Šehinni bargi paskatījās uz Karseretu. Bet es neesmu no tiem, kuri tā teiktu. Manuprāt, pasaule būtu labāka, ja tajā būtu vairāk no lethani. Jo lethani dod ne tikai varu; lethani dod viedu prātu, kā šo varu izmantot.
Sekoja ilgs klusums. Kamols man māgā savilkās arvien ciešāks, un es visiem spēkiem pūlējos saglabāt mierīgu ārieni. Es domāju, Šehinni beidzot teica, ka varbūt Tempi tomēr nav maldījies.
Tas izklausījās tālu no atklātas atzinības, bet Karseretas spēji sastingusī mugura un Tempi lēnā, atvieglotā izelpa ļāva man domāt, ka tieši tāda ir bijusi mūsu cerība.
- Es nodošu viņu Vašetai, Šehinni teica.
Tempi sastinga. Karseretas žests bija plašs un izteiksmīgs kā plānprātīgā smaids: atzinība.
Tempi balss skanēja saspringti. Tu nodosi viņu Kalvei? Viņa roka ziboši sakustējās. Cieņa. Noliegums. Cieņa.
Šehinni piecēlās kājās, apliecinādama, ka saruna beigusies. Kurš būtu vēl labāks? Kalve pārliecināsies, vai viņš ir dzelzs, ko vērts kalt.
To teikusi, Šehinni pavilka Tempi sānis un īsu bridi runāja ar viņu divatā. Viņa viegli pārlaida plaukstas Tempi rokām. Viņas balss bija pārāk klusa pat manām labi trenētajām noklausītāja ausīm.
Es stāvēju blakus savam krēslam, pieklājīgi gaidīdams turpmāko. Tempi šķita zaudējis visu agrāko cīņas sparu, un viņa kustības vienmuļā ritmā pauda vienu un to pašu: piekrišana un cieņa.
Karsereta stāvēja attālāk un cieši skatījās uz mani. Viņas seja bija rāma un bezkaislīga, bet acīs gailēja dusmas. Paslepšus no pārējiem diviem viņa ar nolaisto roku izdarīja vairākas neuzkrītošas kustības. Vienīgā, ko es sapratu, nozīmēja riebums, bet es gluži labi varēju atminēt pārējās.
Par atbildi izdarīju kustību, kas nepiederēja pie ademu ķermeņa valodas. Taču, redzēdams, kā samiedzas Karseretas acis, es nojautu, ka viņa ir gluži labi sapratusi tās nozīmi.
Trīs reizes spalgi noskanēja zvans. Pēc brīža Tempi noskūpstīja Šehinni rokas, pieri un muti. Tad viņš pagriezās un ar rokas mājienu aicināja mani sekot.
Mēs kopā aizgājām līdz lielai istabai ar zemiem griestiem. Tajā bija daudz cilvēku, un gaisā valdīja ēdiena smarža. Tā bija ēdamzāle ar gariem galdiem un tumša koka soliem, kas laika gaitā ieguvuši gludu spīdumu.
Es gāju līdzi Tempi un uzliku ēdienu uz gluda koka šķīvja. Tikai tad aptvēru, cik ļoti man gribas ēst.
Pretēji gaidītajam šī ēdamzāle nepavisam nelīdzinājās Universitātes “Ēstūzim”. Tā bija krietni klusāka, un ēdiens bija daudz labāks. Baudījām svaigu pienu un liesu galu; es spriedu, ka tā varētu būt kazas gaļa. Galdā bija ciets, pikants siers un mīksts, krēmīgs siers, un divu veidu maize, vēl silta pēc cepšanas. Bija dabūjami āboli un zemenes. Uz visiem galdiem brīvi stāvēja sālnīcas, un katrs varēja lietot sāli, cik vēlējās.
Savādi bija atrasties istabā, kurā visapkārt skanēja ademu valoda. Cilvēki sarunājās tik klusi, ka es nespēju izšķirt atsevišķus vārdus, taču redzēju viņu roku zibošās kustības. Kaut gan saprast es spēju tikai vienu no katriem desmit žestiem, neparasti bija vērot dažādās, mainīgās emocijas sev apkārt: uzjautrinājums. Dusmas. Samulsums. Noliegums. Riebums.
Sevī prātoju, cik daudz no tā visa varētu attiekties uz mani, barbaru viņu vidū.
Apkārtējo pulkā bija vairāk sieviešu un nepieaugušu bērnu, nekā biju gaidījis. Dažām mugurā bija pazīstamās asinssarkanās algotņu drēbes, tomēr vairāk bija tādu, kas ģērbušās vienkāršās, pelēkās drānās, kādas biju redzējis pastaigas laikā ar Šehinni. Pārējo vidū pamanīju arī baltu kreklu un pārsteigts attapos, ka tā ir pati Šehinni, kas ēd kopā ar visiem pārējiem.
Neviens atklāti neblenza uz mani, taču visi skatījās. Liela uzmanība tika veltīta maniem matiem, un tas bija gluži saprotami. Istabā bija piecdesmit galvu ar smilškrāsas matiem: dažas tumšākas, dažas gaišākas, citas nosirmojušas. Es vienīgais izcēlos to vidū kā degoša svece.
Mēģināju ievilkt Tempi sarunā, taču viņš atturējās un visu uzmanību veltīja ēdienam. Tempi nebija piekrāvis šķīvi tik pilnu kā es un apēda tikai nelielu daļu no paņemtā ēdiena.
Tā kā laiku neaizpildīja sarunas, es paēdu ātri. Kad mans šķīvis bija tukšs, Tempi beidza izlikties ēdam un mēs devāmies projām. Iziedams no istabas, jutu, ka man mugurā urbjas vairāki duči skatienu.
Tempi izveda mani pa vairākiem gaiteņiem, līdz nonācām pie kādām durvīm. Viņš tās atvēra, un es ieraudzīju mazu istabiņu ar logu un gultu. Turpat atradās mana lauta un ceļamaiss. Zobena nebija.
- Tev būs cits skolotājs, Tempi beidzot teica. Dari, ko vari. Izturies pieklājīgi. Tavs skolotājs izlems svarīgus jautājumus. Nožēla. Mani tu neredzēsi.
Viņš bija acīmredzami noraizējies, bet es nezināju, ko sacīt, lai viņu nomierinātu. Tāpēc tikai īsi apskāvu viņu, un šķita, ka viņš to uztver labvēlīgi. Tad viņš pagriezās un, neteicis ne vārda, izgāja ārā.
Palicis istabā viens, es noģērbos un likos gulēt. Šķiet, atbilstoši būtu sacīt, ka es mētājos un vārtījos, neziņā raizēdamies par to, kas gaidāms. Tomēr vienkāršā patiesība ir tāda, ka es biju pārguris un gulēju ciešā miegā kā jaunpiedzimis bērns pie mātes krūts.
SIMT DIVPADSMITĀ NODAĻA . kalve
SĒDĒJU NELIELĀ parkā, ko veidoja tikai divi līdzeni akmens soli, daži koki un maza taciņa, kas līkumoja cauri garai zālei. No vienas malas līdz otrai varēja aizstaigāt minūtes laikā. Divās pusēs slējās klintis, kas deva patvērumu no vēja. Bet tikai niecīgu, daļēju patvērumu, to lieciet vērā. Visā Haertā, šķiet, nebija tādas vietas, kas ļautu pilnīgi patverties no vēja.
Kad redzēju tuvojamies Vašetu, es visupirms ievēroju, ka viņai pie sāniem nav zobena. To viņa bija pārsviedusi pār plecu, apmēram tā kā es savu ceļamaisu. Viņas gaitā jautās izsmalcināta, stingra pašpaļāvība, tāda kā apziņa, ka viņai ir, ar ko padižoties, bet nav vērts tērēt tam laiku.
Viņai bija tāda pati vidusmēra miesasbūve, kādu biju jau pieradis redzēt ademu vidū, tāda pati bāli krēmīga ādas krāsa un pelēkas acis. Viņas mati bija mazlietiņ gaišāki nekā Tempi mati, un viņa tos nēsāja, sasietus zirgastē. Kad Vašeta pienāca tuvāk, es ievēroju, ka viņai kādreiz ir lauzts deguns, un, kaut gan tas nebija greizs, nelielais izcilnis smalkajā sejā izskatījās dīvaini neiederīgs.
Vašeta man uzsmaidīja, sārtajām lūpām plati atsedzot baltus zobus.
- Nu tā! viņa sacīja brīvā aturiešu valodā. Tagad tu esi mans.
- Tu proti aturiešu valodu, es apstulbis teicu.
- To prot lielākā daļa no mums, viņa atbildēja. Ap muti un acu kaktiņos viņai stiepās dažas rieviņas, tāpēc es spriedu, ka viņa varētu būt gadus desmit vecāka par mani. Bez labām valodu prasmēm ir grūti ir izlauzt pasaulē ceļu. Grūti veikt lietišķus darījumus.
Es attapos pārāk vēlu. Oficiāla izturēšanās. Cieņa. Ja pareizi saprotu, tu esi Vašeta?
Smaids viņas lūpās itin kā atkāpās. Vašeta atbildēja uz manu žestu tik plaši un pārspīlēti, ka es neglābjami jutu tam cauri izsmieklu. Esmu gan. Es būšu tava skolotāja.
- Un Šehinni? Es sapratu, ka skolotāja šeit ir viņa?
Vašeta paskatījās uz mani, savilkusi augšup uzacis, un mani gluži vai iztrūcināja spilgtā izteiksme ademietes sejā. Vispārējā nozīmē jā. Bet praktiskā nozīmē Šehinni ir pārāk nozīmīga, lai tērētu laiku ar tādiem kā tu.
Izdarīju kustību pieklājība. Es biju itin apmierināts ar Tempi.