- Tā! Vašeta noteica, aizskrūvēdama ziedes trauciņu. Kāda tagad ir jušana?
- Es varētu tevi noskūpstīt, pateicīgi atbildēju.
- Varētu gan, viņa teica, bet tev ir piepampusi lūpa, tāpēc nekas prātīgs neiznāktu. Labāk parādi man, ko tu proti no ketana!
Nebiju izpildījis stiepšanās vingrinājumus, taču negribēju atrunāties un sāku ar Atklātajām Plaukstām, pēc tam lēnām kustībām pārgāju pie nākamajām daļām.
Kā jau teicu, Tempi ikreiz mani apturēja, tiklīdz es ketanā pieļāvu kaut mazāko kļūdu. Tāpēc, ticis bez pārtraukuma līdz divpadsmitajai pozīcijai, es jutos diezgan pašapmierināts. Tad, izpildīdams Vecāsmātes Lindrakus, rupji kļūdījos pēdas novietojumā. Kad Vašeta neko neteic?., es sapratu, ka viņa tikai skatās un vērtējumu patur pie sevis. Viscaur nosvīdis, turpināju ketanu bez pārtraukuma un pēc desmit minūtēm biju galā.
Kad biju beidzis, Vašeta brīdi stāvēja, domīgi berzēdama zodu. Nūjā, viņa lēni sacīja, protams, varēja būt sliktāk… Mani uzzibsnīja lepnuma stariņš, kas apdzisa, kad viņa turpināja: Piemēram, tev varētu nebūt vienas kājas.
Pēc tam viņa apgāja man apkārt, nopētīdama mani no galvas līdz papēžiem. Pastiepusi roku, viņa pabakstīja man krūtis un vēderu. Viņa aptaustīja manu augšdelmu un lielo augšstilba muskuli. Es jutos kā pārdošanai piedāvāts sivēns.
Visbeidzot Vašeta satvēra manas plaukstas un pētīdama pagrieza tas augšup. Viņa izskatījās patīkami pārsteigta. Tātad tu nekad agrāk nebiji cīnījies, pirms Tempi sāka tevi mācīt?
Es papurināju galvu.
- Tev ir labi veidotas plaukstas, viņa teica un pārlaida pirkstus maniem apakšdelmiem, taustīdama muskuļus. Pusei no jums, barbariem, ir mīkstas, vārgas rokas no bezdarbības. Otrai pusei tās ir stipras un cietas no malkas skaldīšanas vai arkla turēšanas. Viņa vēlreiz apgrieza otrādi manas plaukstas, turēdama tās savējās. Bet tev ir stipras, prasmīgas rokas un attīstītas plaukstu locītavas. Vašeta jautājoši paskatījās uz mani. Ar ko tu nodarbojies?
- Es mācos Universitātē, kur darbojos ar smalkiem darbarīkiem, apstrādājot metālu un akmeni, es paskaidroju. Bet esmu ari mūziķis. Es spēlēju lautu.
Vašeta itin kā satrūkās, tad skaļi iesmējās. Palaidusi vaļā manas rokas, viņa satriekta papurināja galvu. Piedevām visam vēl arī mūziķis! viņa izmeta. Lieliski. Vai to kāds zina?
- Kāda tam nozīme? es jautāju. Es nekaunos par to, kas esmu.
- Nē, protams, ne, Vašeta sacīja. Tieši tā ir puse no problēmas. Viņa dziļi ievilka elpu un lēni izelpoja. Nu labi! Tev tas jāuzzina pēc iespējas drīzāk. Tas mums laika gaitā aiztaupīs daudz nepatikšanu. Viņa ieskatījās man acīs. Tu esi palaistuve.
Es samirkšķināju acis. Kā, lūdzu?
- Klausies un iegaumē! Tu neesi stulbs. Līdz šim tu noteikti esi sapratis, ka starp šejieni un vietu, kur esi uzaudzis, pastāv milzīgas kultūras atšķirības. Tu esi no…
- Kopvalstības, es paskaidroju. Jā, tev taisnība. Starp mani un Tempi bija milzīga kultūras plaisa, ja salīdzinu viņu ar pārējiem Vintasas algotņiem.
Vašeta pamāja ar galvu. Daļēji tas bija tāpēc, ka Tempi prātiņš ir īsāks nekā kaut kas cits, viņa teica. Un izlauzt ceļu pasaulē viņam padodas grūtāk nekā bērnam. Vašeta atmeta ar roku. Bet pārējais ir taisnība. Atšķirības ir ļoti lielas.
- Piemēram, es esmu ievērojis, ka jums nepastāv kailuma aizliegums, es teicu. Vai arī Tempi ir ekshibicionists.
- Interesanti būtu zināt, kā tu to atklāji! viņa ieķiķinājās. Bet tev taisnība. Lai cik dīvaini tev tas liktos, mums nav īpašu baiļu no kaila ķermeņa.
Bridi Vašeta izskatījās domīga, tad, šķiet, kaut ko izlēma. Pagaidi! Vienkāršāk būs tev parādīt. Skaties!
Redzēju, kā viņas vaibstos iegulst pazīstamā ademu vienaldzība un seja kļūst neizteiksmīga kā balta papīra lapa. Balss intonācija kļuva vienmuļa, un līdz ar to zuda tās emocionālais lādiņš. Pasaki, ko es domāju, ja daru tā! viņa teica.
Vašeta pienāca man tuvu, neskatīdamās acīs. Viņas plauksta teica: ciena. Tu cīnies kā tīģeris. Viņas seja bija neizteiksmīga, balss rāma un vienmuļa. Ar vienu roku viņa satvēra manu plecu, ar otru saņēma un cieši saspieda elkoni.
- Tas ir kompliments, es sacīju.
Vašeta pamāja ar galvu un atkāpās atpakaļ. Tad viņa pārvērtās. Viņas seja atdzīvojās. Viņa pasmaidīja, paskatījās man acīs un pienāca tuvāk.
- Tu cīnies kā tīģeris! viņa teica, un balsī skanēja jūsmīga apbrīna. Viena plauksta uzgula man uz pleca, bet otra saņēma rokas muskuli. Viņa to saspieda.
Piepeši samulsu, aptvēris, cik tuvu mēs stāvam viens otram. Tā ir seksuāla tuvošanās, es teicu.
Vašeta pamāja ar galvu un atkāpās. Jūsu cilvēki dažiem rīcības veidiem piešķir intīmu nozīmi. Kaila miesa. Fizisks kontakts. Ķermeņa tuvums. Mīlas spēle. Ademiem tas nav nekas nozīmīgs.
Viņa ieskatījās man acīs. Vai tu atceries kaut reizi, kad būtu dzirdējis kādu no mums kliedzam? Paceļam balsi? Kaut vai runājam tik skaļi, lai apkārtējie mūs varētu dzirdēt?
Brīdi domājis, papurināju galvu.
- Tas ir tāpēc, ka saruna mums ir privāta izpausme. Tā ir intīma. Tāpat kā sejas izteiksme. Un tas… Viņa piespieda pirkstus pie kakla.
- Siltums, ko iespējams ielikt balsī. Emocijas, ko tā atklāj. Tas ir kaut kas ļoti privāts.
- Un nekas neietver tik daudz emociju kā mūzika, es teicu, sākdams saprast. Tāda doma man bija pārlieku svešāda, lai es uzreiz spētu to pieņemt.
Vašeta nopietni pamāja ar galvu. Ja ģimeni vieno ciešas saites, tā var kopīgi dziedāt. Māte var dziedāt savam bērnam. Sieviete var dziedāt savam vīrietim. Te Vašetas vaigus pārklāja tikko jaušams sārtums.
- Bet tikai tad, ja viņi ir ļoti iemīlējušies un pilnīgi vieni.
- Bet tu? Viņa pamāja uz mani. Mūziķis? Tu to dari veselai istabai, daudziem cilvēkiem! Visiem reizē. Un kāpēc? Dažu peniju dēļ? Brīvas maltītes dēļ? Viņas seja bija drūmi nopietna. Un tu dari to atkal un atkal no jauna. Katru vakaru. Jebkuram.
Vašeta satriekta papurināja galvu un viegli nodrebēja, un viņas kreisā roka neapzināti savilkās, veidojot vairākas skarbas kustības. Šausmas, riebums, pārmetums. Diezgan biedējoši bija saņemt no viņas abus šos emocionālo signālu veidus vienlaikus.
Es atvairīju iztēles ainu, kurā stāvu uz “Eolijas” skatuves kails un pēc tam eju cauri klausītāju pūlim, piespiezdamies katram ar visu augumu, ļauniem un veciem. Resniem un tieviem. Bagātiem aristokrātiem un trūcīgiem vienkāršiem ļaudīm. Tas lika padomāt.
- Bet Lautas Spēle ir trīsdesmit astotā pozīcija ketanā, es iebildu. Mēģināju ķerties pie salmiņa un pats to apzinājos.
- Un Guļošais Lācis ir divpadsmitā. Vašeta paraustīja plecus. Taču tu tur neatradīsi ne lāčus, ne lauvas, ne lautas. Dažkārt vārdi atklāj patiesību. Bet vārdi ketanā ir domāti patiesības apslēpšanai lai mēs varētu runāt par ketanu, neizlaižot noslēpumus no rokām.
- Saprotu, es beidzot teicu. Bet daudzi no jums ir bijuši ārpasaulē. Tu teicami runā aturiešu valodā un ieliec balsī daudz siltuma. Tāpēc tev būtu jāzina, ka cilvēka dziedāšana pēc būtības nav nekas slikts.
- Arī tu esi bijis ārpasaulē, viņa mierīgi atbildēja. Un noteikti zini, ka pēc būtības nekas slikts nav arī sekss ar trim partneriem pēc kārtas uz liela kamīna ļaužu pilnā viesnīcā. Viņa izteiksmīgi ieskatījās man acīs.