Šodien viņas smilškrāsas mati bija sapīti divās īsās bizēs, kas abās pusēs bija atsviestas pāri mugurai. Tās piešķīra viņai dīvaini meitenīgu izskatu un pēdējās stundas laikā nebija uzlabojušas manu pašvērtējumu, jo viņa bija atkārtoti nogāzusi mani zemē, piespiedusi padoties un apstrādājusi mēreniem, bet neskaitāmiem belzieniem un spērieniem.
Un vienreiz viņa smiedamās un bez piepūles bija atkāpusies man aizmugurē un iesitusi man pa dibenu spēcīgu pliķi, it kā viņa būtu baudkārs kroga dzērājs, bet es jauna apkalpotāja ar dziļu ņiebura izgriezumu.
- Bet kāpēc? es jautāju. Kādam nolūkam tu mani māci? Ja Tempi darīja nepareizi, mani mācīdams, kāpēc tas vispār jāturpina?
Vašeta atzinīgi pamāja ar galvu. Es jau domāju, kad tu beidzot to pajautāsi, viņa teica. Tam vajadzēja būt vienam no pirmajiem jautājumiem.
- Man ir sacīts, ka es uzdodot pārāk daudz jautājumu, es atbildēju.
- Cenšos šajos apstākļos būt uzmanīgāks.
Vašeta sēdēdama izslējās taisni un pēkšņi kļuva lietišķa. Tu zini to, kas tev nebūtu jāzina. Šehinni nav iebildumu, ka tu zini par lethani, kaut gan daudzi domā citādi. Bet attiecībā uz ketanu mums ir vienprātība. Tas nav domāts barbariem. Tas paredzēts tikai ademiem un tikai tiem, kuri ievēro zobena taku.
Vašeta turpināja: Šehinni doma ir tāda: ja tu iesaistītos skolā, tu kļūtu par daļu no Ademres. Ja tu esi daļa no Ademres, tu vairs neesi barbars. Un, ja tu neesi barbars, nav nekāda nelaime, ja zini to, ko zini.
Tur bija zināma, kaut samezglota, loģika. Tas nozīmētu arī to, ka Tempi nav rīkojies nepareizi, mani mācīdams.
Viņa apstiprinoši pamāja. Tieši tā. Viņš nav atnesis mājās nevēlamu kucēnu, drīzāk atgriezies kopā ar jēru, kurš aizmaldījies no aploka.
- Vai man noteikti jābūt jēram vai kucēnam? es nopūtos. Tas skan necienīgi.
- Cīņā tu esi kā kucēns, Vašeta atbildēja. Aizrautīgs un neveikls.
- Bet vai tad es jau neesmu iesaistījies skolā? es jautāju. Tu taču mani māci.
Vašeta papurināja galvu. Tu guli skolas telpās un ēd kopā ar mums, bet tas vēl nepadara tevi par audzēkni. Daudzi bērni mācās ketanu, cerēdami iestāties skolā un kādreiz valkāt sarkanas drēbes. Viņi dzīvo un trenējas kopā ar mums. Viņi ir skolā, bet nepieder pie skolas, ja tu saproti manu domu.
- Es brīnos, ka tik daudzi grib kļūt par algotņiem, pēc iespējas uzmanīgi teicu.
- Šķiet, arī tu gribi to pašu, viņa attrauca ar nelielu asuma pieskaņu balsī.
- Es gribu mācīties, es teicu, nevis dzīvot algotņa dzīvi. Bet tas nav domāts kā apvainojums.
Vašeta izstaipīja kaklu, atbrīvodamās no sasprindzinājuma. Traucēklis ir tava valoda. Barbaru zemēs algotņi atrodas uz sabiedrības zemākā pakāpiena. Lai cik kurš būtu neaptēsts vai neprasmīgs, viņš spēj nest rungu un nopelnīt puspeniju dienā, apsargādams karavānu. Vai tā nav?
- Tāds dzīvesveids tiešām tiecas piesaistīt primitīvākos cilvēkus, es atbildēju.
- Mēs neesam tādi algotņi. Mēs saņemam maksu, bet paši izvēlamies, kādu darbu pieņemt. Viņa bridi klusēja. Ja tu karo naudas dēļ, tad tu esi algotnis. Kā sauc to, kurš karo aiz pienākuma pret savu zemi?
- Karavīrs.
- Un ja cīnās likuma vārdā?
- Konstebls vai tiesu izpildītājs.
- Ja cīnās sava goda un labās slavas dēļ?
Man bija brīdi jāpadomā. Varbūt duelants?
- Ja cīnās citu labuma dēļ?
- Amira bruņinieks, es nedomādams atbildēju.
Viņa pagriezās pret mani. Tā ir interesanta izvēle.
Vašeta pacēla roku, lepni demonstrēdama sarkano piedurkni. Mēs, ademi, saņemam algu par sargāšanu, aizstāvēšanu, ienaidnieka tvarstīšanu. Mēs karojam savas zemes vārdā, savas skolas un labās slavas vārdā. Un mēs karojam par lethani. Kopā ar lethani. Tajā iekšā. Tas viss ir saistīts. Ademu vārds cilvēkam, kurš iegūst sarkano apģērbu, ir Cethan. Viņa pacēla skatienu pret mani. Un tas ir liels gods un lepnums.
- Tātad kļūt par algotni nozīmē ieņemt augstu pakāpienu uz ademu sabiedriskajām kāpnēm, es teicu.
- Jā, Vašeta apstiprināja. Bet barbari nezina šo vārdu un nesaprastu pat tad, ja zinātu. Tāpēc jāiztiek ar “algotni”.
Vašeta noplūca divas garas zāles šķipsnas un sāka vīt no tām pavedienu. Tāpēc Šehinni nav viegli pieņemt lēmumu. Viņai jāatrod līdzsvars starp to, kas ir pareizi, un to, kas ir vēlams viņas skolai. Un visu laiku jāņem vērā, kas nāk par labu visai zobena koka takai. Viņa negrib izdarīt pārsteidzīgu lēmumu, bet spēlē pacietības spēli. Manuprāt, viņa cer, ka tava problēma atrisināsies pati.
- Kā tā var atrisināties pati? es nesapratu.
- Tu būtu varējis aizbēgt, Vašeta vienkārši teica. Daudzi domāja, ka tu tā darīsi. Arī tad, ja es nolemtu, ka tu neesi apmācīšanas vērts, viņai par to vairs nebūtu jādomā. Vai tu varētu, teiksim, treniņa laikā iet bojā vai kļūt par kropli.
Es stīvi skatījos uz viņu.
- Nelaimes gadījumi ir iespējami, Vašeta sacīja. Tas nav bieži, bet gadās. Ja tava skolotāja būtu Karsereta…
Es saviebos. Bet kā cilvēks oficiāli iestājas skolā? Vai pirms tam ir kāds pārbaudījums?
Vašeta papurināja galvu. Vispirms kādam jādod par tevi laba atsauksme, jāapgalvo, ka tu esi cienīgs iestāties skolā.
- Tempi? es jautājoši teicu.
- Tam jābūt pietiekami nozīmīgam cilvēkam, viņa paskaidroja.
- Tātad tā varētu būt tu, es lēni sacīju.
Vašeta pasmīnēja, viegli piesita ar pirkstu pie nelīdzenā deguna, tad norādīja uz mani. Tikai divi minējumi! Ja kādreiz sasniegsi tādu līmeni, lai es būtu droša, ka tu mani neapkaunosi, es tevi atbalstīšu un tu varēsi kārtot pārbaudījumu.
Viņa turpināja vīt zāles stiebrus citu pie cita, pirkstiem kustoties vienmērīgā, sarežģītā rakstā. Nekad nebiju redzējis ademu, kurš sarunas laikā nevērīgi darbotos ar kaut ko citu. Protams, viņi to nevarēja. Viena roka bija jāpatur brīva sarunai. Ja nokārtosi pārbaudījumu, tu vairs nebūsi barbars. Tempi būs attaisnots, un visi jutīsies apmierināti. Protams, izņemot tos, kuri tā nejutīsies.
- Un ja es nenokārtošu pārbaudījumu? es jautāju. Vai arī tu nolemsi, ka neesmu tik spējīgs, lai to kārtotu?
- Tad viss būs sarežģītāk. Viņa piecēlās kājās. Ejam, jo Šehinni šodien grib runāt ar tevi. Būtu nepiedienīgi, ja mēs nokavētos.
* * *
Vašeta aizveda mani atpakaļ līdz mazajam zemo akmens ēku pudurim. Redzēdams to pirmajā reizē, biju nospriedis, ka tā ir pati pilsēta. Tagad zināju, ka tā ir skola. Ēku kopa bija līdzīga mazai Universitātei, tikai tajā nebija noteiktas, plānotas darba kārtības, pie kādas es biju pieradis.
Tajā nebija arī oficiālas hierarhijas sistēmas. Pret tiem, kuri valkāja sarkanas drēbes, citi izturējās ar bijību, un Šehinni nepārprotami bija visu vadone. Bet citādā ziņā katra sociālo stāvokli varēja tikai neskaidri nojaust. Tempi acīmredzot atradās uz diezgan zemas pakāpes, un pat citi par viņu nebija cildinošās domās. Vašetas stāvoklis bija samērā augsts, un pret viņu izturējās ar cieņu.
Kad ieradāmies uz tikšanos, Šehinni bija sākusi ketana vingrinājumus un tikusi apmēram līdz pusei. Klusēdams noskatījos, un viņas lēnās kustības man atgādināja medu, kas izplūst pa galda virsmu. Jo lēnāk izpilda ketanu, jo tas kļūst grūtāks, taču Šehinni sniegums bija nekļūdīgi precīzs.
Pēc pusstundas viņa bija beigusi un atvēra logu. Vēja pūsma ienesa vasaras zāles saldo smaržu un lapu šalkas.
Šehinni apsēdās. Viņa nebija aizelsusies, kaut gan viņas ādu klāja plāna sviedru kārtiņa. Vai Tempi tev ir minējis deviņdesmit deviņus stāstus? viņa bez ievada jautāja. Vai viņš tev ir stāstījis par Aethi un ademu pirmsākumiem?