- Es pūlos to uzlabot, Šehinni.
Viņa pievērsās Vašetai: Vai tā ir?
- Pūlēties jau pūlas, Vašeta atbildēja. Viņas acis joprojām bija piesarkušas no asarām. Sājš uzjautrinājums. Bet ir ari uzlabojums.
Šehinni pamāja ar galvu. Atturīga atzinība. Rīt mums būs vairākas cīņas. Varbūt atved viņu paskatīties!
Vašeta izdarīja elegantu kustību, kas lika man saprast, cik vāji es pārvaldu roku valodas nianses: pieklājīga pateicīga mazliet padevīga piekrišana.
* * *
- Tev jājūtas glaimotam, Vašeta mundri sacīja. Saruna ar Šehinni un aicinājums skatīties, kā viņa cīnās, kaut ko nozīmē.
Mēs gājām atpakaļ uz ielejas patvērumu, kur viņa parasti mācīja man ketanu un plaukstu cīņas.
Tomēr man prātā visu laiku riņķoja dažas neatvairāmas un nepatīkamas domas. Es domāju par noslēpumiem un par to, kā cilvēki cenšas tos glabāt. Prātoju, ko darītu Kilvins, ja es atvestu kādu uz “Frakciju” un izklāstītu tam asiņu, matu un kaulu sigaldriju.
Iztēlodamies lācīgā artefakcijas meistara dusmas, es viscaur nodrebēju. Zināju, kādas nepatikšanas mani sagaidītu. Tās bija skaidri aprakstītas Universitātes noteikumos. Bet ko viņš darītu ar cilvēku, kuram esmu iemācījis šīs gudrības?
Vašeta ar plaukstas virspusi uzsita man pa krūtīm, lai piesaistītu manu uzmanību. Es teicu, ka tev jājūtas glaimotam! viņa atkārtoja.
- Es tā jūtos, pieklājīgi atbildēju.
Viņa satvēra mani aiz pleca un pagrieza pret sevi. Tu esi iegrimis dziļās domās.
- Kas notiks ar Tempi, ja viss beigsies neveiksmīgi? es bez aplinkiem noprasīju.
Vašetas mundrā sejas izteiksme izgaisa. Viņam atņems sarkanās drēbes, zobenu un vārdu, un viņu izraidīs no lathantas. Vašeta lēni ievilka elpu. Maz ticams, ka pēc tam viņu pieņems jebkāda cita skola, tāpēc būtībā viņš tiks izraidīts no Ademres.
- Bet uz mani izraidīšana nevar attiekties, es teicu. Aizsūtīt mani atpakaļ ārpasaulē nozīmētu tikai saasināt problēmas, vai ne?
Vašeta neatbildēja.
- Kad tas viss sākās, es teicu, tu mudināji mani bēgt. Ja es būtu to darījis, vai jūs pieļautu, lai man tas izdodas?
Viņa ilgi klusēja, un klusums lika man saprast patiesību. Tomēr pēc tam viņa sacīja skaļi: Nē.
Man patika, ka viņa necenšas melot. Un kāds sods man ir paredzams? es jautāju. Ieslodzījums? Tad papurināju galvu. Nē. Nebūtu praktiska labuma gadiem turēt mani šeit ieslēgtu. Es paskatījos uz viņu. Kāds tas būtu?
- Sodi mums nerūp, Vašeta teica. Tu galu galā esi barbars. Tu nezināji, ka dari kaut ko sliktu. Galvenais mums ir nepieļaut, lai tu mācītu citiem to, ko esi nozadzis. Nepieļaut, lai tu izmantotu to savam ieguvumam.
Viņa nebija atbildējusi uz manu jautājumu. Es nenovērsdamies raudzījos viņai acīs.
- Daži domā, ka vislabāk būtu tevi nogalināt, viņa atklāti sacīja.
- Tomēr lielākā daļa uzskata, ka nogalināšana nav savienojama ar lethani. Arī Šehinni ir tādās domās. Un es tāpat.
Mazliet nomierinājos: tātad vismaz niecīga cerība. Un laikam jau mans solījums nevienu nepārliecinātu?
Vašeta līdzcietīgi pasmaidīja. Tas, ka tu nāci šurp kopā ar Tempi, liecina labu par tevi. Un tu paliki uz vietas, kad es centos piedabūt tevi bēgt. Tomēr barbara solījumam šeit nav lielas vērtības.
- Kas tad atliek? es jautāju, nojauzdams atbildi un nebūdams par to iepriecināts.
Viņa dziļi ieelpoja. Tev varētu atņemt iespēju mācīt citus, izgriežot mēli vai izdurot acis, viņa bez aplinkiem atbildēja. Lai neļautu tev mācīt ketanu, varētu padarīt tevi klibu. Pārgriezt potītes cīpslu vai sakropļot stingrākās kājas celi. Viņa paraustīja plecus. Taču arī ar ievainotu kāju iespējams labi cīnīties. Tāpēc iedarbīgāk būtu nocirst tev divus labās plaukstas mazākos pirkstus. Tas būtu…
Vašeta turpināja runāt lietišķā, bezkaislīgā tonī. Šķiet, viņa ar to cerēja atstāt nomierinošu, rāmu iespaidu. Taču tas iedarbojās gluži pretēji. Iztēlē redzēju, kā viņa nocērt man pirkstus ar tādu pašu mieru, it kā nogrieztu ābola šķēli. Mana redzeslauka malās sāka zibēt dīvains spožums, un pakrūtē sagriezās nelabums. Brīdi baidījos, vai nesākšu vemt.
Tad reibonis un nelabums pārgāja. Atguvies redzēju, ka Vašeta ir beigusi runāt un cieši lūkojas manī.
Pirms paguvu kaut ko sacīt, viņa bezcerīgi atmeta ar roku. Es redzu, ka šodien man no tevis vairs nebūs jēgas. Izmanto vakaru pēc savas patikas! Sakārto domas vai patrenējies ketanā. Ej un apskati zobena koku. Mēs turpināsim rit.
* * *
Kādu laiku es klīdu bez mērķa, cenzdamies nedomāt par nogrieztiem pirkstiem. Tad, iedams pāri kalna virsotnei, koku puduri burtiski uzskrēju virsū kailam ademu pārim.
Kad es parādījos starp kokiem, viņi necentās tvert pēc drēbēm, savukārt es biju pārāk apjucis, lai mēģinātu atvainoties savā neveiklajā valodā, tāpēc vienkārši pagriezos un, apmulsumā pietvīcis, devos projām.
Mēģināju vingrināt ketanu, taču nespēju koncentrēt domas. Aizgāju pavērot zobena koku, un īsu bridi mani nomierināja līganās zaru kustības vējā. Bet tad manas domas atkal aizklīda sānis, un es acu priekšā redzēju Vašetu, kas cērt manus pirkstus.
Trīsreiz nodimdēja zvans, un es devos pusdienās. Stāvēju rindā, gluži apdullis piepūlē padzīt no iztēles pirkstu kropļošanas ainu, un pēkšņi attapos, ka tuvāk stāvošie ademi skatās uz mani ieplestām acīm. Gadus desmit vecas meitenes seja pauda neslēptu pārsteigumu, un sarkanās algotņa drānās tērpies vīrietis raudzījās manī tā, it kā es būtu atslaucījis dibenu ar maizes gabalu un pēc tam to apēdis.
Tikai pēc tam es aptvēru, ka esmu neviļus dungojis. Nedarīju to skaļi, tomēr pietiekami dzirdami, lai tas sasniegtu tuvāk stāvošo ausis. Tas nevarēja būt turpinājies ilgi, jo biju ticis tikai līdz sestajai rindai dziesmā “Ej projām no pilsētas, skārdniek!”.
Apklusu, nodūru acis, paņēmu ēdienu un desmit minūtes mēģināju ēst. Tomēr man izdevās pieveikt tikai dažus kumosus. Beidzot metu mieru un steidzos projām uz savu istabu.
Gulēju gultā, pārcilādams prātā savas izvēles iespējas. Cik tālu man izdotos aizbēgt? Vai es varētu apmaldīties svešajā apkārtnē? Vai varētu nozagt zirgu? Vai kopš ierašanās Haertā es vispār esmu redzējis kādu zirgu?
Izvilku lautu un kādu laiku vingrinājos spēlēt akordus, ļaudams visiem pieciem veiklajiem pirkstiem zibēt pār lautas slaido grifu. Bet mana labā roka smeldza un nespēja izvilināt no stīgām skaņas. Tas bija tikpat nožēlojami kā censties kādu skūpstīt ar vienu lūpu, un drīz es padevos.
Visbeidzot es izvilku savu ēnsegu un apliku to sev apkārt. Tas bija silts un mierinošs. Pārvilku kapuci pāri galvai, cik tālu iespējams, un domāju par tumšo Fae nostūri, kurā Feluriana bija vākusi ēnas.
Domāju par Universitāti, par Vilemu un Simmonu. Par Auri, Devi un Felu. Es nebiju Universitātē īpaši iemīļots, un mans draugu loks nebija nekāds lielais. Taču patiesībā es vienkārši biju aizmirsis, ko nozīmē justies pilnīgi vienam.
Pēc tam es domāju par savu ģimeni. Domāju par čandriāniem un par Ogli. Par viņa eleganto vieglumu. Zobens bija gulējis viņa plaukstā tik brīvi kā ziemīgs ledus gabals. Domāju, kā viņu varētu nogalināt.
Domāju par Dennu un par to, ko bija sacījis Ktehs. Domāju par viņas patronu un par to, ko biju sarunājis mūsu strīda laikā. Domāju par atgadījumu uz ceļa, kad viņa bija paslīdējusi un es biju viņu notvēris, un par sajūtu, kad mana plauksta bija skārusi viņas maigo guma izliekumu. Domāju par viņas lūpu apveidiem, par viņas balss skaņu un par viņas matu smaržu.