- Jā, Šehinni.
Viņa pacēla rokas, ieņemdama stāvokli, kurā man bija izdevies viņai trāpīt Krītošā Gārņa vidū. Izpildi Augšupskrejošo Pērkonu! Kur ir manas saknes?
Norādīju uz viņas pēdām, kas stingri balstījās zemē.
- Kur ir lapas?
Norādīju uz viņas plaukstām.
- Nē. Lapa ir no šejienes līdz šejienei. Šehinni norādīja uz roku visā garumā un nodemonstrēja, kā var brīvi izdarīt sitienu ar plaukstām, elkoņiem vai pleciem. Kur ir zars?
Krietnu brīdi domājis, piesitu viņai pie ceļgala.
Jutu, ka Šehinni ir pārsteigta, kaut gan ārēji viņa to neizrādīja. Un?
Piesitu viņai pa vietu zem paduses, pēc tam pa plecu.
- Parādi!
Pievirzījos tuvāk, atspiedu vienu kāju pret viņas ceļgalu un izpildīju Augšupskrejošo Pērkonu, sviezdams viņu uz sāniem. Biju pārsteigts, cik maz spēka tam vajadzīgs.
Tomēr Šehinni nevis uzlidoja gaisā, lai pēc tam nokūleņotu zemē, bet sagrāba manu augšdelmu. Sajutu spēcīgu rāvienu un sagrīļodamies pakāpos soli sānis. Šehinni izvairījās no sviediena, izmantojot tvērienu kā sviras atbalsta punktu, lai noturētos kājās. Viņa paspēra vienu nevainojami precīzu soli un bija atguvusi līdzsvaru.
Šehinni ieskatījās tieši man acīs un pēc ilga, dompilna brīža pagriezās un devās atpakaļ, ar rokas kustību aicinādama mani sekot.
SIMT VIENPADSMITĀ NODAĻA . melis un zaglis
MĒS AR Šehinni atgriezāmies pie akmens ēku pudura, kur stāvēja Tempi, nervozi mīņādamies no vienas kājas uz otru. Tas apstiprināja manas aizdomas. Viņš nebija sūtījis Šehinni mani pārbaudīt. Viņa bija atradusi mani pati.
Kad pienācām pietiekami tuvu, Tempi pacēla labajā rokā zobenu ar lejup vērstu smaili. Ar kreiso roku viņš izdarīja kustību dziļa cieņa.
- Šehinni, viņš teica, es…
Šehinni pamāja, lai viņš tai seko, un iegāja zemajā akmens ēkā. Ar skatienu sameklējusi kādu zēnu, viņa teica: Atved šurp Karseretu! Zēns skriešus aizsteidzās projām.
Ziņkārība, es ar kustību vēstīju Tempi.
Viņš neskatījās uz mani. Dziļa nopietnība. Saglabā uzmanību. Mani nenomierināja tas, ka tādas pašas kustības viņš bija izdarījis ceļā uz Krosonu, kad šķita, ka esam uzskrējuši slēpnim. Ievēroju, ka viņa rokas viegli trīc.
Šehinni aizveda mani līdz atvērtām durvīm, kur mums pievienojās vēl kāda sieviete sarkanās algotņu drānās. Pamanīju viņai virs uzacīm un zoda tievas rētas. Tā bija Karsereta, tā pati sieviete, kuru bijām sastapuši ceļā uz Severenu un kura bija mani pagrūdusi.
Šehinni ar rokas mājienu raidīja abus algotņus tālāk, bet mani apturēja turpat. Gaidi šeit. Tas, ko darīja Tempi, nebija labi. Es paklausīšos. Pēc tam nolemšu, kas darāms.
Es paliku stāvam, un viņa aizvēra durvis aiz sevis.
* * *
Nogaidīju stundu, tad divas. Sasprindzināju dzirdi, taču neviena skaņa no durvju otras puses nesasniedza manas ausis. Garām pa gaiteni pagāja daži cilvēki: divi ģērbušies sarkanajā algotņu apģērbā, viens pašaustās pelēkās drānās. Visi tie pārlaida skatienu maniem matiem, tomēr atturējās no uzbāzīgas vērošanas.
Mēs nepārmijām smaidus un galvas mājienus, kā pieņemts barbaru vidū; es saglabāju neizteiksmīgu seju, atbildēju uz atturīgajām sveicienu kustībām un vairījos no acu kontakta.
Kad bija pagājušas mazliet vairāk nekā trīs stundas, durvis atvērās un Šehinni aicināja mani iekšā.
Iegāju labi apgaismotā istabā ar apstrādāta akmens sienām. Tā bija apmēram tik liela kā prāva viesnīcas guļamistaba, bet izskatījās vēl plašāka, jo tajā nebija gandrīz nekādu vērā ņemamu mēbeļu. Pie vienas sienas stāvēja maza dzelzs krāsniņa, kas izstaroja tīkamu siltumu, un vidū cits pret citu aptuvenā aplī bija salikti četri krēsli. Trijos no tiem sēdēja Tempi, Šehinni un Karsereta. Pēc Šehinni mājiena es apsēdos ceturtajā.
- Cik daudzus tu esi nogalinājis? Šehinni jautāja. Viņas tonis bija citāds nekā iepriekš. Valdonīgs. Tāds pats tonis, kādā bija runājis Tempi, kad mēs apspriedām lethani.
- Daudzus, es nevilcinādamies atbildēju. Reizēm varbūt esmu neattapīgs, tomēr zinu, kad mani pārbauda.
- Cik daudzi ir daudzi? Tas nebija aicinājums paskaidrot tuvāk. Tas bija jauns jautājums.
- Ja nogalina cilvēku, arī viens ir daudz.
Viņa tikko jaušami pamāja ar galvu. Vai tu esi nogalinājis cilvēkus ārpus lethani?
- Varbūt.
- Kāpēc tu nesaki “jā” vai “nē”?
- Tāpēc, ka neesmu vienmēr skaidri izpratis lethani.
- Un kāpēc tā?
- Tāpēc, ka lethani mācība vienmēr nav skaidra.
- Kas dara lethani skaidru?
Bridi vilcinājos, kaut gan zināju, ka tas nav vēlams. Skolotāja vārdi.
^ Vai lethani var iemācīt?
Sāku izdarīt kustību nenoteiktība, bet tad atcerējos, ka šeit roku valoda nav vietā. Varbūt, es atbildēju. Es to nevaru.
Tempi mazliet sakustējās savā krēslā. Kaut kas negāja labi. Tā kā neko labāku nevarēju iedomāties, es dziļi ievilku elpu, atslābinājos un uzmanīgi ievirzīju prātu Virpuļojošā Lapā.
- Kurš zina lethani? Šehinni jautāja.
- Vēja nesta lapa, es atbildēju, kaut gan, godīgi sakot, nevaru paskaidrot, ko ar to biju domājis.
- No kurienes nāk lethani?
- No turienes, kur dzimst smiekli.
Brīdi vilcinājusies, Šehinni jautāja: Kā cilvēks seko lethani?
- Kā cilvēks seko mēnesim?
Kopā ar Tempi pavadītais laiks man bija iemācījis novērtēt dažādu veidu pauzes, ar kurām var akcentēt sarunu. Ademu valodā ar klusumu var pateikt tikpat daudz, cik ar vārdiem. Ir piesātināta pauze. Pieklājības pauze. Apjukuma pauze. Ir pauze, kas pasaka nepateikto, pauze, ar kuru atvainojas, pauze, kas piešķir uzsvaru…
Šī pauze bija piepešs tukšums sarunas vidū. Tas bija ievilktas elpas tukšums. Es nojautu, ka esmu pateicis kaut ko ļoti gudru vai kaut ko ļoti muļķīgu.
Šehinni sakustējās krēslā, un oficiālā gaisotne izzuda. Juzdams, ka ejam tālāk, es ļāvu prātam iziet no Virpuļojošās Lapas.
Šehinni pagriezās pret Karseretu. Ko tu teiksi?
Karsereta visu laiku bija sēdējusi kā statuja neizteiksmīga, mēma un nekustīga. Es saku to pašu, ko iepriekš. Tempi ir netinad mūs visus. Viņš ir jāizslēdz. Tāpēc mums ir savi likumi. Neievērot likumu nozīmē to dzēst.
- Akli sekot likumam nozīmē būt vergam, Tempi ātri sacīja.
Šehinni ar kustību pauda ass pārmetums, un Tempi samulsis pietvīka.
- Bet tas tur, Karsereta pamāja uz mani, viņš nav no Ademres. Labākajā gadījumā viņš ir muļķis. Sliktākajā gadījumā melis un zaglis.
- Un tas, ko viņš šodien teica? Šehinni jautāja.
- Suns spēj riet trīs reizes, nemācēdams skaitīt.
Šehinni pagriezās pret Tempi. Izteikdamies ārpus kārtas, tu zaudēji savu iespēju izteikties. Tempi atkal pietvīka, viņa lūpas nobāla, un viņš visiem spēkiem centās saglabāt savaldību.
Šehinni dziļi ievilka elpu un lēni izelpoja. Ketans un lethani ir tas, kas mūs dara par Ademres cilti, viņa teica. Barbars nedrīkst zināt par ketanu. Gan Tempi, gan Karsereta sakustējās, bet Šehinni pacēla roku. Tajā pašā laikā iznīcināt cilvēku, kurš izprot lethani, ir nepareizi. Lethani sevi neiznīcina.
“Iznīcināt” viņas mutē skanēja ļoti nevērīgi. Cerēju, ka varbūt esmu nepareizi sapratis šī ademu vārda dziļāko būtību.
Šehinni turpināja: Daži varētu teikt: “Šim pietiek! Nemāciet viņam lethani, jo tas, kam ir zināšanas par lethani, spēj pārvarēt visu.”