Mēs apstājāmies klajuma malā. Tas ir zobena koks, sieviete teica un paberzēja plaukstas virspusi pret vaigu: tāda kustība man nebija pazīstama. Latantha. Vai tu teiktu, ka tas ir skaists?
Es brīdi to vēroju. Ziņkārība. Man patiktu aplūkot to tuvāk.
- Tas nav atļauts. Uzsvērums.
Pamāju ar galvu un pētīju koku, cik iespējams, no attāluma. Tam bija augsti, izliekti zari kā ozolam, bet lapas bija platas un gludām malām. Kad uzpūta vējš, tās meta savādus apļus. Jā, es pēc ilgāka laika atbildēju.
- Kāpēc tev tik ilgi bija jādomā?
- Mēģināju izdibināt skaistuma cēloni, es atzinos.
- Un?
- Es varētu teikt, ka koks gan kustas, gan nekustas atbilstoši savai dabai, un tas nosaka tā skaistumu. Bet es nedomāju, ka tas ir īstais cēlonis.
- Kas tad?
Veltīju kokam vēl vienu ilgu skatienu. Es nezinu. Kāds tas varētu būt?
- Tas vienkārši ir, viņa teica. Ar to pietiek.
Es pamāju ar galvu, juzdamies mazliet muļķīgi par savām agrākajām pārsmalcinātajām atbildēm.
- Vai tu zini par ketanu? Viņas jautājums mani pārsteidza.
Tagad es jau zināju, cik svarīga ademiem ir šī dzīves daļa. Tāpēc
vilcinājos dot skaidru atbildi. Tomēr ari melot es negribēju. Varbūt. i4tvainošanās.
Viņa pamāja ar galvu. Tu esi piesardzīgs.
- Jā. Vai tu esi Šehinni?
Šehinni pamāja ar galvu. Kad tev radās aizdomas, kas es esmu?
- Kad tu jautāji par ketanu, es atbildēju. Un kad tev radās aizdomas, ka es zinu vairāk, nekā barbaram jāzina?
- Kad redzēju, kā tu esi novietojis kājas.
Atkal iestājās klusums.
- Šehinni, kāpēc tu nevalkā sarkanu apģērbu kā pārējie ademu karotāji?
Viņa izdarīja vairākas nepazīstamas kustības. Vai tavs skolotājs tev ir stāstījis, kāpēc ademi valkā sarkanu apģērbu?
- Es neiedomājos pajautāt, atbildēju, negribēdams radīt iespaidu, it kā Tempi nebūtu mācījis mani pietiekami rūpīgi.
- Tad jautāšu es.
Bridi kavējos domās. Tādēļ, lai ienaidnieks neredzētu viņus asiņojam?
Atzinība. Bet kāpēc es valkāju baltas drēbes?
Vienīgā atbilde, ko varēju iedomāties, lika man sastingt. Tāpēc, ka tu neasiņo.
Viņas galvas mājiens pauda daļēju piekrišanu. Un ari tāpēc, ka ienaidnieks, ja tam tomēr izdotos ievainot mani līdz asinīm, būtu pelnījis tās redzēt.
Nodrebēju sevī, visiem spēkiem cenzdamies saglabāt ademu ārējo savaldību. Pēc atbilstoši pieklājīgas pauzes jautāju: Kas notiks ar Tempi?
- To vēl redzēsim. Sievietes kustība pauda kaut ko diezgan tuvu aizkaitinājumam, un pēc tam viņa noprasīja: Vai par sevi tu neraizējies?
- Es vairāk raizējos par Tempi.
Zobena koks vējā zīmēja rakstus. Tie gluži hipnotiski saistīja skatienu.
- Cik tālu tu esi ticis ar treniņiem? Šehinni jautāja.
- Ketanu esmu mācījies vienu mēnesi.
Viņa pagriezās pret mani un pacēla rokas. Vai esi gatavs?
Nespēju nokratīt domu, ka viņa ir sešas collas mazāka par mani un pietiekami veca, lai būtu mana vecmāmiņa. Arī greizā, dzeltenā cepure nepiešķīra viņai īpaši biedējošu izskatu. Varbūt, es teicu un arī pacēlu rokas.
Šehinni lēni man tuvojās, izpildīdama Nažiem Līdzīgas Plaukstas. Es atbildēju ar Lietus Ķeršanu. Tad turpināju ar Dzelzs Kāpienu un Straujo Iegriezienu, tomēr man neizdevās viņai pieskarties. Šehinni kustības kļuva mazliet straujākas, un viņa vienlaikus izdarīja Mainīgo Elpu un Trieciensitienu. Vienu es apturēju ar Ūdens Vēdām, taču otru nespēju atvairīt. Viņas roka skāra mani zem ribām, tad piedūrās deniņiem, un kustība bija tik viegla, it kā viņa klusinādama piespiestu man pie lūpām pirkstu.
Lai ko es mēģinātu, uz viņu tas neatstāja nekādu iespaidu. Es izpildīju Mesto Zibeni, bet viņa tikai atkāpās, pat necenzdamās izdarīt pretsitienu. Reizi vai divas tiku pietiekami tuvu, lai skartu viņas balto kreklu, un pat sajutu auduma pieskārienu plaukstai, taču tas bija viss. Jutos tā, it kā censtos iesist vējā pakārtai auklai.
Sakodu zobus un uzsāku Kviešu Kulšanu, Sidra Spiešanu un Māti pie Upes, bez pārtraukuma pāriedams no katra paņēmiena uz nākamo un nemazinādams sitienu sparu.
Tādas kustības kā viņai es nekad vēl nebiju redzējis. Izšķirošais tajās nebija ātrums: kaut gan viņa kustējās ātri, galvenā būtība bija cita. Šehinni kustības bija nevainojami precīzas, viņa nekad nepaspēra divus soļus, ja pietika ar vienu. Viņa nepavirzījās par četru collu tiesu, ja pietika ar trim. Viņa kustējās gluži kā pasaku būtne, līganāka un graciozāka par Felurianu dejā.
Cerēdams pārsteigt viņu negaidot un pierādīt savas spējas, es kāpināju ātrumu, cik vien tas bija manos spēkos. Izpildīju Dejojošo Jaunavu, Zvirbuļu Ķeršanu, Piecpadsmit Vilkus…
Šehinni paspēra vienu precīzu soli.
- Kāpēc tu raudi? Šehinni jautāja, izpildīdama Krītošo Gārni. Vai t(*v kauns? Vai tev bail?
Samirkšķināju acis, lai noskaidrotu skatienu. Mana balss bija aizsmakusi no piepūles un emociju pārpilnības. Tu esi skaista, Šehinni. Jo tevi apvienojas mūra akmens, upes ūdens un koka kustība.
Šehinni pārsteigta samirkšķināja acis, un es izmantoju īso acumirkli, lai satvertu viņu aiz pleca. Izpildīju Augšupskrejošo Pērkonu, tomēr Šehinni nepakrita, bet palika stāvam nesatricināma un stingra kā akmens.
Gandrīz izklaidīgi viņa atbrīvojās ar Uzvarēto Lauvu un izdarīja Kviešu Kulšanu. Es aizlidoju sešas pēdas atpakaļ un atsitos pret zemi.
Zibenīgi pielēcu kājās: kritiens neko man nebija nodarījis, tas bija viegls, velēna mīksta, un Tempi man bija iemācījis krist tā, lai nesasistos.
Taču, pirms paguvu atkal doties uzbrukumā, Šehinni ar rokas mājienu mani apturēja.
- Tempi gan ir tevi mācījis, gan nav tevi mācījis, viņa teica ar neizdibināmu sejas izteiksmi. Es atkal piespiedu sevi novērst skatienu sānis. Nav viegli mainīt mūža gaitā izveidojušos ieradumus. Tas ir gan slikti, gan labi. Nāc! viņa pagriezās un devās uz koka pusi.
Tas bija lielāks, nekā man bija izskatījies no attāluma. Brāzmas šūpoja mazākos zarus, un tie zīmēja gaisā līkumotus, trauksmainus vēja rakstus.
Šehinni pacēla nokritušu lapu un iedeva to man. Tā bija plata un gluda, liela kā apakštase un apbrīnojami smaga. Man iesāpējās plauksta, un es ieraudzīju, ka pār īkšķi lejup tek asinis.
Uzmanīgāk nopētījis lapas malu, redzēju, ka tā ir cieta un asa kā savvaļas zāles stiebrs. Patiešām zobena koks. Paskatījos augšup uz virmojošo lapotni. Ja kāds stāvētu tuvu kokam spēcīgā vējā, lapas viņu sagraizītu strēmelēs. I
-Ja tu gribētu uzbrukt šim kokam, Šehinni teica, kā tu to darītu?
Sistu pa saknēm? Nē. Pārāk stipras. Sistu pa lapām? Nē. Pārāk kustīgas.
Kur tu sistu?
- Pa zaru.
- Pa zaru. Piekrišana. Viņa pagriezās pret mani. To Tempi tev nav iemācījis. Būtu nepareizi, ja viņš tev to mācītu. Tomēr tu tāpēc dabūji ciest.
- Es nesaprotu.
Viņa ar rokas mājienu norādīja, lai es sāku ketanu. Es automātiski izpildīju Zvirbuļu Ķeršanu.
- Stāt! viņa mani apturēja, un es sastingu cīņas stāvoklī. Ja man būtu tev jāuzbrūk, kur tas notiktu? Šeit, saknēs? Viņa pagrūda manu
kāju, un es jutu, ka tā neizkustas no vietas. Šeit, lapā? Viņa pagrūda manu pacelto plaukstu un bez pūlēm to sakustināja, taču nekas vairāk nenotika. Šeit. Zarā. Viņa viegli pagrūda manu plecu, un mans stāvoklis mainījās. Un šeit. Viņa pagrūda manu gurnu, piespiezdama mani pagriezties. Redzi? Vai nu tu atrodi vietu, kur izlietot spēku, vai ari izšķied to velti. Spēka šķiešana nepieder pie lethani.