Un beidzot nemanāmi pārkāpu miega durvju slieksni.
SIMT PIECPADSMITĀ NODAĻA . vētra un akmens
NAKAMAJĀ RĪTĀ es pamodos, zinādams patiesību. Mana vienīgā izeja no šī stāvokļa veda caur skolu. Man bija sevi jāapliecina. Tas nozīmēja, ka man pēc iespējas drīzāk jāapgūst viss, ko Vašeta spēja iemācīt.
Tāpēc nākamajā rītā es piecēlos līdz ar pirmo zilgano ausmas bālumu. Kad Vašeta iznāca no sava nelielā akmens namiņa, es viņu jau gaidīju. Nejutu īpašu aizrautību un degsmi, jo nakti biju mocījies ar sliktiem sapņiem, taču biju gatavs mācīties.
* * *
Tagad sāku saprast, ka esmu radījis neatbilstošu iespaidu par Haertu.
Skaidrs, ka tā nebija plaukstoša lielpilsēta. Un pat ar sakāpinātu iztēli to grūti būtu nosaukt par pilsētu. Savā ziņā tā pat lāgā nelīdzinājās mazpilsētai.
To es nesaku niecinošā nozīmē. Lielāko daļu no saviem zēna gadiem esmu pavadījis, allaž ceļodams kopā ar trupu no vienas mazas pilsētiņas uz nākamo. Puse pasaules sastāv no mazām cilvēku apmetnēm, kas pakāpeniski izaugušas ap krustceļu tirgus laukumu, labu māla karjeru vai upes līkumu, kurā straume ir pietiekami stipra, lai grieztu dzimu ratu.
Reizēm šis pilsētiņas ir labi pārtikušas. Dažās ir auglīga zeme un labvēlīgi laika apstākļi. Dažas plaukst no tirdzniecības sakariem. Tādu vietu pārticība ir labi redzama. Mājas ir lielas un sakoptas. Bērni ir apvēlušies un laimīgi. Pārdevēji piedāvā preces, kas liecina par labklājību: piparus, kanēli, šokolādi. Vietējā viesnīcā var dabūt kafiju un labu vīnu un klausīties mūziku.
Ir ari citādas mazpilsētas. Tādas, kurās zeme ir liesa un neauglīga. Dažās ir nodegušas dzirnavas, citās māla atradnes iztukšotas jau pirms ilgāka laika. Tādās vietās mājas ir mazas un nolaistas. Cilvēki ir noliesējuši un aizdomu pilni, un bagātības mērs ir sīkas, praktiskas vienības. Malkas daudzums. Otra cūka. Piecas kazeņu ievārījuma burkas.
No pirmā skatiena Haertu varēja noturēt tieši par tādu pilsētu. Tajā bija mazas mājas, neapstrādāti akmeņi un dažā aplokā pa kazai.
Lielākajā Kopvalstības daļā patiesībā jebkurā Četru Stūru apvidū ģimeni, kas dzīvo mazā namiņā un iztiek ar ļoti nedaudzām mēbelēm, uzlūkotu par nožēlojamu. Par tādu, kas atrodas tikai soli no pilnīgas nabadzības.
Bet, kaut gan vairākums ademu māju, kuras biju redzējis, bija samērā mazas, tās nelīdzinājās tām, ko varētu ieraudzīt panīkušā Aturas pilsētā, saslietas no velēnām un baļķiem, kas salipināti kopā ar mālu.
Ademu mājas visas bija celtas no akmeņiem, kas apbrīnojami cieši piegulēja cits citam. Sienās nebija plaisu, kas ļautu iekļūt nemitīgajam vējam. Jumti netecēja. Durvīs nebija čerkstošu ādas viru. Logu ailas nesedza ietaukotas aitādas vai koka slēģi. Tajās bija precīzi pielāgotas stikla rūtis, kas iekļāvās vietā tikpat nevainojami, it kā greznotu baņķiera savrupnama logus.
Visā Haertā pavadītajā laikā es neredzēju nevienu kamīnu. Protams, kamīni ir labs līdzeklis pret mokošu aukstumu. Bet lielākā daļa primitīvu kamīnu, ko cilvēki var uzbūvēt paši no rupjiem laukakmeņiem vai plēnes blokiem, laiž cauri gaisu, ir netīri un dod maz labuma. Tie piesārņo māju ar kvēpiem un plaušas ar dūmiem.
Kamīna vietā katram ademu mājoklim bija sava dzelzs plīts. Tāda plīts, kas sver simtiem mārciņu. Plīts no masīvas dzelzs, kas ļauj to sakurināt līdz sarkankvēlei. Plīts, kas kalpo gadsimtu un maksā vairāk, nekā zemnieks spēj nopelnīt veselā grūta darba gadā. Dažas no šīm plītīm bija mazas, piemērotas apsildīšanai un ēdiena gatavošanai. Taču es redzēju arī tādas, kurās varēja cept maizi. Viena no tādām atradās zemā akmens mājā, kurā bija tikai trīs istabas.
Paklāji ademu mājās visbiežāk bija vienkārši, bet darināti no biezas, mīkstas vilnas sulīgos krāsu toņos. Zem šiem paklājiem bija nevis klons, bet gludi noslīpēta koka grīda. Istabas apgaismoja nevis notecējušas tauku sveces vai niedru gaismekļi, bet vaska sveces vai lampas, kurās bija iepildīta dzidra, balta eļļa. Un vienu reizi es attālā logā pamanīju nekustīgo, sarkano simpātijas lampas gaismu.
Tieši šis pēdējais atklājums ļāva man saprast patiesību. Šejienes iedzīvotāji nebija nožēlojamu ļautiņu kopa, kas kailā kalna nogāzē cīnās par trūcīgu eksistenci. Šie cilvēki nedzīvoja no rokas mutē un ziemu neaizvadīja bailēs, pārtikdami no kāpostlapu zupas. Šajā kopienā valdīja ērta, neuzkrītoša labklājība.
Vēl vairāk. Kaut gan šajās mājās nebija krāšņu svinību telpu, greznu tērpu, skulptūru un sulaiņu, katra no tām bija līdzīga mazai savrupmājai. Visas tās bija pārtikušas neuzbāzīgā, praktiskā nozīmē.
* * *
- Un kā tu domāji? Vašeta iesmējās. Ka neliela saujiņa no mums iegūst sarkanos tērpus un aizlaižas dzīvot bezjēdzīgā greznībā, bet mūsu ģimenes tikmēr dzer netīru ūdeni un mirst no cingas?
- Patiesībā es nebiju par to domājis, es atbildēju, paskatīdamies apkārt. Vašeta bija sākusi man mācīt, kā rīkoties ar zobenu. Bijām nodevušies tam divas stundas, un šajā laikā viņa bija man gandrīz tikai skaidrojusi dažādos veidus, kā to turēt. It kā tas būtu nevis tērauda gabals, bet jaundzimis bērns.
Tagad, kad skatījos ar prasmīgāku aci, es redzēju, ka daudzas ademu mājas ir meistarīgi iestrādātas apkārtējā ainavā. Stāvās klinšu sienās bija iebūvētas smagas koka durvis. Dažas ēkas izskatījās gandrīz pēc nelieliem akmeņu krāvumiem. Dažām uz jumta auga zāle, un tās ļāva pamanīt tikai gaisā izslietie dūmeņi. Uz kāda no šiem jumtiem ganījās labi barota kaza, un pilnais tesmenis šūpojās, kad tā skrubinādama cilāja galvu virs zaļajiem ceriem.
- Pavēro zemi sev apkārt! Vašeta teica, lēni aplaizdama roku apkaimes ainavai. Zemes kārtiņa šeit ir pārāk plāna aršanai, pārāk nelīdzena zirgiem. Vasara ir pārāk slapja kviešiem, pārāk skarba augļiem. Reizēm kalnos ir atrodamas dzelzs, ogļu vai zelta krājumi. Bet mūsu kalnos tādu nav. Ziemā sniega kārta pārsniedz cilvēka augumu. Pavasarī negaiss viegli nogāž no kājām.
Viņa atkal paskatījās uz mani. Šī ir mūsu zeme, jo neviens cits to negrib. Pareizāk sakot, šī iemesla dēļ tā ir kļuvusi par mūsējo.
Vašeta sakārtoja zobenu uz pleca un pārlaida man vērtējošu skatienu.
- Apsēdies un klausies! viņa oficiālā tonī pavēlēja. Es tev pastāstīšu stāstu no seniem laikiem.
Es apsēdos garajā zālē, un Vašeta iekārtojās man pretī uz akmens.
- Sensenos laikos mēs, ademi, tikām izraidīti no savas likumīgās mājvietas, viņa teica. Kāds spēks, kuru mēs neatceramies, mūs padzina no mūsu zemes. Kāds to nozaga vai izpostīja un piespieda mūs bailēs bēgt. Mēs bijām lemti nemitīgiem klejojumiem. Mūsu tauta nonāca ubagu stāvoklī. Palaikam mēs atradām kādu vietu, kur apmetāmies un nometinājām savus ganāmpulkus. Bet tie, kas dzīvoja tuvumā, aizdzina mūs no turienes.
Tolaik ademi bija neganti un kareivīgi. Ja mēs tādi nebūtu bijuši, neviens no mums vairs nebūtu dzīvs. Bet mūsu bija maz, tāpēc mūs vienmēr padzina. Visbeidzot mēs atradām šo lieso un vējaino vietu, kuru pārējā pasaule negribēja. Mēs ielaidām saknes dziļi akmenī un padarījām šo zemi par savējo.
Vašetas skatiens pārslīdēja apkārtnei. Bet šī vieta mums varēja piedāvāt maz: ganības lopiem, akmeni un nebeidzamu vēju. Mēs neatradām veidu, kā pārdot vēju, tāpēc pārdevām pasaulei savu kareivīgumu. Tā mēs dzīvojām un izveidojām sevi par tiem, kas esam šodien. Tagad mēs esam ne tikai neganti un kareivīgi, bet arī bīstami un lepni. Nerimtīgi kā vējš un stipri kā akmens.