Zināju, ka uzrunāt Tempi nebūtu pieklājīgi, tāpēc devos uz viņu pusi. Taču nebiju vēl paguvis pieiet klāt, kad viens no svešajiem algotņiem izstiepa roku un atgrūda mani, stingri atspiezdams man pret krūtīm izplestus pirkstus.
Neko nedomādams, es izpildīju Uzvarēto Lauvu: satvēru viņa īkšķi un pagriezu plaukstu projām no sevis. Viņš bez jebkādas redzamas piepūles atbrīvoja roku un vērsās pret mani ar Medību Akmeni. Es izpildīju Atmugurisko Deju, un šoreiz līdzsvars izdevās atbilstošs, bet viņš ar otru roku iesita man pa deniņiem. Sitiens bija viegls un pat nesāpēja, tomēr uz pussekundi tas mani apdullināja.
Mans lepnums bija ievainots. Šis bija tāds pats sitiens, kādus es biju saņēmis no Tempi līdz ar mēmu pārmetumu par aplami izpildītu ketanu.
- Ašs! algotnis klusi sacīja aturiešu valodā. Tikai tagad, dzirdot šo balsi, es sapratu, ka tā ir sieviete. Nevar teikt, ka viņas āriene būtu īpaši vīrišķīga; gluži vienkārši viņa izskatījās ļoti līdzīga Tempi. Tldi paši smilškrāsas mati, bāli pelēkas acis, rāma sejas izteiksme, asinssarkanas drēbes. Viņa bija pāris collu garāka par Tempi, un viņai bija platāki pleci. Bet, kaut gan viņa bija tieva kā pātagas aukla, sarkanais, piegulošais apģērbs tomēr atklāja gumu un krūšu izliekumus.
Ieskatījies uzmanīgāk, es tūlīt pārliecinājos, ka arī pārējās četras algotnes ir sievietes. Manai plecīgajai pretiniecei pār uzaci stiepās tieva rēta un vēl viena rēta rēgojās blakus zodam. Tās bija tādas pašas sudrabainas rētas, kādas biju redzējis uz Tempi rokām un muguras. Un, kaut gan tās neizskatījās īpaši baisas, tās piešķīra viņas bezkaislīgajai sejai dīvainu bargumu.
“Ašs!” viņa bija teikusi. Pirmajā brīdī to varētu noturēt par atzinību, taču es savā neilgajā mūžā biju dzirdējis pietiekami daudz izsmiekla, lai to pazītu neatkarīgi no valodas.
Vēl bēdīgāk bija tas, ka viņas labā roka aizslīdēja aiz muguras un palika guļam mazajā iedobē ar delnu uz āru. Pat manas niecīgās ademu žestu valodas zināšanas ļāva man saprast, ko tas nozīmē. Sievietes roka atradās iespējami tālu no zobena spala. Vienlaikus viņa pagrieza pret mani plecu un novērsa skatienu. Es biju ne tikai atzīts par nenozīmīgu pretinieku; šī kustība pauda nepārprotami nievājošu noniecinājumu.
Visiem spēkiem pūlējos saglabāt mierīgu sejas izteiksmi, jo zināju, ka jebkāda jūtu izpausme tikai vēl vairāk pazeminātu mani viņas acīs.
Tempi pastiepa roku turp, no kurienes biju pienācis. Ej! viņš teica. Nopietni. Oficiāli.
Nevēlēdamies ķildu, es negribīgi paklausīju.
Ademi stāvēja ciešā pulciņā apmēram stundas ceturksni, un es tikmēr turpināju ketana vingrinājumus. Kaut gan no viņu sarunas es nedzirdēju nevienu skaņu, starp viņiem nepārprotami norisinājās strīds. Kustības bija asas un dusmīgas, kāju novietojums pauda agresivitāti.
Beidzot četras svešās algotnes devās projām lielceļa virzienā. Tempi atgriezās pie manis, kamēr es pūlējos izpildīt Kviešu Kulšanu.
- Par platu. Aizkaitinājums. Viņš viegli uzsita man pa kājas aizmuguri un pagrūda aiz pleca, lai parādītu, ka man nav vajadzīgā līdzsvara.
Pavirzīju pēdu un mēģināju vēlreiz. Kas tās tādas bija, Tempi?
- Ademi, viņš vienkārši atbildēja, apsēzdamies vecajā vietā zem koka.
- Vai tu viņas pazini?
-Jā. Tempi paskatījās apkārt, tad izvilka no futrāļa manu lautu. Ar aizņemtām rokām viņš bija divtik mēms. Atsāku ketana vingrinājumus, jo zināju, ka jebkāda uzstājība, mēģinot panākt atbildi, būtu līdzvērtīga zobu raušanai.
Pagāja divas stundas, un saule sāka slīdēt aiz rietumpuses kokiem.
- Rīt es eju prom, Tempi teica. Tā kā viņa rokas joprojām bija aizņemtas, es varēju tikai minēt, kāds ir viņa noskaņojums.
- Uz kurieni?
- Haerta. Šehinni.
- Vai tās ir pilsētas?
- Haerta ir pilsēta. Šehinni ir mana skolotāja.
Man bija radusies nojausma par to, kas noticis. Vai tev radušās nepatikšanas tāpēc, ka esi mani mācījis?
Tempi ielika lautu atpakaļ futrālī un aizspieda ciet vāku. Varbūt. Jā.
- Vai tas ir aizliegts?
- Ļoti aizliegts, viņš atbildēja.
Tempi piecēlās un uzsāka ketanu. Es darīju to pašu, un kādu laiku mēs abi klusējām.
- Lielas nepatikšanas? es beidzot jautāju.
- Ļoti lielas, Tempi atbildēja, un es dzirdēju viņa balsī neierastu emociju izpausmi, bažas. Varbūt tas nebija gudri.
Mēs klusēdami kustējāmies tikpat lēni kā rietošā saule.
Es domāju par to, ko bija teicis Ktehs. Par sīko noderīgas informācijas drumstalu, ko tas mūsu sarunā bija izmetis. Tu smējies par fejām un pasaku būtnēm, līdz vienu tādu ieraudzīji pats savām acīm. Kāds brīnums, ja tavi civilizētie līdzcilvēki netic čandriāniem? Lai atrastu kādu, kurš varētu
ņemt tevi pārpilnu, tev jāatstāj savi dārgie Civilizācijas Stūri tālu aizmugurē. Tev nebūs ne mazāko cerību, kamēr nebūsi aizgājis līdz Negaisa kalniem. Feluriana bija teikusi, ka Ktehs vienmēr runājot tikai patiesību.
- Vai es varētu tevi pavadīt? es jautāju.
- Pavadīt? Tempi pārjautāja, ar plaukstām izdarīdams graciozas apļveida kustības, kuru mērķis bija pārlauzt lielos roku kaulus.
- Ceļot kopā. Sekot. Uz Haertu.
-Jā-
- Vai tas tev palīdzētu mazināt nepatikšanas?
-Jā-
- Es iešu.
- Es tev pateicos.
SIMT DEVĪTĀ NODAĻA . barbari un ārprātīgie
GODĪGI SAKOT, vairāk par visu es vēlējos doties atpakaļ uz Severenu. Gribēju atkal gulēt gultā un baudīt maera labvēlību, kamēr mani darbi vēl viņam ir svaigā atmiņā. Gribēju uzmeklēt Dennu un izlīdzināt mūsu nesaprašanos.
Bet Tempi bija iekļuvis nepatikšanās tāpēc, ka mācījis mani. Es nedrīkstēju vienkārši aizbēgt un atstāt viņu ķibelē vienu. Turklāt Ktehs bija teicis, ka Denna jau esot aizceļojusi no Severenas. Tiesa, tādai ziņai man pasaku valstības pareģis nebija vajadzīgs. Es biju projām jau veselu mēnesi, un Denna nemēdza ilgstoši uzturēties vienā vietā.
Tā nu nākamajā rītā mūsu pulciņa ceļi šķīrās. Dedans, Hespe un Martens devās uz dienvidiem, uz Severenu pie maera, lai ziņotu par notikušo un saņemtu maksu par padarīto darbu. Mēs ar Tempi griezāmies ziemeļaustrumu virzienā uz Negaisa kalniem un Ademri.
- Vai tu noteikti negribi, lai es aiznesu maeram to lādi? Dedans jautāja man jau piekto reizi.
- Es apsolīju maeram, ka jebkādu naudu nodošu viņam personiski, es meloju. Tomēr man vajadzēs, lai tu aiznes viņam šo te! Iedevu lācīgajam algotnim vēstuli, ko biju uzrakstījis iepriekšējā vakarā. Tur ir paskaidrots, kāpēc man vajadzēja iecelt tevi par grupas vadoni. Es pasmīnēju. Varbūt viņš tev par to kaut ko piemaksās.
Dedans lepnumā piepūtās un paņēma vēstuli.
Martens, stāvēdams blakus, izdvesa piesmakušu skaņu. Varbūt tas bija klepus.
* * *
Kamēr mēs ar Tempi mērojām ceļu, man izdevās šo to no viņa uzzināt. Pamazām es noskaidroju, ka paraža prasa, lai cilvēks ar viņa sociālo stāvokli saņemtu atļauju, pirms sāk kādu apmācīt.
Situāciju sarežģīja tas apstāklis, ka es biju cilvēks no ārpuses. Barbars. Mācīdams tādu cilvēku kā es. Tempi, šķiet, bija nogrēkojies vairāk nekā tikai pret paražu. Viņš bija lauzis uzticību savam skolotājam un saviem ļaudīm.