Atšķirīgs no tām bija tikai kāds zemu, tuvu sabūvētu akmens ēku puduris netālu no ceļa.
Mēs apstājāmies pie lielākās no šīm ēkām. Tempi pagriezās pret mani, nervozi raustīdams ādas saites, ar kurām algotņa sarkanais ietērps bija cieši piesaitēts rokām. Man jāiet pie Šehinni. Tas var prasīt laiku. Bažas. Nožēla. Tev jāgaida šeit. Varbūt ilgi. Viņa ķermeņa valoda man pateica vairāk nekā vārdi. Nevaru vest tevi iekšā, jo tu esi barbars.
- Es pagaidīšu, mierinoši apgalvoju.
Tempi pamāja ar galvu un iegāja ēkā, vēlreiz atskatīdamies uz mani, pirms aizvēra durvis.
Skatījos apkārt un vēroju cilvēkus, kas rāmi gāja savās ikdienas gaitās: sieviete nesa grozu, mazs zēns veda saitē piesietu kazu. Ēkas bija celtas no tāda paša neapstrādāta akmens, kādi veidoja ainavu, un tās dabiski saplūda ar apkārtni. Debesis bija apmākušās, papildinot pasauli ar vēl vienu pelēku nokrāsu.
Visam pāri pūta vējš, svelpdams gar māju stūriem un zīmēdams zālē mainīgus rakstus. Brīdi domāju, ka derētu aplikt savu ēnsegu, tomēr nolēmu to nedarīt. Gaiss šeit bija retāks un vēsāks. Bet joprojām vēl turpinājās vasara, un saule patīkami sildīja.
Es jutos neparasti mierīgs šajā vietā, kur nebija lielākai pilsētai raksturīgās kņadas un smaku. Nebija pakavu klaboņas pret bruģi. Nebija ratu un pārdevēju, kas klaigājot daudzinātu savas preces. Varēju iztēloties, kā šādā vietā uzaug Tempi vai viņam līdzīgs cilvēks, uzsūcot sevī apkārtnes mieru, piepildoties ar to līdz malām un pēc tam aiznesot to līdzi, lai kurp dotos tālāk.
kā man nebija daudz, ko apskatīt, es pagriezos pret tuvāko ēku. Tā bija būvēta no nevienādiem akmeņiem, kas salikti kopā kā mozaīkas gabaliņi. Ieskatījies tuvāk, izbrīnījies ievēroju, ka tos nesatur nekāda java. Pieklaudzināju pie sienas, brīdi iedomājies, ka tas varētu būt liels viengabala akmens, kas apstrādāts tā, lai izskatītos pēc daudziem salipinātiem akmeņiem.
Aiz muguras izdzirdēju balsi, kas ademu valodā jautāja: Ko tu domā par mūsu sienu?
Pagriezos un ieraudzīju pavecu sievieti ar ademiem raksturīgām bāli pelēkām acīm. Viņas seja bija neizteiksmīga, bet vaibsti pauda mātišķu labsirdību. Galvā viņai bija pār ausīm uzvilkta vilnas cepure. Tā bija rupji adīta, un no apakšas spraucās smilškrāsas šķipsnas, kas bija sākušas sirmot. Pēc ilgā ceļojuma kopā ar Tempi man šķita savādi redzēt ademieti, kas nevalkā sarkanās algotņa drānas un nenēsā zobenu. Sieviete bija ģērbusies vaļīgā, baltā kreklā un lina biksēs.
- Mūsu sienu ir vērts apskatīt, vai ne? viņa teica, ar vienu roku izdarīdama kustības: viegls uzjautrinājums, ziņkārība. Ko tu par to domā?
- Domāju, ka tā ir skaista, es atbildēju ademu valodā, uzmanīgi atļaudamies tikai pavisam īsu acu kontaktu.
Viņas roka saliecās žestā, ko es nepazinu. Skaista?
Es pēc iespējas neuzkrītoši paraustīju plecus. Tas ir skaistums, kas piemīt vienkāršām, praktiskām lietām.
- Varbūt tu nepareizi saproti šo vārdu, viņa teica. Saudzīga atvainošanās. Skaistums ir puķe, sieviete vai dārgakmens. Varbūt tu gribēji teikt “noderīga”. Siena ir noderīga.
- Noderīga, bet ari skaista.
- Varbūt lieta kļūst skaista, kad to lieto.
- Varbūt to lieto atbilstoši skaistumam, es atbildēju, klusībā prātodams, vai šis varētu būt ademu ekvivalents virspusējai tērzēšanai. Ja tā, man tas patika labāk nekā pliekanās valodas maera galmā.
- Un mana cepure? viņa jautāja, pieskardamās tai ar roku. Vai tā ir skaista tāpēc, ka to lieto?
Cepure bija adīta no biezas, rupjas dzijas un nokrāsota koši dzeltena kā kukurūzas matiņi, la bija drusku greiza, un adījums vietām izskatījās nevienāds. Tā šķiet ļoti silta, es piesardzīgi sacīju.
Sievietes kustība pauda vieglu uzjautrinājumu, un viņas acis tikko jaušami iedzirkstījās. Tā tas ir, viņa teica. Un man tā ir skaista, jo man to noadīja meitas meita.
- Tad tā ir ari skaista. Piekrišana.
Sieviete ar rokas kustību man uzsmaidīja. Viņas plauksta izliecās citādi nekā Tempi plauksta, izdarot šo žestu, un es nolēmu uztvert to kā mīlošas mātes smaidu. Saglabādams neizteiksmīgu seju, atbildēju viņai ar smaida kustību un centos, lai tā izdotos gan sirsnīga, gan pieklājīga.
- Kā barbars tu runā labi, viņa teica un, pastiepusi rokas, saspieda manējās draudzīgā žestā. Ciemiņi te ir reti un tik pieklājīgi vēl retāk. Nāc līdzi, un es tev parādīšu skaistumu, un tu man pateiksi, kādam derīgumam tas kalpo.
Es nolaidu skatienu. Nožēla. Nevaru. Es gaidu.
- To, kas iekšā?
Es pamāju ar galvu.
- Ja viņš iegāja iekšā, tev labu laiku būs jāgaida. Viņam noteikti patiks, ka tu esi gājis man līdzi. Tas varētu būt interesantāk nekā skatīties uz sienu. Pavecā sieviete pacēla roku un pievērsa kāda zēna uzmanību. Zēns pieskrēja klāt un gaidoši paskatījās uz viņu, un ziņkārīgās acis aši pārskrēja maniem matiem.
Sieviete izdarīja vairākas kustības, domātas zēnam, bet es sapratu tikai klusi. Pasaki tam, kas ir iekšā, ka es aizvedu šo vīrieti līdzi, lai viņš nestāv viens vējā. Drīz atvedīšu viņu atpakaļ.
Viņa pieklaudzināja pa manu lautas futrāli, pēc tam pa ceļamaisu un pa zobenu man pie sāniem. Atdod šos zēnam, un viņš tos ienesīs iekšā!
Nenogaidījusi atbildi, viņa sāka vilkt manu ceļamaisu lejā no pleca, un es neattapos izdomāt elegantu veidu, kā atteikties, lai neizdarītu
nepiedodamu nepieklājību. Katra kultūra ir atšķirīga, bet visām ir kopēja iezīme: drošākais ceļš, kā cilvēku apvainot, ir atraidīt mājinieku viesmīlību.
Zēns aizskrēja projām ar manām mantām, un vecā sieviete, satvērusi mani aiz rokas, veda sev līdzi. Es itin pateicīgi pieņēmu viņas sabiedrību, un mēs klusēdami gājām, līdz nokļuvām pie dziļas ielejas, kas negaidot pavērās mūsu priekšā. Tā bija zaļa, un pa to tecēja upīte. Ielejas sienas deva patvērumu no uzstājīgā vēja.
- Ko tu teiksi par šādu vietu? sieviete jautāja, norādīdama uz apslēpto ieleju.
- Tā ir ļoti līdzīga Ademrei.
Viņa draudzīgi paplikšķināja man pa roku. Tev ir dotības pateikt bez teikšanas. Tādiem kā tu tas ir retums. Viņa sāka kāpt lejup pa šauru, līkumotu, akmeņainu taciņu ielejas sānā, turēdamās pie mana elkoņa. Netālu pamanīju zēnu, kas ganīja aitas. Viņš mums pamāja ar roku, bet neiesaucās.
Nokāpām līdz pašai ielejai, kur pāri akmeņiem, balti putodama, plūda upe. Vietām tā veidoja dzidrus ūdens laukumus, kuros es redzēju šaudāmies zivis.
- Vai šo tu sauktu par skaistu? viņa jautāja, kad brīdi bijām vērojuši upi.
-Jā-
- Kāpēc?
Nenoteiktība. Varbūt kustības dēļ.
- Akmens nekustējās nemaz, bet arī to tu nosauci par skaistu. Jautājums.
- Kustība nav akmens dabā. Varbūt skaistums nozīmē kustību atbilstoši katra dabai.
Viņa pamāja ar galvu, it kā mana atbilde viņai būtu patikusi. Kādu laiku mēs atkal vērojām ūdeni.
- Vai tu esi dzirdējis par latanthu?
- Nē. Nožēla. Bet varbūt es vienkārši nezinu šo vārdu.
Viņa pagriezās un veda mani tālāk pa ieleju, līdz mēs nonācām pie plašāka klajuma, kas izskatījās apkopts kā dārzs. Tā vidū slējās liels koks, kam līdzīgu es nekad nebiju redzējis.