- Vai paredzams, ka notiks kaut kāda tiesa? es jautāju.
Tempi papurināja galvu. Tiesa nē. Šehinni uzdos man jautājumus. Es teikšu: “Redzēju Kvoutā labu kaļamu dzelzi. Viņš pieder pie lethani. Viņam vajag, lai lethani viņu vadītu.”
Viņš pamāja ar roku uz manu pusi. Šehinni tev jautās par lethani, lai noskaidrotu, vai es esmu redzējis pareizi. Šehinni izlems, vai tu esi dzelzs, ko vērts kalt. Viņš izdarīja apļveida kustību, kas pauda: neomulīgi.
- Un kas notiks, ja neesmu? es jautāju.
- Ar tevi? Nenoteiktība. Ar mani? Nogriezīs.
- Nogriezīs? es pārjautāju, cerēdams, ka esmu pārpratis.
Tempi pacēla plaukstu un pakustināja pirkstus. Ademi. Viņš savilka tos dūrē un pakratīja. Ademre. Tad viņš atvēra plaukstu un pieskārās mazajam pirkstiņam. Tempi. Viņš pēc kārtas pieskārās pārējiem pirkstiem. Draugs. Brālis. Māte. Viņš pieskārās īkšķim.
- Šehinni. Pēc tam viņš izdarīja tādu kustību, it kā nogrieztu mazo pirkstiņu un aizmestu to projām. Nogriezīs, viņš teica.
Tātad nenogalinās, bet izraidīs no pārējo vidus. Es uzelpoju vieglāk, bet tikai līdz brīdim, kad ieskatījos Tempi bālajās acīs. īsu mirkli nevainojami rāmā maska pazuda, un aiz tās es ieraudzīju patiesību. Nāve būtu vieglāks sods nekā izraidīšana. Tempi bija tik izmisis un pārbiedēts, kādu es viņu nekad nebiju redzējis.
* * *
Mēs vienojāmies, ka visvairāk cerēt varam tad, ja ceļojumā uz Haertu es pilnīgi nodošu sevi Tempi rokās. Manā rīcībā bija aptuveni piecpadsmit dienu, lai piedienīgi uzspodrinātu savas zināšanas. Galvenā cerība bija tāda, ka es atstāšu labu iespaidu uz tiem, kuru rokās ir Tempi liktenis.
Jau pirmās dienas sākumā Tempi lika man novilkt un noglabāt manu ēnsegu. Es negribīgi paklausīju. Apmetnis pārtapa apbrīnojami mazā paciņā, ko bez grūtībām varēju ievietot savā ceļamaisā.
Tempi diktētā intensitāte bija ļoti nogurdinoša. Vispirms mēs abi izpildījām dejotāja stiepšanos, ko biju vērojis jau daudz reižu. Pēc tam mēs nevis enerģiski soļojām kā citkārt, bet veselu stundu skrējām. Tad izpildījām ketanu, un Tempi laboja manas nebeidzamās kļūdas. Tad nogājām vienu jūdzi.
Beidzot apsēdāmies un pārrunājām lethani. Tā kā pārrunas notika ademu valodā, tas nebūt nebija viegli, tomēr mēs nolēmām, ka līdz nokļūšanai Haertā man pēc iespējas labāk jāapgūst valoda, lai tur es varētu runāt kā civilizēta būtne.
- Kāds ir lethani mērķis? Tempi jautāja.
- Rādīt mums taku, pa kuru jāiet? es minēju.
- Nē, Tempi bargi atbildēja. Lethani nav taka.
- Kāds ir lethani mērķis, Tempi?
- Vadīt mūsu rīcību. Ja tu seko lethani, tad rīkosies pareizi.
- Vai tā nav taka?
- Nē. Lethani ir tas, kas palīdz izvēlēties taku.
Pēc tam sākām atkal visu no gala. Stundu skrējām, izpildījām ketanu, nogājām jūdzi, pārspriedām lethani. Pilns aplis prasīja divas stundas, un, kad neilgās pārrunas bija galā, darījām atkal visu no sākuma.
Kādā no lethani pārrunu reizēm es gribēju izdarīt kustību, kas nozīmēja mīkstināts izteikums. Bet Tempi uzlika roku uz manas plaukstas un to apturēja.
- Kad mēs runājam par lethani, tā nevajag darīt. Ar kreiso roku viņš ātri izdarīja kustības satraukums, noliegums un vēl dažus žestus, kurus es nesapratu.
- Kāpēc?
Tempi bridi domāja. Kad runā par lethani, tam nav jānāk no šejienes. Viņš piesita pirkstus man pie galvas. Vai no šejienes. Viņš piesita man pie krūtīm virs sirds un nolaida pirkstus lejup līdz manai kreisajai plaukstai. īstas lethani zināšanas dzīvo dziļāk. Dzīvo šeit. Viņš iebakstīja man vēderā zem nabas. Jārunā ir no turienes, bez domāšanas.
Turpmākajā gaitā es pamazām apjautu mūsu sarunu nerakstītos likumus. To mērķis bija ne tikai mācīt man lethani, bet arī noskaidrot, cik dziļi manī ir iesakņojusies izpratne par lethani.
Tas nozīmēja, ka uz jautājumiem ir jāatbild ātri, bez ademu sarunai raksturīgajām garajām pauzēm. Atbildēm nevajadzēja būt pārdomātām; tām vajadzēja būt dziļām. Ja cilvēkam bija patiesa lethani izpratne, šīs zināšanas atspoguļojās atbildēs.
Skrējiens. Ketans. Gājiens. Pārrunas. Līdz pusdienlaika pārtraukumam mēs izgājām šos apļus trīs reizes. Tas prasīja sešas stundas. Es pludoju sviedros un domāju, ka miršu. Pēc stundu ilgas maltītes un atpūtas sākām visu no gala. Līdz nakšņošanas laikam izgājām vēlreiz visus trīs apļus.
Naktsvietu iekārtojām ceļa malā. Pa pusei aizmidzis, notiesāju vakariņas, izklāju segu un ietinos savā ēnsegā. Lielajā pagurumā man tas šķita mīksts un silts kā dūnu pēlis.
Nakts vidū Tempi mani uzmodināja. Lai gan kāda dzīvnieciska daļa no manas būtības viņu ienīda, es jau no pirmā brīža sapratu, ka tas ir nepieciešams. Mans ķermenis bija stīvs un sāpēja, bet lēnās, pazīstamās ketana kustības palīdzēja atslābināt saspringtos muskuļus. Tempi lika man izstaipīties un padzerties ūdeni, un atlikušo nakts daļu es nogulēju ka baļķis.
Otrā diena bija krietni grūtāka. Kaut gan lauta bija cieši piesaitēta man pie muguras, tā kļuva par mokošu nastu. Zobens, ko es pat nepratu lietot, smagi karājās pie sāna. Ceļamaiss bija kļuvis par smagu dzirnakmeni, un es nožēloju, ka neesmu ļāvis Dedanam paņemt maera naudas lādi. Mani muskuļi bija kā gumija un negribēja klausīt, un skrējiena laikā elpa dzeļoši svilināja kaklu.
Periodi, kad mēs ar Tempi pārrunājām lethani, bija vienīgie īstenie atelpas brīži, taču tie bija nožēlojami īsi. Manas pagurušās domas virmoja nekārtīgā juceklī, un vajadzēja lielu piespiešanos, lai tās sakopotu un censtos pareizi atbildēt. Tomēr manas atbildes viņu tikai kaitināja. Ik pa brīdim viņš purināja galvu un skaidroja, cik ļoti esmu maldījies.
Beidzot es atmetu ar roku un vairs nepūlējos atbildēt pareizi. Pagurums radīja vienaldzību, un es vairs necentos sakārtot domas, tikai priecājos par iespēju dažas minūtes mierīgi pasēdēt. Jutos pārāk noguris, lai atcerētos, ko pats esmu teicis, bet dīvainā kārtā tieši šīs atbildes Tempi biežāk bija pa prātam. Tas bija ļoti iepriecinoši. Ja manas atbildes viņu apmierināja, mūsu sarunas ievilkās ilgāk un es ilgāk varēju atpūsties.
Trešajā dienā jutos ievērojami labāk. Muskuļi vairs tik ļoti nesāpēja. Elpošana kļuva vieglāka. Galva šķita skaidra un viegla kā lapa, kas lidinās vējā. Tādā noskaņojumā atbildes uz Tempi jautājumiem raisījās viegli un vienkārši, gluži kā dziesma.
Skrējiens. Ketans. Gājiens. Pārrunas. Trīs apļi. Un tad kādā brīdī, kad ceļa malā izpildījām ketana vingrinājumu, es pēkšņi sabruku.
Tempi bija mani uzmanīgi vērojis un paguva satvert mani, pirms atsitos pret zemi. Vairākas minūtes man galvā valdīja reibonis un migla, un atguvies redzēju, ka guļu koka ēnā netālu no ceļa. Acīmredzot Tempi bija mani turp aiznesis.
Viņš pastiepa man ādas blašķi ar ūdeni. Dzer!
Man negribējās par to pat domāt, tomēr es saņēmos un iedzēru malku. Piedod, Tempi!
Viņš papurināja galvu. Tu izdarīji daudz, pirms kriti. Tu nežēlojies. Tu parādīji, ka tavs prāts ir stiprāks par ķermeni. Tas ir labi. Kad prāts valda pār ķermeni, tas pieder pie lethani. Bet zināt savas robežas arī pieder pie lethani. Labāk ir apstāties, kad vajadzīgs, nevis skriet līdz krišanai.
- Ja vien lethani neprasa arī krišanu, es nedomādams sacīju. Mana galva joprojām bija viegla kā vēja nesta lapa.
Viņš pasmaidīja, un tas bija rets notikums. Jā. Tu sāc saprast.
Es atbildēju viņa smaidam. Tu arvien labāk runā aturiešu valodā, Tempi.