- Man šķiet, akmens pamats būtu pārāk ciets… es teicu.
Vašeta iesmējās. Labi, pieņemsim, ka viņi var izmantot segu. Kā
tu tādus cilvēkus sauktu?
Ja viņa man to būtu jautājusi pirms divām dienkopām, kad biju tikko izgājis no Fae valstības, varbūt es nebūtu viņu sapratis. Ja es vēl ilgāk būtu palicis kopā ar Felurianu, pilnīgi iespējams, ka sekss uz kamīna man nebūtu šķitis nekas dīvains. Bet tagad es jau ilgāku laiku biju pavadījis mirstīgo pasaulē…
Palaistuve, es pie sevis nodomāju. Un piedevām lēta un bezkaunīga palaistuve. Nopriecājos, ka nevienam nebiju teicis par Tempi vēlēšanos mācīties lautas spēli. Viņš noteikti jutās ļoti nokaunējies par tādu nevainīgu impulsu. Iztēlojos Tempi zēnībā, kad viņš droši vien gribēja mācīties mūziku, bet nevienam to neteica, jo zināja, ka mūzika ir neķītra. No tādām domām man sažņaudzās sirds.
Acīmredzot seja nodeva manas izjūtas, jo Vašeta pasniedzās un mierinoši paspieda manu plaukstu. Es saprotu, ka jūsu cilvēkiem ir grūti to pieņemt. Jo grūtāk tāpēc, ka jūs nekad neesat pat apsvēruši iespēju domāt citādi. Piesardzība.
Centos aptvert visu, kas ar to tika pateikts. Kā jūs saņemat ziņas? es jautāju. Ja no pilsētas uz pilsētu nestaigā ceļojošu aktieru trupas, kā jūs uzturat sakarus ar pārējo pasauli?
Par to Vašeta viegli pasmīnēja un ar žestu norādīja apkārt uz vēju caurstaigāto apkārtni. Vai šī tev izskatās pēc vietas, kam sevišķi rūp ārējās pasaules notikumi? Viņa nolaida roku. Tomēr nav tik bēdīgi, kā tu domā. Ceļojoši tirgotāji šeit ir vairāk gaidīti nekā daudzās citās vietās. Tāpat kā ceļojoši skārdnieki. Un ari mēs paši mēdzam ceļot. Tie, kuri tērpjas sarkanās drānās, ik pa laikam aizceļo un atgriežas, nesdami līdzi ziņas.
Viņa mierinoši uzlika roku man uz pleca. Un gadās pat, ka šeit ieklīst kāds ceļojošs dziedonis vai mūziķis. Bet viņi nespēlē visai pilsētai reizē. Viņi apmeklē atsevišķu ģimeni. Un pat tad viņi spēlē, sēdēdami aiz aizslietņa, lai nebūtu redzami. Ademu mūziķi no citiem var atšķirt pēc tā, ka viņi nes uz muguras savus lielos aizslietņus. Vašeta viegli savilka lūpas. Tomēr pat tos nemēdz uzlūkot ar īpašu labvēlību. Tā ir vērtīga nodarbošanās, taču nepelna cieņu.
Es mazliet nomierinājos. Doma par vietu, kurā nav vēlami nekādi izpildītāji, man šķita pilnīgi ačgārna, pat šķebinoša. Tomēr es spēju saprast, ka pastāv vietas ar atšķirīgām paražām. Pielāgošanās savai publikai Edema Rū pārstāvim ir tikpat ierasta parādība kā skatuves tērpu maiņa.
Vašeta turpināja: Tā tas vienkārši ir, un labāk būs, ja tu pēc iespējas drīzāk to pieņemsi. To es saku kā sieviete, kura ir daudz ceļojusi. Esmu pavadījusi astoņus gadus barbaru vidū. Esmu pat kopā ar lielāku cilvēku grupu klausījusies mūziku. To viņa sacīja lepni, ar izaicinoši atmestu galvu. Esmu to darījusi vairāk nekā vienu reizi.
- Vai tu kādreiz esi dziedājusi publikas priekšā? es jautāju.
Vašetas seja pārakmeņojās. Tādu jautājumu uzdot ir nepieklājīgi, -
viņa stīvi atbildēja. Šeit tu ar to neiemantosi labvēlību.
- Gribēju teikt tikai vienu, es steigšus paskaidroju. Ja tu to mēģinātu, varbūt saprastu, ka tur nav nekā apkaunojoša. Tas visiem sagādā lielu prieku.
Vašeta veltīja man bargu skatienu un izdarīja žestu, kas skarbi pauda: noraidījums. Pabeigtība. Kvout, es esmu daudz ceļojusi un daudz redzējusi. Daudzi ademi šeit ir ar pasaulīgām vēlmēm. Mēs zinām, kas ir mūziķi. Un, ja runājam pilnīgi atklāti, daudzi no mums jūt pret viņiem slepenu, vainīgu vilinājumu. Tāpat kā daudzi jūsu vīrieši apjūsmo Modegas kurtizāņu prasmes.
Viņa bargi paskatījās uz mani. Bet, par spīti tam, es negribētu, lai mana meita ienestu mājās tādus tikumus, ja tu spēj to saprast. Un neviens nejustu lielāku labvēlību pret Tempi, ja uzzinātu, ka viņš ir mācījis ketanu tādam kā tu. Paturi to pie sevis! Tev tāpat būs jāpārvar pietiekami daudz grūtību, un visai Ademrei nav nekādas vajadzības uzzināt, ka tu piedevām visam pārējam esi arī mūziķis.
SIMT ČETRPADSMITĀ NODAĻA . viņa asā un vienīgā bulta
ES NEGRIBĪGI ievēroju Vašetas padomu. Un, kaut gan pirksti man niezēt niezēja, es tovakar neizvilku lautu un nepiepildīju savu mazo skolas kaktiņu ar mūziku. Vēl vairāk es pabīdīju lautas futrāli zem gultas, lai skats uz to neizraisītu skolā nevajadzīgas baumas.
Vairākas dienas aizvadīju, gandrīz vienīgi mācoties Vašetas vadībā. Edu vienatnē un nemēģināju uzsākt sarunas ar citiem, jo tagad jutos daudz neveiklāk savas valodas prasmes dēļ. Karsereta turējās pa gabalu, bet vienmēr bija turpat un vēroja mani ar saltām, naidīgām čūskas acīm.
Izmantoju Vašetas teicamās aturiešu valodas zināšanas un uzdevu tūkstošiem jautājumu, kas bija pārāk sarežģīti, lai tos būtu sapratis Tempi.
Nogaidīju trīs pilnas dienas un tad pajautāju to, kas klusībā gruzdēja manī kopš brīža, kad nokļuvu Negaisa kalnu pakājē. Man pašam šķita, ka esmu bijis izcili savaldīgs.
- Vašeta, es teicu, vai jūsu cilvēki zina stāstus par čandriāniem?
Vašeta paskatījās uz mani, un viņas allaž izteiksmīgā seja spēji kļuva
neizdibināma un vienaldzīga. Un kāds tam sakars ar roku valodu? Viņas plauksta izdarīja vairākas ašas variācijas žestam, kas pauda neatzinību un pārmetumu.
- Nekāds, es atbildēju.
- Tad varbūt tam ir kāds sakars ar tavu cīņas prasmi? viņa jautāja.
- Nē, es atzinos. Bet…
- Tātad tas ir saistīts ar ketanu? Vašeta nerimās. Vai ar lethani? Vai varbūt tas attiecas uz kādu izsmalcinātu nozīmes niansi ademu valodā, ko tu nevari saprast?
- Jautāju tikai aiz ziņkārības.
Vašeta nopūtās. Tad varbūt es varu pierunāt tevi pārcelt savu ziņkārību uz svarīgākiem jautājumiem? viņa jautāja, un žests teica: aizkaitinājums. Skarbs pārmetums.
Es sapratu un neturpināju. Vašeta bija ne tikai mana skolotāja; viņa bija arī mana vienīgā sarunu biedre. Nepavisam nevēlējos viņu aizkaitināt vai radīt iespaidu, it kā es nepievērstu nodarbībai vajadzīgo uzmanību.
Ja neņem vērā šo vienīgo reizi, Vašeta bija dzirkstošs ziņu avots. Viņa atbildēja uz maniem neskaitāmajiem jautājumiem ātri un skaidri. Šī iemesla dēļ es nespēju atvairīt pārliecību, ka mana runāšanas un cīņas prasme virzās uz priekšu straujiem lēcieniem.
Vašeta neatbalstīja manu sajūsmu un nekautrējās to pateikt. Skaidri un izteiksmīgi. Divās valodās.
* * *
Mēs ar Vašetu bijām nokāpuši slēptajā ielejā, kurā auga zobena koks. Apmēram stundu bijām vingrinājuši plaukstu cīņas paņēmienus un tagad sēdējām garajā zālē, atgūdami elpu.
Pareizāk būtu sacīt, ka elpu atguvu es. Vašeta ne drusciņas nebija aizelsusies. Cīņa ar mani viņai bija tīrais nieks, un nebija tādas reizes, kad viņa nepamanītos sodīt mani par neuzmanību, nesteidzīgi pārvarot manu aizsardzību un iedunkājot man pa galvu.
- Vašeta, es teicu, sakopodams drosmi, lai uzdotu jautājumu, kas man kādu laiku nedeva mieru, vai es drīkstu uzdot jautājumu, kurš tev var izklausīties pārāk pašpārliecināts?
- Pašpārliecināti audzēkņi man patīk labāk, viņa atbildēja. Cerēju, ka esam tikuši pāri stadijai, kad par to jāraizējas.
- Kāds visam šim ir mērķis? es jautāju, ar žestu norādīdams uz mums abiem.
- Mērķis ir viens, viņa atkārtoja manu žestu. Iemācīt tev pietiekami daudz, lai tu necīnītos kā mazs puišelis, kas sadzēries mātes vīnu.