Redzēdama, ka es joprojām esmu satraucies, viņa izdarīja nomierinošu rokas kustību. Arī es nesaprotu lethani, vismaz ne tā, lai spētu to paskaidrot citiem. Lethani mācīšana ir māksla, kas nav man pa spēkam. Ja Tempi ir pratis ielikt tevī kaut ko no lethani, tas ir nozīmīgs punkts viņa labā.
Vašeta nopietnu seju paliecās uz priekšu. Liels apgrūtinājums ir tava valoda, viņa teica. Aturiešu valoda ir ļoti skaidra. Tā ir precīza un tieša. Mūsu valodā liela nozīme ir zemtekstiem, tāpēc mums ir vieglāk pieņemt to, ko nav iespējams izskaidrot. Lethani ir galvenais no tādiem jēdzieniem.
- Vai vari minēt vēl kādu līdzīgu piemēru? es jautāju. Un, lūdzama, nesaki “ārprāts”, citādi es varu sajukt prātā tepat uz vietas.
Vašeta brīdi domāja. Kaut vai mīlestība. Tu zini, kas tas ir, bet nespēj izskaidrot vārdos.
- Mīlestība ir smalks un sarežģīts jēdziens, es piekritu. Izvairīga kā taisnība, tomēr to ir iespējams izskaidrot.
Vašetas acis iedzirkstījās. Nu tad dari to, mans gudrais audzēkni! Stāsti man par mīlestību!
Domāju īsu bridi, pēc tam ilgu brīdi.
Vašeta pasmīnēja. Redzi nu, cik viegli man būs atrast plaisas jebkurā tavā definīcijā!
- Mīlestība ir gatavība darīt jebko otra cilvēka labā, es sacīju. Pat tad, ja tas nozīmētu darīt pāri sev pašam.
- Tādā gadījumā saki, Vašeta teica, ar ko mīlestība atšķiras no pienākuma vai lojalitātes?
- Tā ir saistīta arī ar fizisko valdzinājumu, es atbildēju.
- Pat mātes mīlestība? Vašeta jautāja.
- Tad, ja tā apvienojas ar sevišķu pieķeršanos, es teicu.
- Un ko tieši tu domā ar “pieķeršanos”? Vašeta tracinošā mierā noprasīja.
-Tā ir… es nepabeidzu iesākto, lauzīdams galvu, kā aprakstīt mīlestību, netveroties pie citiem, tikpat miglainiem apzīmējumiem.
- Tāda ir mīlestības daba, Vašeta teica. Ja mēģināsi to aprakstīt, sieviete tikai noskaitīsies. Tieši tāpēc dzejnieki bez gala raksta un raksta savas rīmes. Ja kādam izdotos to skaidri un gaiši izklāstīt uz papīra, pārējiem nāktos nolikt spalvas malā. Bet to nav iespējams izdarīt.
Viņa pacēla pirkstu. Taču tikai muļķis var apgalvot, ka mīlestības vispār nav. Kad redzi, kā divi jauni cilvēki raugās viens otrā ar aizplīvurotām acīm, tu saproti, ka tā ir. Tā ir tik piesātināta, ka vari kaut ziest uz maizes un ēst. Kad redzi māti kopā ar bērnu, tu redzi mīlestību. Kad jūti, kā vārās zem ribām, tu saproti, ko tas nozīmē. Pat tad, ja nespēj to izsacīt vārdos.
Vašeta pacēla roku triumfējošā žestā. To pašu var teikt par lethani. Tomēr tas ir plašāks kopums, tāpēc to ir grūtāk ielikt rāmjos. Tieši tāds ir jautājumu mērķis. Uzdot tos ir tas pats, kas iztaujāt jaunu meiteni par zēnu, kas viņai iekritis sirdī. Varbūt viņas atbildēs nebūs attiecīgu vārdu, bet tās atklās mīlestību viņas sirdī vai arī tās neesamību.
- Kā manas atbildes var atklāt zināšanas par lethani, ja es patiesībā nezinu, kas tas ir? es jautāju.
- Tu acīmredzami izproti lethani būtību, Vašeta teica. Tā sakņojas dziļi tevī. Pārāk dziļi, lai tu spētu to redzēt. Reizēm tāpat ir ar mīlestību.
Vašeta pastiepa roku un viegli iesita man pa pieri. Un vēlreiz par tavu Virpuļojošo Lapu. Esmu dzirdējusi, ka līdzīgus vingrinājumus izdara arī citas takas. Es nezinu, kā to varētu nosaukt aturiešu valodā. Tas ir kaut kas līdzīgs ketanam prāta līmenī. Kustība, ko tu izdari ar savām domām, tās vingrinādams.
Viņa nevērīgi atmeta ar roku. Lai nu kā, tur nav nekādas mānīšanās. Tas tikai atklāj to, kas slēpjas tava prāta dziļākajā dzelmē. Tas, ka tu pats to atradi, ir ievērības cienīgs apstāklis.
Es paklanījos pret viņu. Noliecu galvu tavas gudrības priekšā, Vašeta!
- Tu noliec galvu tā fakta priekšā, ka es esmu neapstrīdami nemaldīga.
Vašeta sasita plaukstas. Bet tagad man ir daudz, ko tev mācīt! Tā kā tavi ievainojumi vēl liek sevi manīt, ketanu mēs izlaidīsim. Tikmēr parādi man savu ademu valodas prasmi! Gribu dzirdēt, kā tu skandēsi manu jauko valodu ar savu barbara mēli.
Dažās nākamajās stundās es uzzināju daudz jauna par ademu valodu. Neparasti patīkami bija uzdot sīkus jautājumus un saņemt pretī skaidras un konkrētas atbildes. Pēc mēnesi ilgas līkumošanas un minstināšanās svešajā valodā mācības kopā ar Vašetu šķita gandrīz vai nepiedienīgi vieglas.
Tomēr Vašeta pavisam atklāti pateica, ka mana roku valoda esot satriecoši primitīva. Jā, es varot atklāt gribēto domu, tomēr manas kustības labākajā gadījumā līdzinoties bērna šļupstiem. Sliktākajā gadījumā tie esot plānprātīga maniaka murgi.
- Pašlaik tu runā, lūk, tā! Viņa piecēlās kājās, pavēcināja rokas virs galvas un norādīja uz sevi ar abiem īkšķiem. Es gribu labi cīnīties! Viņa uzklāja sejai platu, pliekanu smaidu. Ar zobenu! Viņa ar abām dūrēm iesita sev pa krūtīm, tad palēcās gaisā kā aizrautīgs bērns.
- Izbeidz! es samulsis teicu. Tik slikts jau nu es neesmu.
- Bet tālu no tā neesi, Vašeta nopietni teica, apsēzdamās atpakaļ uz sola. Ja tu būtu mans dēls, es tevi nelaistu ārā no mājas. Kā savu audzēkni varu tevi paciest tikai tāpēc, ka tu esi barbars. It kā Tempi būtu atnesis mājās suni, kurš prot svilpot. Tas, ka meldija iet galīgi šķērsām, nav svarīgi.
Vašeta sakustējās, it kā gribēdama celties. Vari pieņemt to zināšanai. Protams, ja tu jūties labi, runādams kā vientiesis, tad saki, un mēs varam pāriet pie citām gudrībām.
Es pārliecināju viņu, ka gribu mācīties.
- Pirmkārt, tu saki pārāk daudz un runā pārāk skaļi, Vašeta teica.
- Ademu būtība ir miers un klusums. Tas atspoguļojas mūsu valodā.
- Otrkārt, tev jābūt daudz uzmanīgākam ar žestiem, viņa turpināja, ar kustību precīzo vietu un laiku. Tādas nianses var mainīt vārda un domas konkrēto nozīmi. Ne vienmēr tās pastiprina to, ko tu saki; reizēm tās pauž tieši pretējo tam, kas šķietami pateikts vārdos.
Vašeta ātrā secībā izdarīja septiņas vai astoņas dažādas kustības. Visas tās teica: uzjautrinājums, taču katrs žests bija mazliet atšķirīgs.
- Tev jāiemācās saprast ari nozīmju smalkākās nianses. Atšķirību starp “slaids” un “slaiks”, kā mēdza sacīt mans karaliskais dzejnieks. Pašlaik tev ir tikai viens smaids, un tas gribot negribot liek cilvēkam izskatīties pēc nejēgas.
Mēs strādājām vairākas stundas, un Vašeta atklāja man to, ko Tempi bija ļāvis tikai nojaust. Aturiešu valoda bija kā plašs, sekls dīķis; tajā bija daudz vārdu, un visiem bija ļoti konkrēta un precīza nozīme. Ademu valoda bija kā dziļa aka. Tajā bija mazāk vārdu, bet katram no tiem
bija daudzas nozīmes. Labi veidots teikums aturiešu valodā ir taisna vienvirziena līnija. Labi veidots teikums ademu valodā ir kā zirnekļa tīkls, kur katram pavedienam ir sava nozīme, un tas ir daļa no plašāka, komplicētāka kopuma.
* * *
Ēdamzālē uz vakariņām es ierados krietni labākā noskaņojumā nekā iepriekš. Ievainotās vietas joprojām smeldza, tomēr pirksti ļāva nojaust, ka pietūkums uz vaiga ir manāmi saplacis. Arī tagad es sēdēju viens, tomēr necentos nodurt galvu kā iepriekšējā ēdienreizē. Vēroju apkārtsēdošo rokas un centos ielāgot tikko jaušamās atšķirības starp jēdzieniem pacilātība un interese, noliegums un atraidījums.
Pēc vakariņām Vašeta atnesa līdzi mazu trauciņu ar ziedi, ko bagātīgi uzzieda man uz muguras un roku augšdelmiem, pēc tam vēl bagātīgāk uz sejas. Sākumā tā izraisīja kņudoņu, tad sāka dedzināt un visbeidzot pārtapa trulā, karstā smeldzē. Tikai pēc tam, kad sāpes mugurā atkāpās, es aptvēru, cik saspringts visu laiku bijis mans ķermenis.