Es iesmējos. Tā kā toreiz pie “Eolijas”, kad tu gribēji bužināties ap to artisti un apvēmi viņas zirgu?
Viņš apstiprinoši pamāja. Tieši tā! Un alķīmiķi spēj pagatavot vielas, kas iedarbojas līdzīgi, tikai to iespaids ir krietni spēcīgāks.
Es papurināju galvu. Es nepavisam nejūtos piedzēries. Mana galva ir pilnīgi skaidra.
Simmons vēlreiz piekrītoši pamāja. Tās vielas nerada dzēruma sajūtu, viņš teica. Līdzība ir tikai vienā ziņā. Nav reiboņa, nav gurduma. Ir tikai tieksme darīt kaut ko muļķīgu.
Es brīdi pārdomāju viņa vārdus. Nē, tas nevar būt! es sacīju.
- Man nav nekādas vēlēšanās darīt kaut ko muļķīgu.
- To ir iespējams pārbaudīt, Simmons teica. Vai tu pašlaik vari iedomāties kaut ko tādu, kas tev liktos muļķīgi darīts?
Es kavējos domās, izklaidīgi sizdams ar naža asmeni pa zābaka malu.
- Muļķīgi būtu, teiksim… es iesāku un apklusu.
Kādu laiku sēdēju prātodams. Simmons gaidoši lūkojās uz mani.
- …lēkt lejā no jumta? Mana balss izskanēja ar kāpjošu intonāciju, itin kā uzdodot jautājumu.
Simmons klusēja. Viņš nenovērsa acis no manis.
- Laikam es saprotu, kur ir problēma, es lēni teicu. Šķiet, ka man nav nekādu uzvedības bremžu.
Simmons atviegloti pasmaidīja un uzmundrinoši pamāja ar galvu.
- Pilnīgi pareizi! Visas tavas aiztures ir nolikvidētas tik meistarīgi, ka tu to pat neapzinies. Bet citādā ziņā tavs prāts nav mainījies. Tu stingri stāvi uz kājām, spēj skaidri runāt un sakarīgi domāt.
- Tu runā ar mani no tēvišķiem augstumiem, es teicu, pavērsdams nazi pret viņu. Nedari tā!
Simmons sarāvās. Labs ir. Vai tu vari iedomāties kādu risinājumu šai problēmai?
- Protams. Man ir vajadzīgs kāds uzvedības regulētājs. Tev vajadzēs būt par manu kompasu, jo tavas aiztures joprojām ir savā vietā.
- Es domāju tieši to pašu, viņš teica. Tātad tu man uzticēsies?
Es piekrītoši pamāju. Tikai ne tur, kur darīšana ar sievietēm. Attiecībā uz sievietēm tu esi idiots. Paņēmu no galda glāzi ar ūdeni un izskaloju muti, spļaudams uz grīdas.
Simmons nevarīgi pasmaidīja. Nu labi! Pirmkārt, tu nedrīksti iet un nogalināt Ambrozu.
Es vilcinājos. Vai tu esi pārliecināts?
- Pilnīgi pārliecināts. Patiesībā gandrīz viss, ko tu sagribētu darīt ar šo savu nazi, būtu aplami. Tev derētu atdot to man.
Paraustīju plecus, pamētāju nazi plaukstā un pastiepu viņam pašdarināto ādas spalu.
Simmons izskatījās pārsteigts, bet paņēma nazi. Žēlīgais Tehlu! viņš izmeta, smagi nopūtās un nolika to uz gultas. Paldies!
- Vai tā būtu galējība? es jautāju un vēlreiz izskaloju muti. Mums laikam derētu sakārtot visas izdarības pa noteiktiem līmeņiem. Kā desmit punktu vērtējumā.
- Viens punkts: tu spļauj uz manas grīdas, viņš sacīja.
- Ā! Piedod! es teicu un noliku glāzi atpakaļ uz galda.
- Viss kārtībā, Simmons nevērīgi atmeta.
- Vai “viens” ir augsts vai zems līmenis? es noprasīju.
- Zems, viņš atbildēja. Nogalināt Ambrozu būtu desmit punkti. Simmons brīdi klusēja. Nu, varbūt astoņi. Viņš neveikli sagrozījās.
- Vai septiņi.
- Tiešām? es pārjautāju. Tik daudz? Nu labi! Es saliecos uz priekšu. Tev jādod man daži padomi par eksāmenu. Man pēc iespējas drīzāk jāatgriežas rindā.
Simmons enerģiski papurināja galvu. Nē. Tas būtu pavisam aplami. Astoņi punkti.
- Tiešām?
- Tiešām, viņš apstiprināja. Tā ir smalki niansēta sociāla situācija. Tur pārāk daudz kas var sarežģīties.
- Bet ja…
Simmons nopūtās un atbīdīja no acīm gaišo matu šķipsnas. Vai es esmu tavs kompass vai ne? Ja man viss būs jāatkārto vairākas reizes, lai piedabūtu tevi klausīties, tas kļūs ļoti apgrūtinoši.
Es bridi domāju. Tev taisnība, ja es patiešām varu pastrādāt kaut ko bīstamu. Paskatījos visapkārt. Cik ilgi tas vilksies?
- Ne ilgāk par astoņām stundām. Viņš pavēra muti, gribēdams turpināt, bet atkal apklusa.
- Ko? es iesaucos.
Simmons nopūtās. Ir iespējamas blakusparādibas. Tas ir lipīds, tātad kādu laiku paliks tavā organismā. Var gadīties, ka stress, spēcīgas emocijas vai piepūle izraisa īslaicīgas atkārtotas izpausmes… Viņš itin kā vainīgi paskatījās uz mani. Kaut kas līdzīgs tavu pašreizējo sajūtu atbalsīm.
- Par to varēšu raizēties vēlāk, es teicu un pastiepu roku. Dod man savu izlozes plāksnīti! Tu vari iet uz eksāmenu tagad. Es iešu tavā vietā.
Simmons bezpalīdzīgi noplātīja rokas. Es jau nokārtoju, viņš paskaidroja.
- Pie Tehlu pupiem! es nolamājos. Nu labi! Ej, pasauc Felu!
Viņš enerģiski savēcināja rokas. Nē! Nē, nē, nē! Desmit punktu!
Es iesmējos. Ne jau tāpēc! Viņa izlozēja Ugunskura dienu, pēcpusdienas laiku.
- Tu domā, ka viņa ar tevi mainīsies?
- Viņa jau piedāvājās.
Simmons piecēlās. Iešu viņu sameklēt.
- Es palikšu tepat, es teicu.
Simmons dedzīgi piekrita un pārlaida nervozu skatienu istabai. Visdrošāk būtu, ja tu neko nedarītu, kamēr esmu projām, viņš teica, atvērdams durvis. Sēdi virsū plaukstām un gaidi, kad būšu atpakaļ!
* * *
Simmons bija projām tikai piecas minūtes, un tas droši vien bija labi.
Pie durvīm atskanēja klauvējiens. Tas esmu es! aiz tām atskanēja Simmona balss. Vai tev tur iekšā viss ir kārtībā?
- Vai zini, kas ir dīvaini? es jautāju cauri durvīm. Kamēr tu biji projām, es centos izgudrot kaut ko jocīgu, ko varētu darīt, bet man nekas nenāca prātā. Es pārlaidu skatienu istabai. Tas laikam nozīmē, ka humors sakņojas sociāli nepieņemamā uzvedībā. Es nevaru neko nostrādāt, jo nesaprotu, kas ir sociāli nepieņemams. Man viss šķiet vienāds.
- Varbūt tur ir sava jēga, Simmons teica un tad noprasīja: Bet vai tu kaut ko tomēr darīji?
- Nē, es atbildēju. Nolēmu uzvesties labi. Vai tu atradi Felu?
- Jā. Viņa ir šeit. Bet, pirms mēs ejam iekšā, tev jāapsola, ka neko nedarīsi, iepriekš nepajautājis man. Norunāts?
Es iesmējos. Norunāts! Tikai neliec man viņas klātbūtnē darīt kaut ko muļķīgu!
- Apsolu, Simmons teica. Tagad apsēdies! Drošības dēļ.
- Bet es jau sēžu, es atbildēju.
Simmons atvēra durvis. Fela stāvēja aizmugurē, raudzīdamās viņam pār plecu.
- Sveika, Fela! es teicu. Mums jāapmainās ar eksāmenu laikiem.
- Pirmkārt, sacīja Simmons, tev derētu uzvilkt atpakaļ kreklu. Apmēram divi punkti.
- Ā! es izmetu. Piedošanu! Man kļuva karsti.
- Tu varēji atvērt logu.
- Man šķita, ka būs drošāk, ja pēc iespējas mazāk pieskaršos jebkādiem priekšmetiem, es teicu.
Simmons izbrīnā savilka uzacis. Patiesībā tā ir laba doma. Tikai šajā gadījumā tā aizveda tevi mazliet aplamā virzienā.
- Ak mūžs! no gaiteņa atskanēja Felas balss. Vai viņš runā nopietni?
- Pilnīgi nopietni, Simmons atbildēja. Vai zini, ko es teikšu? Tev būtu drošāk palikt ārpusē.
Es uzrāvu mugurā kreklu. Esmu apģērbies! Un varu kaut vai sēdēt sev uz plaukstām, ja tā tu jutīsies labāk. Izdarīju teikto un pabāzu plaukstas zem sevis.
Simmons ielaida Felu istabā un aizvēra durvis.
- Fela, tu izskaties satriecoši! es teicu. Es atdotu visu naudu, kas ir manā makā, lai divas minūtes redzētu tevi kailu. Atdotu visu, kas man pieder. Tikai lautu ne.