Viņš samirkšķināja acis. Bažas. Mēs runājam manā valodā, nevis tavējā.
- Es nerunāju… iesāku protestēt, bet tad ieklausījos savos izrunātajos vārdos. Sceopa teyas. Man galvā atkal sagriezās virpulis.
- Dzer vēl! Tempi teica, un, par spīti apvaldītajai balsij un sejai, es jutu, ka viņš ir noraizējies.
Lai nomierinātu viņu, noriju vēl vienu malku. Tad piepeši mans ķermenis itin kā aptvēra, ka tam vajadzīgs ūdens, un, piepeši sajutis milzīgas slāpes, es iedzēru vairākus lielus malkus. Tomēr laikus mitējos, lai neizdzertu par daudz un māgā nesāktos krampji. Tempi pamāja ar galvu: atzinība.
- Tātad es runāju labi? jautāju, lai novērstu domas no slāpēm.
- Tu runā labi, ja salīdzina ar bērnu. Kā barbars pat ļoti labi.
- Tikai labi? Vai es lietoju nepareizus vārdus?
- Tu pārāk daudz iesaisti acis. Viņš iepleta pats savas acis un nemirkšķinādams skatījās tieši manējās. Un tavi vārdi ir labi, bet vienkārši.
- Tad tev jāiemāca man vairāk vārdu.
Viņš papurināja galvu. Nopietnība. Tu jau tagad zini pārāk daudz vārdu.
- Pārāk daudz? Tempi, es zinu ļoti maz vārdu!
- Svarīgi nav vārdi, bet lietojums. Ademiem runa ir māksla. Ir tādi, kuri spēj pasacīt daudz ar vienu teicienu. Piemēram, Šehinni. Viņi pasaka kaut ko vienā elpas vilcienā, un citi tur meklē nozīmi veselu gadu. Viegls pārmetums. Tu pārāk bieži saki vairāk, nekā vajadzīgs. Nevajag ademu valodā runāt tā, kā tu dziedi Aturas valodā. Slavini sievieti simt vārdos. Tas ir pārāk daudz. Mūsu sarunas ir īsākas.
- Tātad, ja es tiekos ar sievieti, man jāsaka tikai: “Tu esi skaista”?
Tempi papurināja galvu. Nē. Tev vienkārši jāsaka: “Skaista,” un
jāļauj sievietei pašai nospriest, ko esi gribējis teikt.
- Vai tas nav pārāk… Es nezināju, kā pateikt “neskaidri” vai “nekonkrēti”, un biju spiests sākt teikumu no jauna, lai paskaidrotu savu domu.
- Vai tas neveicina pārpratumus?
- Tas veicina domāšanu, Tempi noteikti atbildēja. Domas smalkumu. Runājot tas vienmēr jāpatur prātā. Pārāk daudz runāt ir… Viņš papurināja galvu. Neatzinība. Brīdi viņš klusēja, meklēdams piemērotu vārdu.
- Rupji?
Noliegums. Neapmierinātība. Es aizeju uz Severenu, un tur ir cilvēki, kas smird. Un ir cilvēki, kas nesmird. Kā vieni, tā otri ir cilvēki, bet tie, kuri nesmird, ir laba līmeņa cilvēki. Viņš spēcīgi iebakstīja man krūtīs divus pirkstus. Tu neesi kazu gans. Tu esi lethani audzēknis. Mans audzēknis. Tev jārunā kā laba līmeņa cilvēkam.
- Bet kur tad paliek skaidrība? Ja nu tu būvē tiltu? Tur ir daudz svarīgu apstākļu. Un visi tie jāpasaka skaidri.
- Protams, Tempi atbildēja. Piekrišana. Bet parasti arī svarīgās lietās labāks ir domas smalkums. Jo mazāk, jo labāk.
Tempi pastiepa roku un stingri satvēra manu plecu. Tad viņš ieskatījās man acīs un ilgāku laiku nenovērsās. Tas bija rets gadījums. Viņa sejā atmirdzēja kluss, skops smaids.
- Lepns, viņš teica.
* * *
Atlikusī dienas daļa pagāja, man atgūstot spēkus. Mēs nogājām dažas jūdzes, izpildījām ketanu, pārrunājām lethani un gājām atkal. Tovakar apmetāmies ceļmalas viesnīcā, kur es vakariņās notiesāju triju vīru porciju un iekritu gultā pirms saules rieta.
Nākamajā dienā mēs atsākām agrākos ciklus, bet gan pirms, gan pēc pusdienlaika atkārtojām tos tikai divas reizes. Mans ķermenis dega un smeldza, taču paguruma reibonis vairs nemocīja. Par laimi, ar nelielu garīgu piepūli man izdevās atgūt tikpat neparasti vieglu un skaidru galvu kā todien, kad biju brīvi atbildējis uz Tempi jautājumiem.
Turpmākajās dienās es sāku domās dēvēt šo dīvaino garīgo stāvokli par Virpuļojošo Lapu.
Tas šķita kā attāls radinieks Akmens Sirdij, garīgajam vingrinājumam, kuru biju apguvis jau sen. Tomēr tūlīt jāpiebilst, ka līdzības abiem šiem stāvokļiem bija maz. Akmens Sirds bija praktisks paņēmiens: tas izdzēsa emocijas un koncentrēja prātu. Tas ļāva vieglāk sadalīt prātu atsevišķās daļās vai saglabāt ļoti svarīgo Alaru.
Virpuļojošā Lapa turpretī šķita diezgan nelietderīga. Tā bija atslābināšanās, kas ļāva prātam noskaidroties un iztukšoties un pēc tam viegli peldēt un virpuļot no vienas domas uz nākamo. Bet šis paņēmiens palīdzēja tikai no zila gaisa izvilkt atbildes uz Tempi jautājumiem; citas praktiskas vērtības tam, šķiet, nebija. Tas bija kāršu trika garīgais ekvivalents.
Astotajā ceļojuma dienā mans ķermenis pastāvīgi vairs nesāpēja. Tad Tempi pievienoja kaut ko jaunu. Pēc ketana vingrinājumiem mums abiem vajadzēja cīnīties. Tas bija grūti, turklāt tas notika tieši tad, kad
es jutu vislielāko nogurumu. Bet pēc cīnīšanās mēs vienmēr apsēdāmies, atpūtāmies un pārrunājām lethani.
- Kāpēc tu šodien smaidīji, kad mēs cīnījāmies? Tempi jautāja.
- lāpēc, ka jutos labi.
- Vai tev patika cīnīties?
-Jā-
Tempi pauda neapmierinātību. Tas nepieder pie lethani.
Brīdi pārdomāju savu nākamo jautājumu. Vai par cīņu nav jājūt prieks?
- Nē. Prieks jājūt par pareizu rīcību un lethani ievērošanu.
- Bet ja lethani prasa, lai es cīnītos? Vai man par to nav jājūt prieks?
- Nē. Prieks jājūt par lethani ievērošanu. Ja tu cīnies labi, tev jājūt lepnums par to, ka labi dari to, kas jādara. Par pašu cīņu jājūt tikai pienākums un skumjas. Tikai barbari un ārprātīgie priecājas par kaujām. Kas mīl pašu cīņu, tas ir aizgājis no lethani.
* * *
Vienpadsmitajā dienā Tempi man mācīja iesaistīt ketanā zobenu. Pirmais, ko apguvu, bija atklājums, cik ātri zobens kļūst svina smags, ja to tur izstieptas rokas attālumā.
Tagad, kad mūsu treniņiem pievienojās cīņas un zobens, katrs aplis prasīja gandrīz divarpus stundas. Tomēr mēs katru dienu cieši ievērojām iesākto kārtību. Trīs apļi pirms pusdienlaika, trīs apļi pēc pusdienlaika. Kopā piecpadsmit stundu. Es jutu, ka mans ķermenis norūdās un augums top izveicīgs un kalsns kā manam skolotājam.
SIMT DESMITĀ NODAĻA . skaistums un zars
PILSĒTĀM CEĻOJUMA laikā mēs ātri izgājām cauri un uzkavējāmies tajas tikai tik daudz, lai papildinātu ēdamo un ūdeni. Lauku apkaime saplūda vienā miglainā ainā. Manas domas saistījās ar ketanu, lethani un valodu, kuru mācījos.
Kad nokļuvām līdz Negaisa kalnu pakājei, ceļš manāmi sašaurinājās. Apkārtne kļuva arvien akmeņaināka un nelīdzenāka, un taka locījās kā čūska, vairīdamās no dziļām ieplakām, stāvām kraujām un juku jukām sakritušiem klintsbluķiem. Gaiss mainījās un kļuva vēsāks, nekā vasarā varētu gaidīt.
Mūsu ceļojums beidzās pēc piecpadsmit dienām. Varu tikai minēt, taču domāju, ka tajā laikā mēs nogājām gandrīz trīssimt jūdžu.
Haerta bija pirmā ademu pilsēta, ko skatīju savām acīm, un pieredzes trūkuma dēļ man šķita, ka to grūti saukt par pilsētu. Tajā nebija galvenās ielas, gar kuru rindojas mājas un veikali. Ēkas, kuras redzēju, atradās attālu cita no citas, tām bija dīvaini apveidi, un tās bija būvētas tā, lai pēc iespējas saplūstu ar dabisko apkārtnes ainavu, it kā vēlētos palikt nepamanītas.
Es nezināju, ka spēcīgie negaisi, kas bija devuši kalnu grēdai nosaukumu, šeit ir pavisam ierasta parādība. Piepešie, mainīgie vēji sagrautu jebkādas stateniskas un stūrainas būves, ko pierasts redzēt zemākajos līdzenumos.
Tāpēc ademi cēla mājas saprātīgi, slēpdami tās no untumainā laika. Dzīvojamie nami bija iebūvēti kalnu sienās vai klinšu patvēruma aizvēja pusē. Dažas mītnes bija ieraktas zemē. Citas bija iekaltas klints akmeņainajos sānos. Dažas mājas palika gandrīz neredzamas, ja tām nenostājās gluži blakus.