- Ja mūsu mērķis būtu tava apmierinātība, to varētu ņemt vērā, viņa atbildēja. Bet Tempi drīzāk ir buru laiva, nevis skolotājs.
To dzirdot, es drusku saspurojos. Tev jāzina, ka viņš ir mans draugs.
Vašetas acis savilkās šaurāk. Būdams viņa draugs, tu vari neredzēt viņa trūkumus. Viņš ir prasmīgs karotājs, bet tas ir viss. Tavā valodā viņš runā ļoti trūcīgi, viņam ir maz pieredzes reālajā pasaulē, un, ja runājam pavisam atklāti, viņš nav sevišķi attapīgs.
- Piedod! es teicu. Nožēla. Negribēju tevi apvainot.
- Netēlo pazemību, ja to nejūti! viņa atmeta, joprojām skatīdamās uz mani piemiegtām acīm. Kaut gan tu uzklāj sejai masku, tavas acis ir kā dzidri spoguļi.
- Piedod! es atkārtoju, domādams to no sirds. Atvainošanās. Biju cerējis atstāt labu pirmo iespaidu.
- Kāpēc? viņa noprasīja.
- Man gribētos, lai tu esi labās domās par mani.
- Man gribētos, lai man būtu iemesls būt labās domās par tevi.
Nolēmu iet citu ceļu, cerēdams ievadīt sarunu drošākos ūdeņos.
- Tempi nosauca tevi par Kalvi. Kāpēc tā?
- Tā mani sauc. Vašeta. Kalve. Māls. Vērptuve. Viņa izrunāja savus vārdus trīs dažādos veidos, katrreiz ar citādu intonāciju. Es esmu tā, kas piešķir apveidus: kaļ, asina vai iznīcina.
- Un kāpēc māls?
- Es esmu arī māls, Vašeta atbildēja. Mācīt spēj tikai tas, kurš ir lokans.
Klausoties viņā, es jutu, ka mans satraukums pieaug. Neliegšos, ka būtu patīkami, ja man būtu kopīga valoda ar savu skolotāju, es teicu.
- Man ir tūkstošiem jautājumu, kurus neesmu uzdevis, jo zināju, ka Tempi tos nesapratīs. Pat ja saprastu, viņa atbildes man nedotu skaidrību.
Vašeta pamāja ar galvu un apsēdās uz viena no akmens soliem. Ari sazināšanās prasme skolotājam ir svarīga īpašība, viņa teica. Tagad ej un atnes man garu koka zaru! Pēc tam sāksim nodarbību.
Es aizsteidzos koku virzienā. Viņas lūgums izklausījās kā daļa no rituāla, tāpēc es negribēju atgriezties ar pirmo žagaru, ko gadītos ieraudzīt zemē. Sameklēju vītolu un nolauzu kuplu zaru, kas bija garāks par manu roku un tik resns kā mans mazais pirkstiņš.
Atgriezos pie sola, kur sēdēja Vašeta. Iedevu viņai vītola zaru, un viņa, noņēmusi no pleca zobenu, sāka atdalīt no tā sīkos zariņus.
- Tu teici: mācīt spēj tikai tas, kurš ir lokans, es sacīju. Tāpēc šis zars man likās piemērots.
- Šodienas stundai tas noderēs, viņa teica un noplēsa pēdējo mizas gabalu, atstādama tikai slaidu, baltu vicu. Noslaucījusi zobenu kreklā, viņa to iebāza makstī un piecēlās kājās.
Turēdama vītola zaru vienā rokā, Vašeta pavicināja to turp un atpakaļ, un gaisā atskanēja kluss švīksts.
Tagad, tuvumā būdams, es ievēroju, ka Vašetas apģērbs gan bija sarkans, kā pieņemts algotņu karotājiem, taču atšķirībā no Tempi un daudziem citiem tas nebija piesaitēts augumam ar ādas sloksnēm. Viņas kreklu un bikses cieši pie rokām, kājām un krūtīm saistīja asinssarkanas zīda lentes.
Vašeta ieskatījās man acīs. Tagad es tev sitīšu, viņa nopietni teica. Stāvi un nekusties!
Viņa sāka lēni iet man apkārt, joprojām vēzēdama vītola vicu. Švīks, švīks. Viņa aizgāja man aiz muguras, un tagad, kad nevarēju viņu redzēt, es jutos krietni sliktāk. Švīks, švīks. Viņa vicināja zaru arvien ātrāk, un skaņa mainījās. Šmiukt, šmiukt! Es nepakustējos.
Viņa vēlreiz apgāja man apkārt, vēlreiz nostājās aiz muguras un divas reizes man iesita. Vienreiz pa katru roku mazliet zem pleca. Šmiukt, šmiukt! Pirmajā brīdī tie šķita pavisam viegli sitieni, bet tad rokās uzliesmoja sāpes kā skaudra liesma.
Vēl nebiju paguvis reaģēt, kad viņa man iesita pa muguru, un sitiens bija tik stiprs, ka es sajutu to līdz pat zobiem. Rīkste nesalūza tikai tāpēc, ka tā bija zaļš vītola zars.
Es neiekliedzos, bet vienīgi tāpēc, ka tas notika tūlīt pēc izelpas. Tomēr es ieelsojos un ierāvu gaisu tik ātri, ka aizrijos un sāku klepot. Mana mugura sāpēs svila kā ugunī.
Vašeta atkal nostājās man pretī un uzlūkoja mani ar to pašu nopietno skatienu kā iepriekš. Šī ir tava mācību stunda, viņa lietišķi teica. Es neesmu labās domās par tevi. Tu esi barbars. Tu neesi gudrs. Tu neesi gaidīts. Tu šeit neesi piederīgs. Tu esi mūsu noslēpumu zaglis. Tava klātbūtne ir neērtība un sarežģījums, kas mūsu skolai nav vajadzīgs.
Vašeta aplūkoja vītola vicas galu un atkal pievērsa skatienu man.
- Nākamreiz mēs šeit tiksimies stundu pēc pusdienām. Tu sameklēsi citu zaru, un es vēlreiz atkārtošu šo mācību stundu. Viņas acis izteiksmīgi ieurbās manējās. Ja tavs atnestais zars man nebūs pa prātam, es pati sameklēšu citu. To pašu mēs atkārtosim pēc vakariņām. Un nākamajā dienā tāpat. H ir vienīgā mācība, kas man tev jānodod. Kad būsi to apguvis, tu atstāsi Haertu un nekad vairs neatgriezīsies. Viņa uzlūkoja mani ar vēsu skatienu. Vai saprati?
- Kas notiks… Vašetas roka pazibēja gaisā, un vicas gals atsitās man pret vaigu. Šoreiz nupat biju ievilcis elpu, un man izlauzās spalgs, i/.biedēts kliedziens.
Vašeta paskatījās uz mani. Nekad nebiju domājis, ka tik vienkārša izpausme kā acu kontakts var būt tik biedējoša. Bet viņas bāli pelēkās acis bija cietas kā ledus. Saki: “Jā, Vašeta, es sapratu.”
Manas acis dusmās liesmoja. Jā, Vašeta, es sapratu. Mana augšlūpa labajā pusē šķita piepampusi un traucēja runāt.
Viņa pētīja manu seju, it kā kaut ko apsvērdama, tad paraustīja plecus un aizsvieda zaru projām.
Tikai pēc tam es uzdrošinājos atkal ierunāties. Kas notiks ar Tempi, ja es aiziešu no šejienes?
- Kad tu aiziesi, viņa atbildēja, uzsvērdama pirmo vārdu, tie nedaudzie, kuri šaubījās, skaidri sapratis, ka viņš smagi kļūdījās, tevi mācīdams. Un divkārt kļūdījās, atvezdams tevi šurp.
- Un kas notiks… Es apklusu un atkāpos atpakaļ. Kas tādā gadījumā notiks ar viņu?
Vašeta paraustīja plecus un aizgriezās. To nelemšu es, viņa atbildēja un devās projām.
Pataustīju vaigu un lūpu, tad paskatījos uz savu plaukstu. Asiņu nebija, tomēr es jutu, ka sejā ir pietūkusi sarkana švīka kā iededzināta zīme, ko ikviens varēja redzēt.
* * *
Nesaprazdams, ko citu lai daru, pusdienlaikā devos atpakaļ uz skolu. Iegājis ēdamzālē, paskatījos apkārt, bet asinssarkano karotāju vidū Tempi nebija redzams. Par to es priecājos. Kaut gan labprāt būtu vēlējies bridi pabūt draudzīgā sabiedrībā, es nepavisam negribēju, lai viņš redzētu, cik bēdīgi man gājis. Tas nebūtu pat jāstāsta. Pēdas manā sejā bija skaidri redzamas ikvienam, kurš atradās ēdamzālē.
Kamēr stāvēju rindā un piepildīju savu šķīvi, centos saglabāt vienaldzīgu seju. Tad sameklēju nomaļu vietu pie galda, negribēdams nevienam uzspiest savu klātbūtni.
Esmu bijis vientuļš savas lielāko dzīves daļu. Tomēr reti kad esmu juties tik vientuļš kā tobrīd. Četrsimt jūdžu apkaimē es pazinu tikai vienu cilvēku, un šim vienīgajam cilvēkam bija pavēlēts turēties no manis pa gabalu. Es nepazinu šejienes kultūru, tik tikko pratu valodu, un svelošās sāpes mugurā un sejā man nemitīgi atgādināja, cik esmu šeit nevēlams.
Taču ēdiens bija labs. Cepta vista, kraukšķīgas pākšu pupiņas un salds sīrupa pudiņš. Daudz gardāka maltīte, nekā parasti biju varējis atļauties
Universitātē, un siltāks ēdiens, nekā biju baudījis maera muižā. Nejutos īpaši izsalcis, bet savā jaunajā mūžā biju tik bieži cietis izsalkumu, ka nespēju atteikties no viegli pieejamas maltītes.
Redzeslauka malā manīju tikko jaušamu kustību: kāds apsēdās pie galda man pretī. Brīdi jutos mazliet labāk. Vismaz vienam cilvēkam bija drosme tuvoties barbaram. Kāds šeit bija pietiekami labsirdīgs, lai mani mierinātu vai vismaz izrādītu ziņkāri un vēlētos parunāt.