Pacēlis galvu, ieraudzīju Karseretas kalsno, rētaino seju. Viņa nolika lielo koka šķīvi pretī manējam.
- Kā tev patīk mūsu pilsēta? viņa klusi jautāja, uzlikusi kreiso roku uz galda. Sēžot viņas žesti bija mazliet citādi, tomēr es pazinu kustības ziņkārība un laipnība. Jebkuram no malas izskatītos, ka mūsu starpā notiek patīkama saruna. Kā tev patīk tava jaunā skolotāja? Viņa domā tāpat kā es. Ka tu neesi šeit piederīgs.
Sakošļāju mutē iebāzto vistas gabalu un mehāniski to noriju, nepaceldams skatienu.
Bažas. Es dzirdēju, kā tu iekliedzies, Karsereta klusi turpināja. Tagad viņa runāja lēnāk, it kā sarunātos ar bērnu. Nezināju, vai viņa tā dara, gribēdama mani apvainot, vai tādēļ, lai es labāk saprastu teikto.
- Kā sīks putnēns.
Iedzēru malku silta kazas piena un noslaucīju muti. Paceldams roku, sakustināju kreklu virs mugurā iecirstās švīkas, un es sajutu ādā simtiem lapseņu dzēlienu.
- Vai tas bija mīlestības kliedziens? viņa jautāja un izdarīja man nepazīstamu rokas kustību. Vai Vašeta tevi apskāva? Vai viņas mēle atstāja pēdas uz tava vaiga?
Iebāzu mutē karoti pudiņa. Tas nelikās tik salds, kā biju iedomājies.
Ari Karsereta nogaršoja savu pudiņu. Visi slēdz derības par to, kad tu aizbēgsi no šejienes, viņa turpināja, joprojām runādama lēni un klusi, lai dzirdētu vienīgi es. Es liku divus talantus uz to, ka otru dienu tu neizturēsi. Ja aiziesi naktī, kā es ceru, es vinnēšu sudrabu. Ja maldīšos un tu paliksi, mans ieguvums būs tavi zilumi un kliedziens. Lūgums. Paliec!
Es paskatījos uz viņu. Tava valoda ir kā suņa rejas, es teicu. Bez nobeiguma. Bez jēgas.
Sacīju to pietiekami klusi, lai saglabātu pieklājību. Tomēr ne tik klusi, lai mana balss nesasniegtu tuvāk sēdošo ausis. Es protu raidīt balsi, cik tālu vēlos, arī tad, ja runāju klusi. Mēs, Edema Rū ļaudis, radījām skatuves čukstu.
Redzēju, ka viņas seja pietvīkst, spilgtāk izceļot bālās rētas uz zoda un pieres.
Pievērsu skatienu šķīvim un turpināju ēst, izturēdamies rāmi un vienaldzīgi. Nav vienkārši apvainot cilvēku no citas kultūrvides. Tomēr es biju rūpīgi izvēlējies vārdus, vadīdamies pēc tā, ko biju dzirdējis no Tempi. Ja viņa izrādīs kādu reakciju, tas tikai apstiprinās, ka mana izvēle bijusi pareiza.
Nesteidzīgi un apdomīgi pabeidzu maltīti, iztēlodamies, kā no Karseretas plūst dusmas līdzīgi karstuma viļņiem. Vismaz šajā mazajā cīņā es biju spējīgs uzvarēt. Protams, tā bija tukša uzvara. Bet reizēm ir jāņem tas, kas pieejams.
* * *
Kad Vašeta atkal atnāca uz mazo parku, es jau sēdēju uz akmens sola, gaidīdams viņu.
Viņa nostājās man pretī un skaļi nopūtās. Jauki! Tu mācies lēni, viņa teica nevainojamā aturiešu valodā. Nu tad ej un sameklē zaru! Paskatīsimies, vai šoreiz man labāk izdosies tev kaut ko iemācīt.
- Esmu to jau sameklējis, es teicu un, pasniedzies aiz sola, pacēlu koka mācību zobenu, ko biju aizņēmies skolā.
Tas bija veca, eļļota koka zobens, ko nogludinājušas neskaitāmas plaukstas, ciets un smags kā dzelzs stienis. Ja viņa ar to sitīs man pa pleciem tāpat kā ar vītola vicu, tas salauzīs kaulus. Ja viņa sitīs man pa seju, tas sadragās man žokli.
Noliku zobenu sev blakus uz sola. Koks nenoklaudzēja, atsizdamies pret akmeni. Tas bija tik smags, ka troksnis drīzāk atgādināja dobju zvana skaņu.
Nolicis mācību zobenu, sāku vilkt kreklu pāri galvai, caur zobiem ieraudams elpu, kad audums pārslīdēja karstajai muguras švīkai.
- Vai tu ceri mani aizkustināt, piedāvājot savu maigo, jauno miesu? Vašeta noprasīja. Tu esi glīts, bet ne gluži tik glīts.
Es rūpīgi novietoju kreklu uz sola. Domāju, ka būs labāk, ja es tev kaut ko parādīšu. Pagriezu viņai muguru.
- Tu esi pērts, viņa teica. Par to es nebrīnos. Tāpat jau zināju, ka tu esi zaglis.
- Tam nav sakara ar zagšanu, es atbildēju. To es iemantoju Universitātē. Pret mani izvirzīja apsūdzību un piesprieda pērienu. Kad tā notiek, daudzi studenti aiziet no Universitātes un turpina mācības citur. Es nolēmu palikt. Galu galā tie bija tikai trīs pletnes sitieni.
Bridi nogaidīju, joprojām skatīdamies uz citu pusi. Tad viņa norija ēsmu. Tev ir vairāk rētu, nekā varēja atstāt trīs sitieni.
- Pēc kāda laika mani apsūdzēja vēlreiz, es teicu. Un piesprieda sešus sitienus. Es tomēr paliku turpat. Pagriezos viņai pretī. Paliku tāpēc, ka nekur citur nevarēju iemācīties to, ko vēlējos. Nieka pēršana mani no tā nespēja atturēt.
Pacēlu no sola smago koka zobenu. Man likās, ka būs godīgi, ja tu to uzzināsi. Mani nevar aizbaidīt projām ar sāpju draudiem. Es nepametīšu Tempi pēc tam, kad viņš man ir dāvājis uzticību. Es vēlos iemācīties to, ko varu iemācīties tikai šeit.
Pasniedzu viņai cieto, tumšo koka gabalu. Ja gribi, lai es aizeju, tev man jānodara vairāk par zara švīkām.
Atkāpos atpakaļ un nolaidu rokas gar sāniem. Aizvēru acis.
SIMT TRĪSPADSMITĀ NODAĻA . barbara mēle
ES LABPRĀT teiktu, ka turēju acis ciet visu laiku, bet tā nebūtu patiesība. Izdzirdējis zemes čirkstoņu zem Vašetas apavu zolēm, nenocietos un atvēru acis.
Es necentos paslepeni lūrēt. Tas mani tikai darītu bērnišķīgu. Vienkārši atvēru acis un paskatījos uz viņu. Vašeta skatījās man pretī, un tādu acu kontaktu ar Tempi es diez vai piedzīvotu veselas dienkopas laikā. Bāli pelēkās acis cieti un salti spīdēja smalki veidotajā sejā. Lauztais deguns vairs neizskatījās nevietā. Tas bija drūms brīdinājums pasaulei.
Starp mums sagriezās vēja brāzma, pārklādama manas kailās rokas ar zosādu.
Vašeta rezignēti ievilka elpu un paraustīja plecus, tad pasvieda koka zobenu tā, lai satvertu rokturi. Viņa to domīgi pacilāja abās rokās, pārbaudīdama svaru. Pēc tam viņa to pacēla virs pleca un atvēzējās.
Taču sitiens nesekoja.
- Brīnišķīgi! viņa aizkaitināta iesaucās. Tu sīkais, kaulainais ņerga! Brīnišķīgi! Kaut tu izputētu! Velc atpakaļ kreklu! Man salst, uz tevi skatoties.
Es noslīgu atpakaļ uz sola. Paldies Dievam! noteicu un sāku vilkt mugurā kreklu, taču tas negāja viegli, jo man trīcēja rokas. Bet ne jau no aukstuma.
Vašeta to pamanīja. Es zināju! viņa triumfējoši iesaucās, pastiepusi pirkstu pret mani. Tu stāvēji, it kā būtu gatavs, lai tevi pakar. Bet es zināju, ka tu drebi kā trusis un gribi bēgt! Viņa pikti piecirta kāju pie zemes. Es zināju, ka vajadzēja tev zvelt!
- Priecājos, ka tu to nedarīji, es teicu. Kad biju kaut kā uzdabūjis mugurā kreklu, pamanīju, ka tas uzvilkts otrādi. Nolēmu atstāt to tāpat, lai nevajadzētu vēlreiz vilkt drēbi pāri ievainotajai vietai.
- Ar ko es sevi nodevu? viņa noprasīja.
- Ne ar ko, es atbildēju. Tas bija teicams priekšnesums.
- Kā tad tu varēji zināt, ka es tev nesašķaidīšu pauri?
- Es visu pārdomāju, es atbildēju. Ja Šehinni būtu gribējusi mani padzīt, viņa to būtu izdarījusi. Ja viņa gribētu, lai esmu miris, arī to viņa būtu varējusi izdarīt.
Notrinu gar biksēm sasvīdušās plaukstas. Tas nozimē, ka tev patiešām bija paredzēts kļūt par manu skolotāju. Tātad bija tikai tris saprātīgas iespējas. Es pacēlu pirkstu. Šis bija iesvētīšanas rituāls. Pacēlu otru. Tā bija manas apņēmības pārbaude…
- Vai arī es patiešām gribēju panākt, lai tu laidies projām, Vašeta pabeidza, apsēzdamās uz sola man pretī. Un ja nu es būtu runājusi patiesību un patiešām notēsusi tevi asiņainu?