pozīcijā.