Es paraustīju plecus. Nu tad es vismaz zinātu, kas un kā. Tomēr man šķita maz ticams, ka Šehinni izraudzītos šim nolūkam tādu kā tu. Ja viņa būtu gribējusi, lai mani sasit, viņa drīzāk būtu uzdevusi to Karseretai. Es izslēju galvu. Tīrās ziņkāres labad: kurš minējums bija pareizs? Iesvētīšana vai apņēmības pārbaude? Vai tāda ir paredzēta katram?
Vašeta papurināja galvu. Tā bija apņēmības pārbaude. Man vajadzēja justies drošai par tevi. Negrasījos tērēt laiku, lai apmācītu gļēvuli vai tādu, kas nespēj izturēt pāris belzienu. Man bija jāzina, ka tu esi uzticams.
Es pamāju ar galvu. Arī man šī iespēja šķita ticamākā. Gribēju ietaupīt dažas sitienu dienas un pasteidzināt notikumus.
Vašeta veltīja man ilgu skatienu, un viņas seja nepārprotami pauda ziņkārību. Atzīšos, ka līdz šim neviens mans audzēknis nav piedāvājis sevi pamatīgam kāvienam, lai pierādītu, ka ir mana laika vērts.
- Tas nav nekas sevišķs, es nevērīgi atmetu. Reiz es nolēcu no jumta.
* * *
Mēs stundu pavadījām sarunās, tērzējot par nenozīmīgām lietām un ļaujot sasprindzinājumam starp mums lēnām atkāpties. Vašeta mani sīkāk iztaujāja par to, kāpēc esmu pērts, un es viņai to galvenos vilcienos izstāstīju, priecādamies par iespēju izskaidroties. Negribēju, lai viņa uzskatītu mani par noziedznieku.
Vēlāk Vašeta nopētīja manas rētas uzmanīgāk. Tas, kurš tev tās apkopa, neapšaubāmi prata savu darbu, viņa atzinīgi teica. Ļoti rūpīgi nostrādāts. Labāk, nekā es jebkad esmu redzējusi.
- Nodošu tavu atzinību tālāk, es teicu.
Viņas plauksta saudzīgi pārslīdēja karstajai švīkai, kas stiepās man pār muguru. Starp citu, man žēl.
- Atzīšos, ka tas sāpēja vairāk nekā pēršana.
- Pēc dažām dienām tas pāries, viņa teica. Protams, šonakt tev būs jāguļ uz vēdera. Viņa palīdzēja man uzvilkt kreklu un tad pārsēdās uz otra sola man pretī.
Bridi vilcinājies, es teicu: Neapvainojies, Vašeta, bet tu man izskaties citāda nekā pārējie ademi, kurus esmu saticis. Tiesa, to nav bijis daudz.
- Tev vienkārši gribas redzēt ierasto ķermeņa valodu, Vašeta sacīja.
- Taisnība, es piekritu. Bet man šķiet, ka tu esi… nu, izteiksmīgāka nekā citi ademi, kurus man gadījies sastapt. Norādīju uz savu seju.
Vašeta paraustīja plecus. Tur, kur es uzaugu, cilvēki runā jūsu valodā. Un četrus gadus es kalpoju par miesassardzi un pārzini kādam Mazo Karajvalstu dzejniekam, kurš gadījuma pēc bija arī karalis. Domāju, ka aturiešu valodā es runāju labāk nekā jebkurš cits šajā pilsētā, tevi ieskaitot.
Pēdējiem vārdiem nolēmu nepievērst uzmanību. Tātad tu neuzaugi šeit?
Viņa papurināja galvu. Es esmu no Feantas pilsētas tālāk uz ziemeļiem. Mēs esam vairāk tādi kā… kosmopolīti. Haertā ir tikai viena skola, un visi ir cieši tai piesaistīti. Arī zobena koks ir viena no senajām takām, la ir diezgan formāla. Es uzaugu, sekodama prieka takai.
- Vai ir vēl citas skolas?
Vašeta apstiprinoši pamāja. Šī ir viena no daudzajām skolām, kas turas pie latanthas zobena koka takas. Viena no senākajām skolām pēc Aethes un Aratanas. Ir vēl citas takas, kopā varbūt trīs duči. Bet dažas no tām ir ļoti mazas, un tikai pāris skolās māca ketanu.
- Vai tāpēc tavs zobens ir citāds? es jautāju. Vai tu atnesi to līdzi no citas skolas?
Vašeta vērīgi paskatījās uz mani. Ko tu zini par manu zobenu?
- Tu to izvilki, lai apgraizītu vītola zaru, es teicu. Tempi zobens bija labi pagatavots, bet tavējais ir citāds. Rokturis ir nodeldēts, bet asmens izskatās jauns.
Viņa ziņkārīgi paskatījās uz mani. Tu patiešām turi acis vaļā, vai ne?
Es paraustīju plecus.
- Precīzi runājot, tas nav mans zobens, Vašeta teica. Tas ir tikai nodots man glabāšanā. Šis zobens ir vecs, un asmens ir pati vecākā daļa. To man iedeva pati Šehinni.
- Vai tāpēc tu pārnāci uz šo skolu?
Vašeta papurināja galvu. Nē. Zobenu Šehinni man iedeva daudz vēlāk. Viņa pastiepa roku un maigi noglāstīja spalu. Es atnācu šurp tāpēc, ka šejienieši prot izcili rīkoties ar zobenu, kaut ari latantha ir diezgan formāla taka. No prieka takas es visu iespējamo biju jau iemācījusies. Trīs citas skolas mani atraidīja, bet Šehinni pieņēma. Viņa ir gudra sieviete un saprata, ka manis apmācīšana būs ieguvums.
- Šķiet, mums abiem ir laimējies, ka viņai ir tik progresīva domāšana, es teicu.
- Tev ir laimējies vairāk nekā man, Vašeta sacīja. Starp visām dažādajām takām notiek zināma sāncensība. Kad es pievienojos latanthai, tas bija sava veida pušķis pie Šehinni cepures.
- Tas droši vien bija grūti, es teicu. Ierasties šeit un justies kā svešiniecei…
Vašeta paraustīja plecus, izteiksmīgi sakratīdama zobenu. Sākumā jā, viņa atzinās. Bet šejienieši prot cilvēkā saskatīt spējas, un to man netrūkst. Starp tiem, kuri apguva prieka taku, mani uzlūkoja par diezgan stīvu un smagnēju. Bet šeit es pārējo acīs esmu gandrīz vai nevaldāma būtne. Viņa pasmīnēja. Tas ir patīkami, gluži kā uzvilkt jaunu drēbju kārtu.
- Vai prieka taka māca arī lethani? es jautāju?
Vašeta iesmējās. Par to varētu daudz un pamatīgi diskutēt. Vienkāršā atbilde ir “jā”. Visi ademi kaut kādā mērā apgūst lethani. It sevišķi tie, kuri mācās skolās. Bet lethani ir mācība, kas paver ceļu plašām interpretācijām. Ko vienas skolas ar sajūsmu pieņem, to citas atraida.
Viņa pārlaida man domīgu skatienu. Vai tu patiešām teici, ka lethani nāk no turienes, kur dzimst smiekli?
Es pamāju ar galvu.
- Tā ir laba atbilde, Vašeta atzina. Mans prieka ceļa skolotājs reiz man teica to pašu. Vašeta sarauca pieri. Kad es to saku, tu rādi domīgu seju. Kāpēc?
- To es tev varētu pateikt, es teicu. Tikai negribētos, lai tu tāpēc domātu sliktu par mani.
- Sliktu par tevi es domāšu tad, ja tu kaut ko slēpsi no savas skolotājas, viņa nopietni sacīja. Mūsu starpā vajadzīga uzticēšanās.
Es nopūtos. Priecājos, ka tev patīk mana atbilde. Bet, godīgi sakot, es nezinu, ko nozīmē lethani.
- Es tev nejautāju, ko tas nozīmē! viņa nepiespiesti attrauca.
- Tā bija tukšvārdu atbilde, es teicu. Zinu, ka jūs visi ļoti augstu vērtējat lethani, taču es to īsti nesaprotu. Esmu tikai atradis veidu, kā tēlot.
Vašeta iecietīgi pasmaidīja. Lethani izpratni nav iespējams tēlot, viņa pārliecināti sacīja. Tai ir līdzība ar peldēšanu. Jebkurš, kas skatās uz tevi, tūlīt redz, vai tu to proti vai ne.
- Arī peldēšanas prasmi var notēlot, es iebildu. Varbūt es tikai vēzēju rokas, bet īstenībā eju pa upes dibenu.
Viņa uzmeta man ziņkārīgu skatienu. Nu labi! Kā tev izdevās mūs piemānīt?
Izstāstīju viņai par Virpuļojošo Lapu. Izstāstīju, kā iemācījos pārcelt savas domas vieglā, tukšā, peldošā vietā, kur atbildes uz jautājumiem rodas viegli un ātri.
- Tātad tu esi nozadzis atbildes pats sev, Vašeta teica ar izsmejošu nopietnību balsī. Tu esi mūs viltīgi piemānījis, izvilkdams atbildes pats no sava prāta dziļumiem.
- Tu nesaproti, es teicu, kļūdams nepacietīgs. Man nav ne mazākās jausmas par to, kas īsti ir lethani! Tā nav taka, bet palīdz izvēlēties taku. Tas ir vienkāršākais ceļš, bet to nav viegli ieraudzīt. Godīgi sakot, jūs visi izklausāties pēc piedzērušiem kartogrāfiem.
Es nožēloju teikto, līdzko vārdi bija izskanējuši man pār lūpām, taču Vašeta tikai iesmējās. Netrūkst dzērāju, kas spēj teicami čalot par lethani, viņa teica. Daži ir kļuvuši pat leģendāri.